Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

Ērģelniece Iveta Apkalna aicina uz labdarības koncertu Ģimenes dienā

Kultūras rondo

LKA studējošos konference “ZinātMāksla” - pētniecība covidlaika studiju procesā

Raudives vilnis kultūrtelpā trīs radošās versijās: grāmatā, topošā filmā un teātrī

Konstantīna Raudives vilnis kultūrtelpā: iznākusi grāmata un top arī filma

Tikko iznākušais Andra Zeibota romāns "Lēngaitis” atkal no jauna aktualizē Konstantīna Raudives personību. Joprojām svarīgas ir zinātnes un pseidozinātnes robežas, mehānismi, kā tikt galā ar personīgām vai kolektīvām traumām, kā izturēties pret reliģijas dogmām. Zeibots aicina apbrīnot neticamo izdzīvotāju lēngaiti. Tam līdzās stājas autors, cenšoties tekstu nepadarīt par sastingušu shēmu, bet gan lauku kustībai turp un atpakaļ. Vēl citu jautājumu loku Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" iezīmē Andis Mizišs un Bruno Aščuks, kuri veido dokumentālo filmu par Konstantīnu Raudivi. Maldoties klišeju un daždažādu interpretāciju pārbagātībā, ir izdevies atrast pa kādam ļoti nozīmīgam dokumentālam pavedienam.

Romāns “Lēngaitis”. Mēģinājums domāt plūsmojumā, ne shēmā

Ingvilda Strautmane: Runājot par jūsu romānu “Lēngaitis”, gribētu zināt, kā jūs definētu savu rakursu, fokusu vai laika un telpas nosacītību, stāstot par Konstantīnu Raudivi un, protams, arī par Zentu Mauriņu. 

Andris Zeibots: Par balss fenomenu, kas saistās ar Raudivi – viņš dažādām mehāniskām ierīcēm tādā kā radio raidījuma šņākoņā saklausīja balsis no tās pasaules – zina daudzi. Bet jautājums nav tik daudz par to. Ir neliela atkāpe nepieciešama. 

Nupat žurnāliņā “Ir” autors Ilmārs Šlāpins apskatījis manu romānu. Viņš ārkārtīgi interesantā veidā uzķēris pašu garu, jautādams, kurš īsti runā romānā “Lēngaitis”. Man liekas, ka tā ļoti lielā mērā ir atbilde uz jautājumu par to, kurš runā Raudives balsīs. 

Reiz Ieva Melgalve man iedeva interesantu Timotija Mortona darbu angļu valodā – objektu orientētā ontoloģija.

Tur ir ļoti dīvains pasaules tvērums, kas liek mums it kā plūsmot pasaulē starp objektu un starp to, kā mēs to uztveram.

Nevis tā, ka mēs tā distancēti uz to raugāmies, bet, ka mēs it kā iedzīvojamies tajā. 

Bija tāda mākslas izstāde, kurā mākslinieks Navarro ietērpās bruņurupuča tērpā. Tā ir butaforija, bet ne par to ir runa. Tas interesantākais, ko viņš darīja – viņš centās iekļūt it kā bruņurupuča psihē. Kāda nu dzīvniekam tā psihe. Teiksim, viņš meditēja tajā tēlā. 

Galu galā mākslinieks nonāca pie ļoti interesantas atziņas – veicot šo izrādi, viņš nevis kā aktieris iekļuva bruņurupucī, bet viņam bija sajūta, ka tieši otrādi – bruņurupucis centās pārtapt par cilvēku. Lūk, kur ir objekta orientētās ontoloģijas plūsmojuma tvērums, skatījums šurpu turp, kur autors ir tēls – tad,

kad es rakstu tekstu par balsīm, par Raudivi, es kaut kādā ziņā esmu šajā tēlā kā aktieris. Vienā brīdī es jūtu, ka šis tēls, kuru es jau esmu piedzīvojis, kurā es jau esmu kā tādā butaforiskā psihē iekļuvis, cenšas tikt atpakaļ pie autora.

Kāpēc jūs mēģinājāt iekļūt tieši Konstantīna Raudives tēlā?

Man liekas, ka viņš vislielākā mērā ir visatsvešinātākā mūsdienu kultūras, ideoloģisko shēmu figūra. Raudive ir tik svešs savā ticības shēmas izpratnē. Gan tajā izpratnē, kā viņam piedēvē nezin kādus tur nacionālsociālistu uzskatus, gan tajā, kā viņš kā parapsihologs darbojas. 

