Improvizators Kozmens pyrmū reizi „skotivis garšu” sajuts jau bierneibā. „Es pīmiņu tū dīnu, kod muna muote maņ golvā izvylka boltu capureiti, kurai beja pīšyutys divejis garys auss, i es beju masu skotūs „Začeišu pierteņā” i jei maņ īdeve leidza ari būrkuonu i saceja, lai es koč kurā breidī vys tik pagraužu. Tei ir muna pyrmuo taida pīredze. [..] Vēļ es zynu, deļ kam es tū doru, jo tys cylvāku tips, kas es asu, skaituos zeimuli. Taidi kurim vajag pasazeimuot.”
Atskaitūt improvizaceju i cytu cylvāku smīdynuošonu, Kozmenu cīši saista ari viesture i jis pat ir struoduojs par viesturis školuotuoju. „Es asu pamanejs, ka daudzim ir patalogiskys bailis nu tuos [viestures], jo tī kai ba ir juozyna daudzi godaskaitļu. Es saceitu, ka nav baigi juozyna, vīnkuorši juozyna: tys beja seņ, cīši seņ voi cīši, cīši seņ. Voi tys beja seņuok par tū i par tū. Tik daudzi juosaprūt.”
Mārtiņš Kozlovskis ir izaudzs Pīreigā – Carnikavā, bet obeji juo vacuoki ir nu Zīmeļlatgolys. Latgalīšu volūdu jis īsavuicejs bierneibā, kod iz vosorys breivlaiku jū kūpā ar bruoli vacuoki vaduši dzeivuot pi vacvacuoku Latgolā. „Beja tai, ka myus iz vosoru syuteja iz laukim, Škilbānu pogosta Bākarovu, i tī mes dzeivuojom pi munim vacvacuokim – Mariana i Anastasejis. Ūtrī vacvacuoki dzeivuoja pogostā, kas ir rādā, Mednevys pogostā – Helēna i Bronislavs. Mes paleidzejom pi dorbu. I es vīnkuorši lauzūs īškā volūdā. Napareizi, vysaižuok, bet gols golā koč kas jau ari saguoja. Jo, ja tu gribi īsavuiceit kaidu volūdu, napīteik ar tū, ka tu jū vuicīs, tev tei volūda ari juolītoj. Ka jums ruodīs, ka es koč kū pasoku napareizi, tai var byut, bet kotrs jau runoj kai prūt, golvonais, ka saprūt kontekstu.”
Vaicuots par tū, voi i cik pīdereigs Latgolai i latgaliskom nūtikšonom jis jiutās kasdīnā, Mārtiņš pīzeist, ka jis Latgolā jiutās kai sovejais. „Es vysu laiku gribieju tū, ka es asu latgalīts, bet vīnā breidī maņ vajadzēja gūdeigi sev īsavērt acīs i pasceit - tu esi latgalīts, bet tu naesi latgalīts nu Latgolys, bet gon latgalīts nu Carnikovys. Bet es asu latgalīts, i tys man ir cīž svareigi. [..] Ja es uzzynu, ka cylvāks ir latgalīts, es ar jū raudzēšu runuot latgaliski. I biedeigi ir, ka jis naprūt dažreiz...”
Mārtiņš stuosta, ka koč ari cytureiz cylvāku smīdynuošona i byušona par pasuokuma „klaunu” pajem cīši daudzi spāka i energejis, tei ir juo apzynuota izvēle, kas nas ari prīcu i gandarejumu.
„Tys pajam spāku i breižim ir tai, ka tev nav kur jū atdabuot, bet tod tu sateic cylvākus i cylvāki jau poši tev dūd spāku i energeju. Tu redzi jūs smaidu, i tev tys dūd spāku. Kai soka – dūts deviejam atsadūd... Vaira voi mozuok es uzskotu par sovu miseju nest cylvākim prīcu. I itū es drupeit asu aizajiems nu sovys muotis... Tu pats vari izdūmuot, kas ir tova dzeivis miseja i, ka tova sirds ar tū sytās vīnā ritmā, tod tys tai ari ir. I muotis miseja, kai jei poša saceja, beja nest prīcu i mīrynuojumu cylvākim, kū jei vyspuor ari dora. Es naasu puorlīcynuots, ka es varu nest cylvākim mīrynuojumu, bet likt pasmaideit gon.”
Muokslinīks pīzeist, ka spāku dorbuotīs jam dūd saime, pabyušona paceli nu vysa i doba.„Aizbraukšona iz Latgolu, iz vacuotāva sātu i papļaut zuoli, tai vīnkuorši, ar rūkys izkapti ci kaidu trimeri, vīnolga. Vīnkuorši staigoj apliek i pļaun zuoli i tys ir cīši labi. Vīnkuorši pabyušona – tys ir daudzi, daudzi prīcys.”
