“Mani sauc Lauma Spridzāne, esmu žurnāla “SestDiena” galvenā redaktore. Šobrīd es atrodos starp tēlnieka Ojāra Feldberga lokā sēdinātajām Satversmes tēvu akmens dvēselēm Pedvālē, teju pa vidu maniem ikdienas ceļiem. Vai dzirdat? Varat saklausīt? Tā skan kultūra! Jo te tās ir ļoti daudz. Te to var ne tikai redzēt, bet arī sadzirdēt, ieelpot, izjust. Turklāt divi metri te nav nekāda problēma – ne akmeņiem, ne cilvēkiem. Varu pat teikt, ka šī ir ideāla kultūrvieta izolācijas laikmetam. Bet ne tikai.
Kultūra man vienmēr ir ļāvusi pazust. Un atrast atkal jaunu iedvesmu, kad ikdienas darbos un pienākumos tā ir izsīkusi. Bet
pandēmijas laiks savukārt man ir ļāvis apzināties kultūru kā kaut ko daudz plašāku par atsevišķu grāmatu vai teātra izrādi, par vienu simfoniskās mūzikas koncertu vai kāda mīļa muzeja apmeklējumu.
Šis laiks man ir ļāvis saprast, ka brīžiem varbūt pat vairāk par kāda konkrēta notikuma mirkļiem un to dotajiem impulsiem man ir svarīga arī kultūras fiziskā puse – kulišu smarža, programmiņas gludā virsma, klusas pārdomas vai kaislīgas diskusijas, mājās ejot.
Kad visu tik pierasto kultūras notikumu vakuumā laikmetīgo deju es jau sāku saskatīt automašīnu kustībā ielās, bet pēc koncertiem izslāpušās ausis saklausīja veselas simfonijas putnu, zāles pļāvēju un motociklu gari stieptajās motora skaņās, tad laikam pēkšņi apjautu: kultūra ir tas viss kopā. Brīžam pat šķiet – tai atvēlēts kāds atsevišķs gēns katrā cilvēkā. Tā domāta visām maņām. Tā, gluži kā šie akmeņi man te, blakus, dzīvo saules mūžu. Un, kā mēs labi zinām, arī akmeņi var būt runājoši, ja vajag. To ļauj tehnoloģijas. Tāpēc jā, arī virtualitātei ir savas priekšrocības. Taču laikam svarīgākais gan “Covid” ēras, gan visos citos laikos, ir to kultūras gēnu sevī nepazaudēt. Neļaut tam atmirt. Jeb, citiem vārdiem sakot – vienkārši nepaiet kultūrai garām. To pamanīt, sadzirdēt, sajust un satvert. Pamēģiniet!”