Viņš ir definējis sevi kā tādas fatālas shēmas cilvēku. Mans uzdevums bija saprast, kā shēmas cilvēks kļūst par plūsmas cilvēku. Teiksim, romānā ir milzīgs akcents uz to, kas ir relatīvisms, kas ir relatīvā domāšana. Shēma vienmēr – vienalga vai tā ir ideoloģiska, pasaules uzskatu, vai intuitīvi reliģiski – velk uz absolūtu, kas neparedz plūsmojumu. Tā paredz kā tāda bāka būt, kurai jāseko, tai nav atpakaļceļa. 

Vai jūs pieļaujat, ka Konstantīns Raudive domāja šādās kategorijās? 

Tur jau tā lieta, ka nē – viņš domāja tieši pretēji. Lai saprastu, kā strādā shēma, bija jāsaprot ar tiem līdzekļiem, kas ir mūsdienu cilvēka līdzekļi, un tie mani līdzekļi ir šie “šurpu turpu”. Tāpēc jau ir tik daudz šajā romānā par relatīvismu, par to, ka viņam visu laiku pretī ir oponenti, kuriem ir tikpat daudz taisnības kā galvenajiem varoņiem. Tā nav ārējā autora balss. Tas ir tas trešais, par ko jautāja Šlāpins – kurš īsti runā.

Un runāt var arī sevī, saukt kādu garu vēlaties. Es varu izsaukt Raudives garu un aprakstīt to romānā, Raudive var izsaukt Gētes garu un sazināties ar viņu. Tie ir nebeidzami eksperimenti, par ko ir šis romāns. 

Tādēļ Raudive spēja būt, pārdzīvot visu to, ko normāls cilvēks nevar pārdzīvot – karš, viss tas, kas viņam ir atņemts, viss tas, kas viņam psihē saglabājas. Ir viens viņa oponents, kas romānā ienāk kā personāžs, kas 20 gadus pēc kara vēl netiek ārā no tā. 

Viņam ir oponenti no ļoti dažādām aprindām. Mēs varam nojaust, ka arī Zenta Mauriņa ir nu, ja ne skeptiska, tad piesardzīga. 

Jā, tur jau slēpjas visa mūsu jēgveidojuma dziļums, ka viņš nepaliek nevienā shēmā. Mūsdienās visi dzen uz kaut kādu shēmu – tikai mana doma, tikai mana sistēma ir pareizā. Tas viss ir garām. Ejot, lūk, šādā shēmas virzienā, nekur citur kā tajā pašā nelaimīgajā sektantismā nokļūt nevar. 

Mēģinājums ar šo romānu domāt plūsmojumā, ir centiens izrauties no shēmveidojošās domāšanas ar ko mūsdienu pasaule ir sen jau pa daļai nobeigusi un turpina to darīt.

Visas sarunas, kas notiek, ir kā strīds starp divām shēmām. 

Vai jums jau daudz ir atsauksmju par to, kā cilvēki ir lasījuši “Lēngaiti”?

Ne daudz. Man tas paziņu loks nav tik milzīgi liels. Vairāk gan mēs kontaktējamies tādā jautājuma formā – ko esmu domājis ar to un to. Nu un tad man reizēm nākas gari un plaši skaidrot. 

Es ļoti labi apzinos, ka visu to, kas ir apziņā, nevar tai simboliskā sakārtā ievietot. Simboliskā sakārta jau ir teksts, tas ir viens no veidiem, kā mēs arī zināmā mērā veidojam shēmu, mēs apstādinām, veidojam objektu par ko es iepriekš runāju. 

Šīs simboliskās sakārtas jau nav tikai valoda, tur ir arī žesti, mūzika utt. Veids, kā būvēt šīs zīmes, no šīm zīmēm sistēmas un no tām visas simboliskās sakārtas… Nu, lūk, un par to man nākas brīžiem dot paskaidrojumus. Cilvēki grib to tulkot, interpretēt savā pasaulē, kā viņi to ir tvēruši. Tad mums sākas saruna. Man liekas tas ir interesantākais.

Jebkurš cits lasītājs jau būtībā lasa pats sevi. Mēs kontaktējamies ar objektu – šajā gadījumā ar tekstu, un cenšamies to pārveidot par sevi, savējo. 

Lūdzu, vēl kādu komentāru par grāmatas “Lēngaitis” vāku. 

Uz vāka – tas ir lēngaitis, tā sīkbūtne, nenormālais izdzīvotājs. Viņš spēj dzīvot ārprātīgā aukstumā un izdzīvot vulkāniskā karstumā. Tā ir lēngaiša esence. Viņš tur ir saritinājies centrā, ap viņu ir karstuma oranžais starojums un ledainais, tālais visuma kosmoss, tuvu pie absolūtās nulles.

Tā ir būtne lēngaitis, kurš šinī brīdī cenšas izdzīvot, tāpat kā teksta autors, mokoties ap tekstu, cenšas to izteikt nevis tā, lai tas pārvērstos sastingušā shēmā, bet, lai dotu iespēju kustībai šurpu turpu. 

Es ieeju Raudivē, Raudive atgriežas manī. 

Kāpēc jūs koncentrējāties tieši uz 60. gadu dzīvi Vācijā, mazajā Badkrocingenā? 

Kad tapa iepriekšējais romāns “Krauklis” par Jāni Ziemeļnieku, bija savākts milzums materiāla. Viena ļoti liela daļa bija par kara ietekmi uz cilvēka psihi (pēc 1. pasaules kara). Sapratu, ka ievietot to “Krauklī” būtu par daudz. Tur tā jau ir pāri par 600 lappusēm. Ja es gribētu to ielikt, tad vēl kādas simts lappuses nāktu klāt. Līdz ar to es sapratu, ka šo kara psihes traumu pētījumu un to materiālu, kas ar to saistās, ir jāieliek citā gabalā. 

Šis cits gabals tad arī ir “Lēngaitis”. Tas ir nevis pēc Pirmā, bet pēc Otrā pasaules kara, kas ir vēl nežēlīgāks bijis, vēl briesmīgāk tos cilvēkus izsitis ārā no viņu galu galā klasiskās domāšanas. Zenta Mauriņa, Konstantīns Raudive – viņi ir klasiskās domāšanas pārstāvji. Bet pēc kara kas? Nobruka šīs shēmas tā vienkārša iemesla dēļ, ka tās izrādījās nespējīgas apturēt to nelaimi, ko nesa karš. Tad nāca absurda laiks, tad eksistenciālisma laiks, tad ir 1967. gads, kas jau ir pāreja uz postmoderno domāšanu – tas ir vēl cits laiks. Caur relatīvistisko skatījumu sabrūk arī daudzas lietas, kas saistās ar to pašu strukturālismu, kur zīme kādā laikā aizņēma shēmas absolūta centru. 

Shēmas nav ilgdzīvojošas. Tām ir jāmainās. Zināmā mērā tas ir civilizācijas garīgā mantojuma likums. Ņūtona fiziku nomaina Einšteina fizika, klasisko Zentas Mauriņas domāšanu nomaina postmodernā domāšana utt.

Par to arī kaut kādā ziņā ir šis stāsts. Tieši tāpēc, ka 60. gados ir šis pārejas posms, kas vēl joprojām nav zaudējis saikni ar kara laiku un reizē ir viļņa ieplaka uz jauno domāšanu. Man liekas, ka taisni tur ir lielākā dramaturģiskā intensitāte, lielākā vilkme. 

Kā jums šķiet, ja Raudives rīcībā būtu tehnoloģijas, kādas pieejamas mūsdienās, viņš varētu izdarīt vēl ko vairāk?

Es domāju, ka tas nav tehnoloģijas jautājums. Man liekas, ka izmantotie objekti jau nav pašjūtoši. Teiksim radio signāls, kas iet pa gaisu un ko mēs nekādi nejūtam, rezultējas radio aparātā, kurā jūs dzirdat manu balsi. Bet šis skanējums jau pats sevi neapzinās, tā ka ir pilnīgi vienalga. Te ir kaut kas līdzīgs kā robota domāšana – vai robots pats sevi izjūt kā domājošu? Ja mēs paņemam akmeni, varam no tā dabūt elka klātbūtni. Mēs varam to dabūt arī no gleznas un no šņākoņas. 

Pats nesējs ir tikai starpnieks tajā nemitīgajā mūsu plūsmojumā no objekta uz cilvēka garīgo pasauli un atkal atpakaļ. Viss triks ir savstarpējībā.

Konstantīns Raudive caur kinoaci 

Ingvilda Strautmane: Vai varat iezīmēt, kādu stāstu par Konstantīnu Raudivi jūs stāstīsiet? Kurā posmā šobrīd esat? 

Bruno Aščuks: Tāpat kā daudzus citus, arī mūs vīruss ir ietekmējis – bija pauze. Pagājušogad pēdējā filmēšana bija ļoti interesanta. Viens no tādiem svarīgākajiem notikumiem bija saistīts ar Konstantīna Raudives meitu Zviedrijā, par kuru bija zināms, ka viņa ir, bet kur tieši – īsti ne. Galu galā viņa bija arī Latvijā, satikās ar radiniekiem. Mēs visu filmējām. Tas bija ļoti gan interesanti un gan vērtīgi mums.

