Grosvaldi#1919. Parīzes Miera konferencē risina jautājumus par Latvijas «de facto» neatkarības atzīšanu

Parīzē nedēļa iesākas ar Miera konferences Baltijas komisijas sapulci, kurā tie risināti jautājumi par “de facto” neatkarības atzīšanu. Lielbritānijas priekšstāvis Sir Esme Hovards sēdē uzsver, ka: “Tomēr galvenā Latvijas prasība – pēc pilnīgākas neatkarības atzīšanas, tagad neesot izpildāma. Lielvalstis esot tajos uzskatos, ka galīgu Latvijas stāvokļa nokārtošanu nevarot izdarīt bez Krievijas valdības piekrišanas.”

Tikmēr Londonā Džo turpina uzturēties slimnīcā, raksta brālim par savu izmisumu par sarežģīto situāciju ar kāju un pretrunīgajiem padomiem. Rehabilitācija rit savu gaitu, Džo jāapmeklē dažādas procedūras un masāžas (kas notiek Teita galerijas pagrabos, jo abas ēkas atrodas tieši blakus), kā arī jāraksta vēstules un jāpieņem “katru dienu dāmas jeb pazīstami”, ar kuriem tiek runāts gan par politiku, gan pēdējā gada Persijas piedzīvojumu, gan citām aktuālām tēmām. Nedēļas beigās Džo saņem atļauju iziet no slimnīcās, kopā ar Margarētu dodas ciemos un pat spēlē klavieres visiem par prieku.

ĪSUMĀ

 

Latvijas prasība pēc pilnīgākas neatkarības atzīšanas neesot izpildāma

Latvija Parīzes Miera konferencē 1919. gadā. Delegācijas sēdes protokols

Protokols Nr. 74-a (speciāls)

Miera konferences Baltijas komisijas sapulce 10. jūnijā 1919 p[pulksten] 5.45 pēc pusd[ienas] Parīzē Quai d`Orsay Ārlietu ministrijā Salle de l`Horloge[i].

Piedalās: 5 lielvalstu priekšstāvji.

Prezidē: Lielbritānijas priekšstāvis Sir Esme Hovards. Latvijas Miera delegācijas pilnvarotie locekļi Z. A. Meierovics un J. Seskis un sekretārs O. Grosvalds ieņem vietas prezidentam iepretim pie galda.

Sir Esme Hovards īsā uzrunā aizrāda, ka Baltijas komisija iepazinusies ar Latvijas stāvokli un prasībām jau no iesniegtā "Memoire”[ii], notām un vēstulēm, bet ka tagad tā gribot dzirdēt delegācijas uzskatus izteiktus arī mutiski.

Z. A. Meierovics nolasa adresi (sk. pielikumu nr.1) un deklarāciju (sk. piel[ikumu]. nr. 2)[iii]. Pabeidzis deklarāciju, Z. A. Meierovics iesniedz oficiāli komisijas prezidentam adresi, deklarāciju un memorandus par Latviju angļu un franču valodā.

Sir Esme Hovards. Atbildot uz Latvijas delegācijas izteiktām prasībām, Sir Esme Hovards nevarot tikai apstiprināt, ka visas Sabiedrotās lielvalstis izpildīšot dotos solījumus arī uz priekšu, cik tālu tas attiecas uz de facto neatkarības atzīšanu.

Tomēr galvenā Latvijas prasība – pēc pilnīgākas neatkarības atzīšanas, tagad neesot izpildāma. Lielvalstis esot tajos uzskatos, ka galīgu Latvijas stāvokļa nokārtošanu nevarot izdarīt bez Krievijas valdības piekrišanas.

Tāda valdība, kā visi cerot, drīzumā Krievijā nodibināšoties. Kaut gan neesot iespējams tagad atzīt Latvijas pilnīgu neatkarību, viņš tomēr izsakot Sabiedroto vārdā simpātijas latviešu centieniem un pārliecību, ka visi Sabiedrotie grib nodrošināt latviešu un igauņu tautu brīvību. Tā nebūtu praktiska politika, ja tagad nokārtotu šos jautājumus bez Krievijas valdības piekrišanas; tad īsts miers un līdzsvars šajās zemēs un līdz ar to arī visā pasaulē nebūtu nodrošināts. Sabiedrotiem jāturas cieši kopā un tāpēc arī jāpanāk saprašanās ar Krieviju.

Attiecībā uz Latvijas delegācijas iesniegumos izteiktām prasībām Sir Esme Hovards konstatē, ka uz politiskām prasībām viņš jau atbildējis; bez tam vēl aizķerti divi jautājumi: militārais (zaldātu atgriešanās utt.) un zaudējumu atlīdzības jautājums. Pirmais jautājums jau ticis apspriests attiecīgā militārā komisijā, bet Baltijas komisija tos apspriedīšot un celšot priekšā Miera konferencei savus priekšlikumus, kas notikšot šajās dienās.

Sir Esme Hovards domājot, ka viņa izteiktām domām piebiedrošoties arī viņa kolēģi.

Marquis della Toretta (Itālijas priekšstāvis) pilnīgi pievienojas prezidenta izteiktām domām, tāpat arī pārējie lielvalstu priekšstāvji.

Sir Esme Hovards. Sabiedroto vadības ir apspriedušas stāvokli, kas radies Latvijā caur vācu karaspēka rīcību: noteikts lēmums vēl nav pieņemts, bet drīzumā, cerams, tas notikšot. Attiecībā uz kara zaudējumu atlīdzību Sir Esme Hovards prasa, vai memorandā par Latviju esot izteiktas Latvijas prasības šajā ziņā.

Marquis della Toretta. Jā gan, bet tikai vispārējos vilcienos.

M[onsieur] Kamerers (Francija). Zaudējumu atlīdzināšanas jautājums, cik tālu tas attiecas uz Baltijas provincēm, ietilpst Miera līguma pantos, kuros iet runa par Krieviju. Tātad arī, ja šīs zemes tiktu atdalītas no Krievijas, tad tomēr Miera līgumā atrodas zināma formāla rezerve, kas nodrošina šo teritoriju prasības.

Sir Esme Hovards prasa, vai kāds no klātesošiem vēlas kādu jautājumu uzstādīt. Neviens nepiesakās pie vārda.

Tad Z. A. Meierovics lūdz vārdu. Latvijas delegācija no jauna uzstādījusi zaudējumu atlīdzināšanas jautājumu, tāpēc, ka grāfs Brockdorff-Rantzan kādā notā Miera konferences priekšstāvjiem izteicies, ka Vācija atsacīšoties atlīdzināt Krievijai nodarītos zaudējumus. Latvija tāpēc atkārto savu prasību. Pārejot uz Latvijas attiecībām ar Krieviju, Z. A. Meierovics aizrāda, ka Latvija ieņem pret Krieviju tādu pat stāvokli kā Somija un tāpēc Sabiedrotiem pēc Latvijas delegācijas uzskatiem vajadzētu izšķirt Latvijas nākotni, tāpat kā tā noteikusi Somijas likteni. Mēs noteikti atraidām uzskatu, it kā Krievijas liktenis atkarātos no Viskrievijas Satversmes sapulces. Latvijas jautājums vismaz jāuzskata kā starptautisks. Pēdējā sazvērestība Latvijā ir ne tikai vācu, bet arī krievu darbs, kas tagad noteikti pierādīts. Latviju grib padarīt par ceļu, uz kura Vācija varētu savienoties ar Krieviju. Tā kā tādi plāni tieši runā pretī latviešu tautas interesēm, tad Latvijai noteikti pret tiem jāuzstājas. Ar Krieviju kā kaimiņu valsti Latvija grib nodibināt labas attiecības, bet tās liktenis nekad nedrīkst un nevar būt atkarīgs no Viskrievijas Satversmes sapulces.

Sir Esme Hovards pateicas par pasniegtiem paskaidrojumiem un apsola, ka Baltijas komisijas izteiktās prasības apspriedīšot un pēc iespējas mēģināšot tās ievērot.

Latvijas delegāti pieceļas no sēdekļiem. Sir Esme Hovards atsveicinās no tiem un tie atstāj sapulci plkst. 6.30 vakarā.

Sekretārs [paraksts]: O. Grosvalds

Latvijas delegācijas sēžu protokoli glabājas Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā 1313. fondā “Latvijas Ārlietu ministrija, 1917–1940” (2. apr. Delegācijas un komisijas, 31. lieta). Publicēti – Latvijas Nacionālais arhīvs, žurnāla “Latvijas Arhīvi” pielikums, sērija “Vēstures avoti” – Latvija Parīzes Miera konferencē 1919. gadā. Delegācijas sēžu protokoli. / Rīga:, 2016., 383 lpp.

[i] Pulksteņa zāle (franču val.)

[ii] Domāts Latvijas delegācijas sagatavotais memorands.

[iii] Minētie pielikumi protokoliem nav pievienoti.

Džo raksta brālim Oļģerdam “tīri medicīnisku” vēstuli

Q. A. M., Millbank, London, S. W.

10.06.19.

Dear Ogier,

Paldies par nupat saņemto vēstuli no 7.tā. Pa šo laiku Tu jau būsi manu no šejienes rakstīto vēstuli saņēmis, ja tikai Jūsu sasodītie facteurs-bolcheviks atkal nestreiko. Tev citādi pilnīga taisnība dakteru ziņā, bet uz Parīzi tagad man nav aprēķina nākt. Neesmu vairs par savu kāju tik melnās domās, kā uz kuģa. Lieta tā, ka viņa tomēr manāmi labāka un jau varu drusku paklibot bez spieķa. Ja tas tā progresēs, tad vēl ir cerība. Tu pats pareizi saki, ka daba iztaisa brīnumus – pilnīgi pareizi!

Stāvoklis tāds: pagājuši 3 mēneši, un pēc tik ilga laika vairs kaulu atspiest vecā vietā, jeb to izdarīt operācijas ceļā, nevar. Visi ķirurgi, kurus līdz šim esmu saticis, saka, ka vislabākais ir iet tāpat. To arī daru, te slimnīcā taisu metodiskas kustības ar aparātiem un dabūšu masāžu, pēc kam varēšu iet, papriekš klibodams, tad varbūt brīvi. Lieta tā, ka tagad jau attīstījusies jauna kaulu „kombinācija”, un ja to operē, viņa jāizjauc un vecā varbūt nekad vairs nebūs spējīga saaugt. Te ārsti ir labi, mūsu, mūsu slimnīcā visu laiku taisa nopietnas operācijas, un man priekš acīm piemēri, ka cilvēki pēc 2 mēnešiem vēl nevar iet, bet zina, ka pēc mēneša varēs. Anglijā ir viens "brīnumdarītājs” – Barkers, kuram aizrakstīju un pie kura vajadzības gadījumā aiziešu – bet domāju, ka arī viņš teiks, ka par vēlu.

Ja Tev ir gadījums, Ogier, upurēt laiku un samaksāt par vizīti – aizeji pie kāda pirmklasīga vīra, un patulko sekošo "slimības vēsturi” – viņš laikam teiks to pašu, ko augstāk minu.

[vēstules daļa franču valodā, izskaidrojot kājas stāvokli]

Bet, kā saku – esmu tagad pats pārliecināts, ka riskēt operāciju jeb citas pārmaiņas, ievērojot kājas labošanos, diez vai būtu ieteicami. Tā ir mana pārliecība. Bet tad zināms vel krīt svarā apstākļi – neaizmirsti, ka valkāju karaļa drēbes un jāsaceļ vesels skandāls, ja gribu iztikt tagad ārā. Varbūt tas būtu iespējams, bet to tikai varu riskēt vistrakākā gadījumā. Operēties zināms te neliktos – bet cik līdz šim saprotams, nav tiešām operēt iespējams. Tad, iedomājies, kādas zumas maksās dziedēšana uz paša līdzekļiem, uzturs utt.

Zināms, varētu visu riskēt, ja būtu vīrs, kas sacītu – es Jums kāju pilnīgi atdošu tādu, kā bija – tad tāda vīra nav. Ja Barkers nevar, tad cita nezinu, arī ne Francijā. Un es, novērodams cilvēkus slimnīcās, tiešām redzu, ka daba dara brīnumus. Ja man kāds Batumā būtu teicis, ka es jūnijā tā iešu, kā tagad, es nebūtu ticējis…

Es zaudēšu tenisspēli, varbūt dejošanu – un tas viss – peldēt, airēt varēšu. Kājas ārstēšana aizņems apmēram mēnesi un tad laikam dabūšu 2-3 nedēļas sick leave. Pēc tam tad nospriedīšu, vai atstāšu dienestu un, ja tad vajadzīgs, nākšu uz Parīzi.

Man te lazaretē zināms garā laika nav. Neesmu paticis vēl pie lasīšanas, kaut gan bibliotēkā interesantas grāmatas. Tik daudz korespondences, katru rītu dabū avīzes, no 2-5 katru dienu dāmas jeb pazīstami apmeklē utt. Bez tam drīz ļaušot pavisam iziet – te tikai jāguļ, jāēd un jāiet uz "gymnasium” (aparāti un masāžs – pagrabā Tate galerijā!)

Tā nu šī vēstule šoreiz tīri medicīniska – rakstīšu atkal šinīs dienās. Raksti man atpakaļ, ja Tev tikai laiks un lieci pazīstamām man rakstīt – lazaretē vēstules saldas kā konfektes. Kad skatos uz Tavas vēstules papīra "galvu”, man liekas, ka valdība kā savā laikā Mākslas Biedrība, tikai caur Tevi turas. Bet joki pie malas, kas mūsu dzīve galu galā ir, kā mūžīga atkārtošanās, tikai liekākos apmēros – bērnu gados ugunsdzēsēju sabiedrība, vēlāk biedrības un pēdīgi valdības. Mana pēdējā vieta, Baku visuvarenā štābā man atgādināja bēgļu komiteju. Sāku filozofēt – zīme, ka labāk klusēt.

Nu, sveiks pagaidām!

J.

"Karindas meitene", 1918

Fragments no Jāzepa Grosvalda grāmatas "Persijas ainas"

11.06.19.

Turpinot uzturēties slimnīcā, ārstējot potīti, pie Jāzepa ierodas daudz un dažādi ciemiņi, gan ģimenes locekļi, gan draugi un paziņas. Daļa laika paiet Persijas ceļojuma stāstos. Džo atceras:

"Lielākā daļa Karindas kurdu sieviešu redzamas bez plīvura, un var sastapt bronzādainas ūdens nesējas, melnām samta acīm, gleznainā tērpā – lielākoties ar ņieburu un sarkanām biksēm – kurām piemīt antīko statuju grācija.”

Grosvalds, J. Persijas ainas. – Stokholma: Daugava, 1978

Margarētas diena daļēji pagājusi klavieru skaņās

16.06.

The Germans have arrested British field officers at Libau and posted field-guns opposite the destroyers. I got a book-cover, a bag and an attaché-case out of a present from Joe. I have had a nice day with him here – I actually saw and heard him at the piano. Then we were at Michel’s and had beautiful drives along the Park. All this makes me think of Lina – she used to say all would come well in the end.

Jāzeps Grosvalds raksta brālim Oļģerdam un saka, ka “bieži gribētu sienā līst aiz izsamisuma” par sarežģīto situāciju ar kāju un pretrunīgajiem padomiem

Queen Alexandra

Military Hospital

Millbank S.W.

16.06.19.

Cher Ogier, šodien saņēmu Meierovic kga vēstuli. Piekrītu Jums abiem, ka franču ārsti labāki, bet varu tikai atkārtot visu, ko teicu pagājušajā vēstulē.

1. Agrāk nevarētu uz Franciju braukt, iekams kāds pirmklasīgs ķirurgs-ortopēdists nav teicis, ka vispār pēc tik ilga laika viņš vēl domā operāciju jeb citu manipulāciju iespējamu.

2. Nogaidu, ko teiks Barkers, atzīts speciālists šai lietā.

3.Ja abi pirmie punkti rezultētu verdiktā: "jā, var vēl kaut ko mainīt” – tad varētu mēģināt. Bet tādā gadījumā ne tikai jāatsakās no visiem tejienes labumiem, parveltās ārstēšanas, bet jāpārcērt vesels gorgisks mezgls militāru sarežģījumu. [Esmu tagad labā lazaretē. Ja izrādītos, ka ar kāju nevar nekā cita darīt, tad būtu neapdomīgi iet paša naudu tērēt, ja te man visu iztaisa parvelti un maksā algu.]

4. Bet kājas dēļ zināms uz visu pēdējo būtu spējīgs. (Neaizmirsti, ka ceļot viens pats nevaru, jāiet vēl ar "kruķiem”, un jābūt kādam, kas brauc līdz.)

Resumée: mocos pats visu laiku ar visiem šiem jautājumiem un bieži gribētu sienā līst aiz izsamisuma par to, ka dabonu no viena cilvēka pēc cita visvisādākos aizrādījumus, ko darīt – un katrs apgalvo, ka viņš vienīgi pareizo zina. Ja es būtu visu to darījis, ko man līdz šim ieteikuši, man nebūtu vairs ne kāju, ne roku, ne galvas. Tejienas, lazaretes ārsti, mierīgi veci cilvēki, taisa visnopietnākās operācijas un mierīgi visu izskaidroja. Zināms es visu uzņemu ar skepsi un pagaidām vedu savu līniju. Acumirkli gaidu, kamēr mani būs apskatījis Barkers – tad redzēsim tālāk.

Cik ilgi delegācija vēl paliks Parīzē? Vai Tu nāksi ar viņu atpakaļ jeb paliksi Parīzē?

Redzēju ar interesi Memorandum on Latvia – tas ļoti labs, skaidrs dokuments, ieturēts īstā lietišķā angļu tonī. Vienīgais, ar ko šiem ļaudīm var imponēt, ir skaitļi, statistikas aparāti, binokļi un viss cits eksaktais.

Margarēta man pagādāja arī citas ziņas par Latviju, kuras diemžēl bēdīgas. No Niedras es to jau vienmēr sagaidīju – muļķīgais garbārdis!

[uz vēstuļpapīra kājām gaisā] Cik vienkārši ir apendicīts – jāgriež – un ar to viss izdarīts. Bet lai Dievs nedod tādus nenoteiktus gadījumus, kur pašam visu laiku jāapdomā un jācīnās ar zinības idiotiem.

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti