Muzeja pieredzi veido arī paskaidrojošie teksti un citi dizaina elementi, prasme "apmānīt" skatītāju un likt eksponātus pētīt, kā arī koncepcija – kā muzejs veido savas kolekcijas stāstu.
Daugavpils Vienības nama pagrabstāvā agrāk bija šaubīgs naktsklubs, tagad – Šmakovkas muzejs.
Tas nav akreditēts, tātad nav izgājis procedūru, kas ļauj publiski teikt, ka atbilst pieņemtajiem standartiem muzeja pārvaldībā, krājuma saglabāšanā un pakalpojumu sniegšanā. Tāpat nevar saņemt valsts budžeta naudu.
Neraugoties uz to, Šmakovkas muzejs ir viens no labākajiem šīs ekspedīcijas piemēriem. Jāņem gan vērā, ka šis muzejs ir daudz mazāks par pārējiem, tāpat – tas radīts ļoti nesen, tātad veidotājiem bijusi iespēja izmantot mūsdienīgus dizaina un tehniskos risinājumus.
Tumšas sienas, stikls, askētiskas koka vitrīnas, un tās kā vienā ražošanas sistēmā savieno vara caurules.
Muzeja pirmā daļa ir koncentrēts skats, ne tikai uz “samagonku”, bet uz Latgali kopumā. Katra vitrīna ir tematisks punkts, piemēram, cilvēks, kas runā par dažādām tautībām, kuras dzīvo Latgalē un kā tās kopā saved šmakovka.
Katrā punktā ir skārienjūtīgs ekrāns, kas strādā, tur sešās valodās īsa informācija par tematu, infografika ar statistikas datiem, fotogrāfijas, eksponātu apraksts un viktorīna. Priekšmetu nav daudz, bet tie ir trāpīgi, piemēram, ja temats ir cīņa ar pagrīdes ražotājiem, tad eksponāts ir cietuma durvis ar lodziņu, un tur aiz stikla nevis kamera, bet gan glāzīte.
Muzeja otrā daļa ir dekonstruēts alkohola rūpnieciskās ražošanas cikls no misas vārāmā katla līdz pudeļu aizkorķēšanai un etiķetēm – pie katras iekārtas ir televizors, kurā īsu cikla aprakstu nomaina īss video. Par katru posmu izstāsta arī muzeja darbinieks.
Visos aplūkotājos muzejos tekstu dizains mēdz pieklibot
Un te lielā plakātā uz sienas arī vienīgais muzeja trūkums, kas vēlāk dažādās variācijās pamanīts arī pārējos ekspedīcijas muzejos – teksti, uzraksti vai shēmas, kas ir grūti izlasāmi, jo ir dīvaini novietoti, ir slikti apgaismoti vai burtu krāsa nekontrastē ar fonu.
Balta destilācijas iekārtas darbības shēma uzdrukāta uz puscaurspīdīga materiāla. Apgaismojuma dēļ to saprast ir apgrūtinoši.
Tātad pirmais un visvienkāršāk labojamais trūkums labas muzeja pieredzes elementu sarakstā ir uzrakstu un citu tekstu dizains.
Muzejam jāprot apmeklētāju "apmānīt"
Ja muzejā izstādīts ļoti daudz eksponātu, tas apmeklētāju var nogurdināt. Lai apmeklētājs katru nākamo pamanītu, par to ir jārada interese.
Piemērs ar tehnoloģisku vērienu ir atjaunotajā motormuzejā. Muzejs ir liels, un te ir ļoti daudz spēkratu – spīdīgi, eleganti, krāsaini. Un viens no apmeklētāja "ievilināšanas" risinājumiem ir 1934. gada F sērijas oldsmobīļa šasija – auto rāmis, ar iekšām, bet bez korpusa.
Visapkārt tam griestos iekārtas planšetes. Pavēršot planšeti pret oldsmobīļa motoru, tas planšetē atdzīvojas – tā ir uzlabotā realitāte jeb “augmented reality” – šajā gadījumā tehnoloģija vizuāli uzlabo redzamo realitāti.
Līdz ar to apmeklētājs ik pa brīdim šķielē uz nekustīgo oldsmobīļa motoru un salīdzina to ar planšetē redzamo.
Apmānīt un ievilināt skatītāju ļoti labi prot Dabas muzejs. Un var to izdarīt arī ar krietni lētākiem risinājumiem.
Dabas muzejā ir daudz priekšmetu, kurus vēlamies apskatīt tieši tādēļ, ka tam priekšā novietots palielināmais stikls, kas rada jaunatklāšanas prieku.
"Viņiem pat nav jābūt ne maziem, ne aizraujošiem," saka Agate Mežule, kas strādājusi par gidi Stūra mājā. "Tas ir tā, kā bērnībā, kad salasi puķītes, ieroc bedrītē un tad roc vaļā."
"Tie, kas skaitās tie klasiskie muzeji, tur ir maksimāli daudz krājuma priekšmetu izlikti, [tad] notrulinās uztvere,” saka paleontologs Ivars Zupiņš, Dabas muzeja direktores vietnieks krājuma un pētnieciskajā darbā.
“Ja tur ir 200 - 300 priekšmeti, katram, protams, ir savs stāsts, bet to ir grūti uztvert, bez kāda īpaša paskaidrojuma," atzīst Zupiņš.
Liela priekšmetu daudzuma pieeja ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam.
Vienā no telpām, kopā ar atsvariem, monētām, fotogrāfijām, keramiku un citiem priekšmetiem, kuri raksturo 13.-16.gs. Rīgu Livonijas sastāvā, ir Daugavas pārcēlāja Lielā Kristapa jeb Svētā Kristofora statuja, oriģināls.
Apakšstāvā ir arī fotogrāfija, kur Kristaps ar savu piešķiebto galvu stāv telpas stūrī bez kāju pirkstiem, rokām un bērna uz pleca.
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā daudz šādu interesantu stāstu, tomēr tie pazūd izstādīto priekšmetu jūrā un grūti uztvert arī lielo muzeja stāstu.
"Izskatās, ka šim muzejam ir ļoti daudz dažādu eksponātu. Un droši vien nav pārāk daudz vietas, kur tos izlikt. Tāpēc ir centušies [risināt] kā japāņu mājā, kur ir viss ārkārtīgi precīzi salikts, katram ir sava vieta," vēro komponists, mākslinieks un Latvijas Radio darbinieks Ģirts Bišs.
Dizains – kā izskatās un funkcionē muzeja ekspozīcija
Dažviet ekspozīcijas mākslinieciskais risinājums ir izcils. Piemēram, stilizēti 13. – 16.gadsimta Rīgas iedzīvotāju tērpi, kas kā aplikācijas ar izteiksmīgām keramikas sejām izkārtoti pie sienas.
Citviet priekšmeti ir blāvi un neieraugāmi.
Direktora vietniece zinātniskajā darbā Ilona Celmiņa skaidro, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju atjauno pa gabaliņiem, turklāt, atjaunojot kādu ekspozīcijas daļu, ir jāķeras klāt arī vēsturiskajam namam, kā tas darīts greznajā Kolonnu zālē.
"Mūsu situācija ir sarežģīta. Jo neesam vēl tādos plānos, ka demontētu visas 12 zāles un mēs varētu veidot jaunu konceptuālu ekspozīciju. Tādēļ mēs tikai pārkārtojam ekspozīcijas," stāsta Celmiņa. Turklāt, atjaunojot vienu ekspozīcijas daļu, jāturas arī pārējā muzeja stila rāmjos.
Dabas muzejs rīkojas pilnīgi otrādi. Te ir viss, katra ekspozīcijas daļa ir sava perioda gaumes spogulis, šo muzeju var aplūkot kā muzejniecības domas attīstības kaleidoskopu, lai gan te ir arī novecojuši dizaina risinājumi, piemēram, netīras plastmasas ledus gabala imitācija vienā no jūras ekspozīcijas telpām.
Taču kopumā Dabas muzejā labi saprot, kas ir jāsaglabā, piemēram, milzīga pasaules zooģeogrāfiskā karte. Tās priekšā uz paneļa divās rindās izkārtoti dzīvnieku attēli, katram blakus podziņa. Nospiežot to, kartē iedegas lampiņa, kas norāda, kurā klimata joslā šis dzīvnieks mājo.
Turklāt Dabas muzejs savu eklektiskumu un mantojumu prot arī izcelt. Vairākās ekspozīcijas daļās novietota palielināta melnbalta fotogrāfija ar šo pašu telpu pirms, piemēram, 50 gadiem. Tas ir komentārs par sevi – muzejs muzejā.
Tajā pašā laikā Dabas muzejs rada arī jaunas mūsdienīgas ekspozīcijas. Lielisks estētiskas un ļoti viegli uztveramas ekspozīcijas piemērs ir jaunatklātā "Mineraloģija" – vairāk nekā 400 minerāli no Latvijas Dabas muzeja pamatkrājuma un to vidū arī eksponāti no senākās – Nikolausa fon Himzela minerālu kolekcijas. Dažiem no tiem blakus novietots arī priekšmets, kura izgatavošanā izmanto šo materiālu.
Koncepcija – ekspozīcijas stāsts, ideja
Latvijas muzeju kopdarbu – izstādi "Latvijas gadsimts" – Latvijas Radio apmeklē kopā ar muzeoloģi, domnīcas "Creative Museum" vadītāju Inetu Zelču-Sīmansoni. Šeit pamanām pēdējo punktu šīs ekspedīcijas muzeju vērtēšanas sarakstā – kāda ir ekspozīcijas koncepcija.
Izstādes katalogā tiek jautāts "Kas ir Latvija?", izstāde ir atbilde uz šo jautājumu, tas ir Latvijas gadsimts, bet, kā ekspedīcijas laikā norādīja Ineta Zelča-Sīmansone, "izstāde beidzas 2004. gadā”.
“Es šeit neredzu nevienu mūsu inovāciju stāstu, nevienu uzņēmēju stāstu. Ja mēs atnākam ar divpadsmitgadnieku, kas ir mans krustdēls, šeit vispār nav viņa Latvijas. Viņš vēl nav piedzimis, kad Latvijas gadsimts beidzas," saka Zelča-Sīmansone.
Izstādes beigās šķirstām atsauksmju grāmatu, kāds jauns apmeklētājs raksta: "Ļoti interesanta un izsmeļoša informācija, kura ļauj iedziļināties manu senču dzīvēs un tradīcijās."
Vēlāk, kad Latvijas Radio apmeklē izstādi vēlreiz, te ir arī skolēnu grupa, un kāds no viņiem skrien pa jaunāko izstādes daļu, gidei rāda uz Vairas Vīķes-Freibergas foto un prasa, kas tā par vecenīti. Un viņu var saprast, jo var ar aizkustinājumu skatīties video, kur soļotājs Aigars Fadejevs izcīna sudrabu Sidnejas olimpiskajās spēlēs, bet tiem, kas jaunāki par 14 gadiem, te nav viņu Latvijas, viņiem tā ir kaut kāda senču Latvija.
Secinājumi
- Neviens no muzeju ekspedīcijā apskatītajiem nav perfekts muzejs, visos ir nelielas problēmas ar tekstu novietojumu, krāsu un apgaismojumu, daži nedomā par to, kā pievilināt skatītāju vai priekšmetu daudzumā pazaudē stāstu, bet citiem noderētu atvadīties no neveiksmīgiem dizaina risinājumiem vai pārdomāt koncepciju.
- Muzejniecība ir skaista, bet piņķerīga nodarbošanās; ir tik daudz nosacījumu – krājuma apjoms, telpu lielums, ēkas vēsture, ekspozīciju veidošanas tradīcijas un, protams, nauda.
- Tieši tādēļ visiem šiem muzejiem ir sava seja.