Ar Raudives meitu bijām arī viņas dzimtajā Upsalā. Viņa izstāstīja un parādīja visas tās vietas, kur ar tēvu bijuši, staigājuši, runājuši. 

Mums vēl ir paredzēts viens brauciens ir Vāciju. Gaidām, kad to varēs izdarīt. Protams, būtu vajadzējis vēl daudz ko citu. Bijām domājuši arī par Spāniju, bet diez vai iznāks.

Valdim Muktupāvelam ir tāds ļoti interesants stāsts, ka interese par robežu pārvarēšanu starp šo pasauli un to pasauli – aizsauli, ir bijusi cilvēkiem no seniem laikiem. Arī folklorā,  pasakās mēs varam lasīt šos stāstus, ka kāds cilvēks ir miris vai ir apglabāts, uz viņa apbedījuma vietas izaug koks. Cits uztaisa stabuli un tā stabule runā cilvēka balsī, izstāsta tā likteni. Tas sasaucas ar vienu no Raudives darbības sfērām. 

Bet sakiet, kāds ir jūsu Konstantīns Raudive? Uz ko jūs koncentrēsieties?

Bruno Aščuks: Mēs mēģinām atrast to, kāds viņš bija, kādā veidā viņš ir izpaudies, un tad, lai skatītājs pats sāk vērtēt. Mēs jau esam vairāki filmas veidotāji un katram varbūt ir mazliet sava attieksme. Man ļoti svarīgs ir Zentas Mauriņas sacītais, ka visu patiesību neviens nezina, bet tas, kas pateikts, lai ir tiesa. Mēs cenšamies ar faktiem, kaut kādām konkrētībām atrast tās [patiesības] un ar tām rīkoties. 

Filma būs dokumentāla. Sakiet, vai jūs mēģināsiet kliedēt arī kādas klišejas?

Andis Mizišs: Tas ir labs jautājums. Kas attiecas uz Raudivi, tad šo klišeju neapšaubāmi ir ļoti daudz. Ja mēģinām atšķetināt kaut kādas dokumentālas lietas, kaut vai dzīves gājumā salīdzināt pieejamos faktus ar tiem, kas ir, piemēram, vēstulēs, tad mēs redzam, ka savā veidā viņš pats ir veidojis savu biogrāfiju tādu, kādu viņš tanī brīdī to redzējis, kādu vēlētos. 

Respektīvi, ja mēs runājam par tādām faktoloģiskām lietām, dokumentālām lietām, ir ļoti daudz dažādu interpretāciju. 

Protams, ka mums ļoti interesē dažādi dokumentāli pavedieni, uz kuriem atsperties. 

Ne par velti filma top jau trīs gadus, jo dažbrīd šie pavedieni nāk ļoti grūti, bet, kad tas pavediens ir uzķerts, tad tas kamols pildās ļoti ātri un pilnvērtīgi. 

Bet kā jau Bruno teica, tas ir absolūti autora subjektīvs skats ar dokumentāliem pavedieniem. 

Man bija ļoti interesanti lasīt grāmatu “Lēngaitis”, kas mūs savā ziņā ir mūs apsteigusi, jo arī grāmata ir autora subjektīvs skats un man patīk, kā autors tver laiku, kurā dzīvoja Raudive. 

Varbūt Andrim Zeibotam vēl kas piebilstams?

Andris Zeibots: Pieeja ir stipri līdzīga manai pieejai. Es arī savācu materiālus, un tur ir atsauces uz tā laika realitātes notikumiem. Jautājums drīzāk ir par paņēmieniem, par to, kāda ir katra no mums instrumentācija, darba līdzekļi. Viss tai vai tā orientēts uz patiesības atklāšanu. 

Visbeidzot, sakiet, kā cilvēks, no mazas vietas, no Latgales nācis, tika studēt Eiropā, kļuva tu ļoti pazīstams? Kā tas varēja notikt?

Bruno Aščuks: Es uz to šobrīd vēl nevaru atbildēt, bet tas bija viens no jautājumiem, kāpēc es vispār pieķēros šim darbam. Man arī ir saknes Latgalē. 

 

2018. gadā tapa vēl kāda cita radoša versija par Konstantīna Raudives personības plašumiem – izrāde „Raudives radio”, kurā sadarbojās režisore Daiga Kažociņa, filozofs Ainārs Kamoliņš un vairāki dažādu jomu mākslinieki. Paša Raudives lomā – aktieris Gatis Gāga. Plašāk tolaik sagatavotajā raidījumā “Augstāk par zemi”. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt