Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Likumu robi ļauj nesodīti mīdīt valsts karogu un dēvēt par «sarkanbaltsarkano figņu»

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Vietvaru politiķi nereti pārvērtē savas valsts valodas prasmes

Anotācijas un paskaidrojumi muzejos: nesaprotami un reizēm nesalasāmi

Anotācijas un paskaidrojumi muzejos: nesaprotami un reizēm nesalasāmi

"Ārējo stimulatoru izslēgšana", "konsekventas dekoratīvas kvalitātes", "brīvas rotācijas iespēja" un "aprisēs brīvas kompozīcijas". Tie ir daži vārdu savienojumi, kurus var lasīt mākslas izstāžu bukletos, izstāžu anotācijās un citos muzeju tekstos.

Teksti nav saprotami, teikumi ir pārāk gari, citreiz nesakarīgā vai birokrātiskā valodā.

Turklāt tie ir izstādīti tā, ka tos nav iespējams izlasīt — burtu izmērs ir pārāk mazs, teksts ir nepiemērotā vietā vai burtu krāsa saplūst ar fonu. Latvijas Radio kopā ar izstāžu apmeklētājiem devās muzeju tekstu ekspedīcijā un secināja, ka visvairāk par apmeklētāju domā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM), tomēr arī tur, tāpat kā "kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, izstāžu zālē "Arsenāls", mākslas muzejā "Rīgas birža" un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, ir ļoti līdzīgas problēmas.

Sarežģīts teksts nepiemērotā vietā

Laikmetīgās mākslas centrā "kim?" Latvijas Radio viesojās kopā ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu.

"kim?" ir viena no sešām izstāžu vietām, kurās lasīti muzeju teksti. Radio runās arī par Teita galeriju Londonā, ko izmantos par piemēru tam, kā vajadzētu būt, un vairākiem valsts muzejiem — izstāžu zāli "Arsenāls", mākslas muzeju "Rīgas birža", Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju un Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.

Izstādes ceļvedis ir A4 izmēra baltas "printpapīra" lapas. Pirmajā lapā — telpu karte, katrai telpai cipars un tādā secībā arī teksti.

Reičelas Rosinas personālizstādē "Mana mazā zaļā lapa" Radio uzliek virtuālās brilles un acu priekšā uz vecrozā fona lido palmas, figūras un pleķi, kas izskatās te izgriezti un te ielīmēti.

Par Rosinas darbu izstādes ceļvedī rakstīts tā: "Jaunais virtuālās realitātes darbs pasniedz aktīvu simulāciju, kuru apdzīvo abpusēji saistošas animācijas ierīces, kuras sākumā bija domātas dažādām ģeometrijām un 3D formām, bet tagad tiek iekustinātas, pateicoties mākslīgam intelektam." Patiešām nevar saprast, ko tas nozīmē.

Kad radio korespondente runā par citiem tekstiem grāmatiņā, Hanovs piedāvā variantu — uzskatīt tekstu par izstādes turpinājumu, tātad — kāds darbs, tāds teksts.

"Dzīvo atmiņu jūra", tā sauc Ievas Epneres darbus laikmetīgās mākslas centrā "kim?". Viņu interesē padomju mantojums un tas, kā mēs dalām dragos-ienaidniekos, savējos-svešajos, dalībniekos-vērotājos. Teksts - tā autore ir kuratore Zane Onckule - ir labi uzrakstīts un nav sarežģīts, to gan izlasu tikai mājās, jo ir par garu, lai lasītu izstādē.

"Iespējams, šeit pietrūkst palīdzības apmeklētājam, lai mēs zinām, kur mēs atrodamies. Varbūt kādu askētisku ciparu varētu novietot [pie sienas], lai mēs saprastu. Man, piemēram, ir grūti orientēties pat šādā vienkāršā plānā," piedāvā Hanovs.

Telpām nav numuru, toties uz sienas ir fragments no grāmatas "Latvija padomju militāristu varā". Tas ļoti labi paskaidro, kā cilvēkiem atņēma jūru, kā tā kļuva par "aizliegto zonu". Kas tur bija rakstīts, to Radio uzzināja tikai vēlāk, skatoties fotogrāfijas, jo teksts ir nodrukāts ļoti nepiemērotā vietā — durvju ailē.

"Un, protams, [teksta] apjoms nav paredzēts starptelpai — tas aizņems vairākas minūtes. Šeit jābūt dažiem teikumiem," komentē Hanovs.

"kim?" programmas direktore Zane Onckule, līdzīgi "Īstenības izteiksmes" tekstu ekspedīcijas dalībniekam Hanovam, uzsver, ka teksts ir izstādes sastāvdaļa.

Citreiz var būt tā, ka nav teksta u.tml., jo tas der izstādei.

"Teksti [tādā] laikmetīgās mākslas institūcijā [..] kā "kim?", tas viss jāskatās kopā — kādas ir telpas, kādi ir projekti. Un tas veids, kā mēs komunicējam, [..] ir izdales lapas, kas ir kā karte, kurā ieskicēts "kim?" plāns. Un katrai izstādei ir sava [teksta] daļa — tā var būt garāka, saruna, kaut kas stāstošs, gan ļoti lirisks, arī kaut kas tāds, kas varbūt nav tik viegli uztverams, bet kombinācijā ar to, ko jūs redzat, arī rada to kopīgo. Vienai izstādei piestāv vairāk skaidrojoši [teksti], citai atkal [..] vajag tikai pāris frāzes, kas palīdz uzvedināt skatītāju uz kaut kādām pārdomām," par izstāžu tekstu izvēli stāsta Zane Onckule.

Tieši tā, tomēr viss, par ko runājām kim?  — burtu lielums, valoda un uzrakstu novietojums, tas atkārtojas arī citur.

Problēmas visās izstādēs līdzīgas

Mākslas muzejs "Rīgas birža". Izstāde "Reformācijai — 500". Lielajā zālē ir pelēkas sienas vairākās rindās. Rietumeiropas grafikas darbi no 15. līdz 20. gadsimtam ir sakārtoti grupās pa gadsimtiem, katrā izcelts viens tā laika mākslinieks.

Darbi ir ārkārtīgi detalizēti, var ilgi pētīt sīkumus un tēmas, kas katrā gadsimtā bija raksturīgas.

Teksti ir labā valodā — nav neprecīzu svešvārdu, teikumi ir pietiekami īsi, bet — tie uzdrukāti vienā garā vertikālā desā, nav acu augstumā un ir diezgan maziem burtiem. Bet turpat uz sienas ir ⅔ brīva laukuma, kuru varētu izmantot — sadalīt to vairākās rindkopās un izkārtot tekstu uz sienas.

Turklāt izstādei nav ne ceļveža, ne lapiņas, ko paņemt līdzi, lai lasītu mājās, ja jau to nevar izdarīt muzejā. Tas tādai izstādei, kura atspoguļo konkrētu laika posmu, ir liels trūkums.

Kristiana Brektes izstāde "Arsenāls" izstāžu zālē "Arsenāls". Te esmu kopā ar domnīcas "Creative Museum" vadītāju, muzeoloģi Inetu Zelču-Sīmansoni.

Viņa skaidro, ka "izstāžu teksti", tas ir vairāk — ne tikai anotācija uz sienas, bet arī buklets, ceļvedis, skārienjūtīgie ekrāni, audio vai multimediju gids (kāds, starp citu, ir LNMM).

"Latvijas muzejos reti esmu laimīga. Visbiežāk mēs redzam, ka ir viena anotācija pie sienas, kurā izstāstīta izstādes ideja un mēs tiekam palaisti izzināt šo izstādi. Labākajā gadījumā vēl ir [arī] etiķetes — mazie aprakstiņi [par to], kāds ir darba nosaukums, autors, gads, tehnika, un tas lielākoties ir viss. Pirmkārt, muzejs vai izstāde nav grāmata. To pašu materiālu, ko mēs varētu mājās ērtā dīvānā izlasīt, mēs nenākam lasīt uz muzeju. Otrais — spēja uztvert arī ir līdz zināmam brīdim, īpaši, ja izstāde ir liela. Ja lasāmā materiāla ir daudz, tad vienā brīdī pat viszinātkārākais apmeklētājs nogurst, un pārējo jānāk skatīties citā reizē vai kaut kas tiek pazaudēts," skaidro Zelča-Sīmansone.

Kristiana Brektes izstādē ir tumšs, darbus apspīd prožekors vai gaismas avots aiz darba, bet anotācijas teksts ir ēnā, pelēkiem burtiem uz pelēka fona.

"Diezgan apzināti mākslinieks pie darbiem nosaukumus nav licis, mums iedota lapelīte, kur [..] mēs [atpazīstam] pēc numuriņiem mākslas darbus. Visa izstāde ir kā savdabīgs piedzīvojums, visa izstāde jāuztver par kopīgu mākslas darbu. Iespējams, ka šeit mēs arī negaidām pie katra darba nosaukumus un anotācijas," par tekstu piemērotību izstādei stāsta Zelča-Sīmansone.

Bet atkal — ja domā tikai par šo izstādi, tad jā, varbūt viss, izņemot neizlasāmo anotāciju, ir kārtībā. Tomēr tieši tas pats notiek arī citās izstādēs — par informāciju, kuru patiešām var saņemt, par to nav padomāts.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā izstāde "Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība" — te ir lietišķās mākslas darbi — gobelēni, keramika.

Pie ieejas zālē no griestiem līdz grīdai skaidrojošs plakāts, ar to pašu birokrātiskā valodā rakstītu tekstu, kas publicēts muzeja mājaslapā un arī uz lapiņas, ko var ņemt līdzi.

Radio lasa kopā ar žurnālisti Māru Rozenbergu un Mārtiņu Medenu.

"Šito milzīgo blāķi? Patērē 20 minūtes, lai izlasītu," ieraugot plakātu, saka Medens.

"Tekstilmāksliniekus aizrāva gobelēna un telpas sintēzes problēmas, kas izpaudās vēlmē darināt aprisēs brīvas tekstiliju kompozīcijas," plakāta tekstu lasa Rozenberga.

Iekšā tekstu nav. Ir tikai mazas etiķetes ar darba nosaukumu, gadu, materiālu, tehniku un to, kā kolekcijā atrodas darbs.

Toties lieliska ideja ir divi ekrāni, kuros var apskatīt interjeru fotogrāfijas — var sarast, kādai vietai darbs bija paredzēts.

Rozenberga secina: "Šis gan ir forši, tas man patīk. Konkrētais mākslas darbs sasaucas ar vidi, kurai tas ir radīts. Izliekot vienu blakus otram, mēs redzam daudz krāsainu laukumu, bieži pietrūkst tā konteksta."

Rozenberga stāsta, ka citreiz izstādē klausās kolēģu sižetus, "un reizē skatos darbus, klausos, ko man mākslinieks stāsta vai ko stāsta žurnālists, kurš izstādi ir koncentrēti apskatījis. Un tā es gūstu spilgtāku iespaidu par izstādi."

Medenam toies patīk ideja par ekskursijām, kur par darbiem stāsta mākslinieks vai kurators: "Ja tā ir vizuālā māksla, ko uztver ar acīm, vispirms gribētos to nepastarpināti uztvert un tikai tad lasīt, ko kāds cits par to ir teicis. Bet, ja pirms tam ir jāiepazīstas ar [teksta] blāķi, es tos parasti izlaižu. Teiksim tā — ja es aizeju uz izstādi un es nesaprotu Brekti, tad vainīgs ir Brekte, nevis tas, ka es neesmu izlasījis tekstu."

Jāmācās no tiem, kam izdodas

Par savu atskaites punktu tam, kādi varētu būt muzeja, izstāžu zāles vai galerijas teksti, Radio izmantoja "Tate Modern" muzeju Londonā.

Protams, jānorāda, ka tas ir viens no lielākajiem modernās un mūsdienu mākslas muzejiem pasaulē un tam ir īpaša telpa, kurā sākt ekspozīciju, ja gribas saprast vai – labāk saprast, kā skatīties uz mākslu. Bet idejas, kas izmantotas muzejā, nav nekas sarežģīts — teksti ir vienkārši, nav gari, ir novietoti acu augstumā, burtu lielums ir pietiekami liels un tādā krāsā, kas nesaplūst ar fonu.

Un tas pamazām izdodas arī LNMM — Jura Dimitera personālistādes buklets ir ļoti labs — teksts atdalītās rindkopās, darbi iedalīti kategorijās — viņa zīmējumi, gleznas, plakāti, scenogrāfija, fotogrāfijas un mikrofoni — par katru neliels apraksts, kur skaidrots, kādas tēmas viņam interesē, kas tolaik notika Latvijā utt. Etiķetes pie darbiem gan nav izdevušās — tās ir tādā pašā krāsā kā siena.

Bet Jura Boiko izstādē ir arī labas anotācijas — katram darbam ir apraksts, tas, protams, tādēļ, ka to nav daudz, bet ir piemērots burtu lielums un teksts ir tieši tur, kur tam jābūt — acu augstumā.

Muzejam ir arī aplikācija, tas nozīmē, ka darbus varu apskatīt arī mājās, un dažiem patstāvīgās ekspozīcijas darbiem ir arī audio apraksts.

Pārāk daudz izstāžu

Kāpēc ir izstādes, kuras neizdodas?

Muzeoloģe Zelča-Simansone nosauc trīs iemeslus: pieejamības vai izglītības speciālistam pārāk vēlu ļauj sākt strādāt, kuratori izstādes nepabeidz jeb nepadomā par visu informāciju, kas būtu apmeklētājam jāsaņem; jau tagad ir pārāk daudz izstāžu

"Mēs nelepojamies ar to, ka mums gadā ir, iespējams, tikai divas izstādes, bet tās ir perfekti uztaisītas. Un tur ir viss pavadošais materiāls, par ko mēs runājām — buklets, ceļvedis, izglītības programmas. Mēs lepojamies, ka palielinās apmeklētāju skaits muzejos. Man šķiet, ka daudz svarīgāk ir runāt, vai palielinās viņu kvalitatīvais laiks muzejā. Vai viņi [tomēr] atnāk tikai skaitliskas reizes. Cik liels ir viņu ieguvums no muzeja apmeklējuma? Man šķiet, ka mēs joprojām drusciņ esam tādi atskaišu cilvēki — [vairāk] uz kvantitāti," vērtē muzeoloģe Zelča-Sīmansone.

Jāpiedāvā vairāki varianti

Mākslas izstāžu vietu patiešām ir daudz, bet izstādes nav pabeigtas. Te nav runa par audiogidu mazā galerijā, bet par vienkāršu un viegli izlasāmu tekstu.

Tāpat — dažās izstādēs ir darba lapas bērniem. Tādu, tikai izmantojamu visās izstādēs, muzejs var piedāvāt arī pieaugušajam, ja tas vēlas. Pāris jautājumi, kuri ļautu palīdzēt skatīties uz darbu un par to domāt, kaut vai, piemēram, kāds ir darba materiāls, kāpēc mākslinieks tādu izvēlējies, kāds ir darba nosaukums, kā tas liek tev justies u.tml.

Muzeju tekstu ekspedīcijas galvenais secinājums ir: lai cik dažādi ir cilvēki, kuri nāk uz muzeju, lai cik dažādi tie piedzīvo mākslas darbu, par to cilvēku izstādes veidotājam ir jādomā un jāpiedāvā varianti, kurus viņš var izmantot.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti