Divdesmit gadi pēc Otrā pasaules kara. Šis laiks Zentu Mauriņu un Konstantīnu Raudivi ir aizvedis uz Vācijas dienvidiem, tomēr pat šķietami nomierinājusies pasaule nespēj apslāpēt kara radītās sekas. Kā tās atsaucās dažādajos latviešu emigrantu raksturos atainots arī Andra Zeibota romānā “Lēngaitis”.
Autors skaidro: “Kā psihi nograuj, un cits var izkārpīties – šie kultūras cilvēki – kā pozitīvie varoņi var izkārpīties, var turpināt strādāt, var panākt savu uzskatu noturēšanos. Un ir, kas nevar. Kur psihe gan ir sagrauta, gan viņa turpina brukt.”
Tādēļ šos pirmos Andris Zeibots salīdzina ar lēngaišiem – mikroskopiskiem posmkāju radījumiem, kuri spēj izdzīvot arktiskā aukstumā un vulkāniskā karstumā.
Tobrīd trimdā šādu kultūras cilvēku netrūka, tomēr Zeibots sava romāna centrā ieliek rakstnieci Zentu Mauriņu un viņas dzīvesbiedru, parapsihologu Konstantīnu Raudivi.
“Es jau kaut kad agrāk jutos Zentas Mauriņas darbu ievilkts. Tā ir drīzāk tāda iekšēja sajūtas lieta. Un par to balsu klausīšanos, ko Raudive praktizēja, kas ir pareidolijas efekts – kā darbojas tie bezapziņas mehānismi, par kuriem mums pat nav ne īsti pētījumi, ne zināšanu,” stāsta Zeibots.
Romāna autors piebilst, ka abu autoru literārie darbi un pieraksti ir kalpojuši “Lēngaiša” tapšanā. Savukārt laikmeta ainavas radīšanai ir izpētītas neskaitāmas drukātās un fotoliecības. Tomēr tas ir tikai fons, kurā jāizprot cilvēku rīcības pamatojumi.
“Mana īstā, teiksim tā, aizraušanās ir dzīļu psiholoģija – tā, ko dara Freids, Jungs, Lakāns un līdz mūsdienām. Un, protams, skatījums un pētījumi ir tieši šajā kosmosā, es tā gribētu teikt. Šī kosmosa ietvaros sakarā ar karu, ar kara sekām,” uzsver Zeibots.
