Augstāk par zemi

Rasa un Raitis Šmiti izstādē runā par attiecībām starp mežu, klimata pārmaiņām, atmosfēru

Augstāk par zemi

Ilzes Lāces pirmais stāstu krājums - meistarīgas rakstnieces ienākšana literatūrā

Sajauktā laika dienasgrāmata: laiks šoreiz pa īstam izkritis no eņģēm

Dzīve turpinās neizdibināmos veidos. Kultūras žurnālistes dienasgrāmata gadumijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Šis gads man šeit, “Augstāk par zemi” pusstundā Latvijas Radio, bijis īpašs ar pandēmijas baiļu izprovocētajām “Mājās sēdētāja dienasgrāmatām”. Pavasarī ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē  izsludinātais ārkārtas stāvoklis apvērsa otrādi žurnālista darba būtību – rosīties, vākt informāciju, sarunāties, provocēt domu apmaiņu. Tas vairs nebija iespējams, un alternatīva izrādījās tieši tik vienkārša: cilvēks – balss – mikrofons. Izrādās, ar to pietiek! Šķiet, šo sajūtu varu attiecināt uz gadu kopumā: katram no mums nācās pārliecināties, cik daudz ir iekšā. Vai pietiek ar mājas dzīvi? Kādas attiecības ir ar tuviniekiem? Kas ir tavā grāmatplauktā, atmiņās, emocionālajā pieredzē?

Sastopoties ar nepiedzīvoto, jāatzīst – mēs reaģējām, kā jau pienākas sociālo tīklu paaudzei. Vispirms mēģinājām to nofotografēt! Atmiņas institūcijas visā pasaulē, pie mums tā bija Latviešu folkloras krātuve, arī Nacionālais vēstures muzejs, aicināja fotografēt pandēmijas krīzes jaunos paradumus un risinājumus, dienasgrāmatās fiksēt savas sajūtas. Ir pagājis pusgads, un tas vairs nešķiet interesanti. Neviens vairs nebrīnās par īpašajām kāzu sejas maskām līgavas tērpu salonu skatlogos, teju katram no mums mājās ir sakārtots grāmatplaukts vai vismaz fotogēniska siena, lai būtu pieklājīgs fons “Zoom” konferencēm.

Mana iepriekšējā dienasgrāmata tapa mēnesi pirms Lieldienām, un vienīgais, kas bija skaidrs jau iepriekš, ka beigām jābūt – ja ne laimīgām, tad pacilājošām.

Tobrīd tas bija līdz kaulam svarīgi, atrast sevī kādu cerību, liecību par jaunu dzīvi, arī ja līdz šim ierastie nosacījumi ir mainījušies.

Šī dienasgrāmata top laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, un šoreiz par sajūtu, uz ko tā tieksies, vairs neesmu tik droša. Pirms pāris dienām Lielbritānija nonākusi visstingrākajā izolācijā no pārējās pasaules, jo tur atklāta Covid-19 jauna mutācija, kurai varētu arī nelīdzēt tik tikko izgudrotā vakcīna. Cerības stariņš, ka vakcinācija ātri atrisinās ieilgušo citādo dzīvošanu, atkal kļuvis blāvāks. Un tomēr pusgada laikā mainījies ir daudz kas. Izgaisušas bailes, kas prātu stindzināja pavasarī. Arī mājās sēdēšanai vairums jau ir pielāgojušies. No visām sajūtām spilgtākā ir nevis savas iegrožotās esības apzināšanās, bet gan laiks, kas šoreiz pa īstam izkritis no eņģēm. Šī būs sajauktā laika dienasgrāmata.

Pirmdiena

Pelēka diena. Pamostoties ir grūti saprast ne vien to, cik ir pulkstenis, bet pat nedēļas dienu, tās visas tagad ir atbrīvotas no ierastā ritma. Gaismas decembrī ir tik maz, ka, lai saglabātu možu garu un veselu saprātu, esmu iemanījusies dienu dalīt divās daļās. Strādāju no rīta un vēlu vakarā, pa dienas vidu cenšos atlicināt laiku, lai izietu ārā. Retā blāvi saulainā diena. Piebraucu ar auto Pierīgā pie Cenu tīreļa dabas takas un aizņemu stāvvietā pēdējo brīvo vietu. Izskatās, ka pie līdzīgas dienas kārtības nonākusi laba daļa kādreizējā ofisu planktona. Kafejnīcas slēgtas, ēdiens tikai līdzņemšanai, un pikniku, tāpat kā velosipēdu sezona, turpinās arī ziemā.

Iemācos termosu atskrūvēt, nenovelkot cimdus, roku dezinfekcijas spirta smarža sviestmaizēs kļuvusi par normu.

Ja kaut kādu iemeslu dēļ iztrūkst šīs dienas vidus pastaigas, laiks saplūst vienā pikucī, taču, kas šķiet pats dīvainākais – beznotikumu bezvējā liekas, ka laiks skrien vēl ātrāk nekā iepriekš. Nupat bijusi pirmdiena, atkal jau ir piektdiena.

Ir kārtējā pirmdiena, taču atbrīvota no ierastā stresa. Pirmdienās plānošanas sapulces vairs nenotiek. Kopš neviens vairs nekur nelido, visi ir mājās un sazvanāmi. Un galu galā zūmā var nointervēt kauč nakts vidū, ja sarunbiedrs pretimnākošs. Teātra kritiķe Dita Jonīte 18. decembrī “Facebook” citē savas pavasara pandēmijas dienasgrāmatas ierakstu pirms 9 mēnešiem: ““18. marts. Latvijā jau ar Covid-19 saslimušo skaits ir 71. Mēģinām būt prātīgi, ārā no mājas praktiski ejam tikai pēc pārtikas.” Bez komentāriem.” Šonedēļ saslimušo skaits jau otro reizi pārsniedz tūkstoti dienā. Nudien, nav ko piebilst.

Otrdiena

Jau kopš pavasara un, izskatās, ne tikai man, izveidojušās īpašas attiecības ar kapiem. Rīdziniekiem kapi ir iecienīta pastaigu vieta, kur distanci – 2 metri – viegli ievērot ne tikai horizontāli, bet arī pa vertikāli, bet tomēr man šķiet, ka tur ir kas vairāk. Pandēmijas piesardzība nav tikai ieteikums nesatikties fiziski. Atlikto konferenču, kultūras pasākumu, un – tas nemaz nav tik nenopietni – arī atlikto atklāšanas pasākumu ballīšu laikā ideju apmaiņa, jaunu ģenerēšana kļuvusi lēnāka.

Mēs dzīvojam ar vecām domām!

Kultūras rosība pārsviedusies uz pagātnes un atmiņu apkopšanu, un man laikam bija jāizdzīvo šis laiks, lai tik ļoti alktu no jauna domāt vairāk uz priekšu, nevis lūkoties atpakaļ. Kapi, aizgājēju godināšana vienlaikus izprovocē nevaldāmas alkas dzīvot. Būt dzīvam pa īstam! Kaut kur zem sasaluma burbuļo strauti, un, esmu pārliecināta, tiklīdz atkal būs iespēja, viss spruks vaļā ar nebijušu spēku!

Trešdiena

Šogad arī mans paziņu loks veļupes tajā krastā kļuvis plašāks. Gribu pieminēt Juri Kronbergu, dzejnieku, latviešu kultūras diplomātu, gan atdzejas nozīmē, gan arī burtiskā – deviņdesmitajos viņš bija kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Stokholmā. Jurim ne tikai dzejā, bet arī dzīvē piemita eleganta humora izjūta, kas ļāva, pat strādājot vēstniecībā, neiekrist pārliekas nopietnības valgos. Piedzīvojis pagājušā gadsimteņa 60.-70. gadu paaudzes iekšējo brīvību, viņš visu mūžu pasauli redzēja, kādai tai vajadzētu būt. Un lielākoties pasaule arī ļāvās! Kad slimība sāka gūt virsroku, bet pandēmija aizslēdza ceļošanas iespējas starp Stokholmu un Rīgu, tas bija viņš, kurš ierosināja “Andalūzijas sunī”, krogū, kurā viņam, Rīgā esot, patika rakstīt, sarīkot ballīti. Beznaudas ballīte sanāca, kāda sanāca, bet tajā skanēja Jura Kronberga dzeja, un viņš pats tiešsaistē varēja tai sekot līdzi. Iepriekšējā smagā slimības reizē Juris Kronbergs uzrakstīja savu varbūt labāko, bet noteikti visvairāk tulkoto darbu “Vilks Vienacis”, ar Kristapa Graša mūziku. Otrreiz Kaulainā vairs nepalaida.

Ziņa, ka taipus pārcēlies arī rakstnieks, publicists Pauls Bankovskis, vasaras svētdienā, atgriežoties no laukiem, mani pārsteidz pie stūres. No Radio ziņu dienesta zvana, vai es varu pateikt kādus vārdus.

Kādus vārdus? Es gandrīz stabā iebraucu!

Mēs nebijām draugi. Bet arī tajā, ka bijām laikabiedri, ir kaut kas tikpat ciešs. Bijām guvuši līdzīgu izglītību, izdzīvojuši tos pašus vēstures notikumus. Mūsu pēdējā saruna bija saistīta ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas jubilejas izstādi “Neredzamā bibliotēka”, un Pauls tajā slavēja iztēles spēku. Man šķiet, tas ir nepietiekami novērtēts Paula Bankovska talants: viņš rakstīja tekstus izstādēm, un ar savu urķīgo prātu vēstures notikumos nepaslinkoja atrast to, ko citi tik tiešām neredzēja. Šovasar iznācis viņa lielromāns “Pasaules vēsture”, ironisks skatījums uz Eiropas kultūru, un es atliku iespējamo interviju kā saldo ēdienu. Un tad – še tev! Pirmās, ko sajutu, drīzāk bija dusmas. Paul, padoties nedrīkst, nekad! Nekad! Zināmā mērā Paulu Bankovski es pieskaitu pie Covid-19 upuriem. Iespējams, viss būtu bijis citādi, ja viņam būtu bijusi iespēja griezties pļāpu un notikumu virpulī, ko nogrieza ārkārtas stāvokļa ierobežojumi.

Internetā lasu ziņu, ka sarīkota aptauja, kurā vairākums saka, ka viņiem patīk attālinātais darbs, ka atgriezties ierastajā ritmā būs sarežģīti. Personīgi es protestēju pret pasauli bez nepastarpinātas cilvēciskas komunikācijas, bez iespējas apskauties, sabučoties, dziedāt un dejot. Tagad derētu kāds Ziemassvētku korālis. Kādu mūziku jūs klausāties Ziemassvētku laikā?

Ceturtdiena

Šogad apdalīto cilvēku pasauli līdzsvaro dabas dāsnums. Sēņotāji sēņo līdz pat Mārtiņiem, saldētava pilna ar ogām. Kas grib rāt slikto gadu, paraugieties statistikā – tieši pateicoties lieliskajai graudu ražai, Latvijas preču eksporta vērtība oktobrī pirmo reizi pārsniedz 1,3 miljardus eiro.

Kultūras druva vasarā nav tik lekna, vairums festivālu atcelti, bet, ja notiek, tad abi vienā augusta nedēļas nogalē – Valmieras vasaras teātra festivāls un alternatīvais kamermūzikas festivāls “Sansusī”. Izrādās, ka slāpes pēc dzīva mūzikas izpildījuma manī ir pat lielākas nekā pēc teātra, dodos uz Aknīsti. “Sansusī” ir mans šīs vasaras laimīgākais notikums.

Dīvaini, bet atmiņā ir palikusi tikai laimes sajūta un šūpuļtīkla kustīga augšējā mala.

Laikam arī pirmo reizi nebiju šeit darba uzdevumā, nebija nepieciešamības iegaumēt, lai vēlāk atkārtotu, programmas iedalījumu pa dienām, izpildītāju vārdus, savērpt frāzes, lai īsi, bet kodolīgi raksturotu viņu lieliskumu.

Otrs šīs vasaras prātā paliekošais notikums – “Savvaļa”. Viesošanās izstādē, kas iekārtota savvaļā starp Dūķiem un Jaundrustiem. Jau agrāk, intervējot Andri Eglīti pēc izstādes “Iespējamā vieta” Cēsu izstāžu namā, es biju dzirdējusi, ka kaut kur Vidzemē viņam ir zemīte, kurā brīvā dabā, kā tādā brīvdabas darbnīcā viņš rada savus darbus, reizēm arī ziemā vai vēlā rudenī. Tagad Andris Eglītis šo vietu nolēmis labiekārtot. Ģimenei ceļ māju, bet visiem pārējiem tā ir brīvdabas izstāžu zāle. Ieeja brīva, mājas uzceltajā daļā vēju caurpūsts, vienmēr atvērts informācijas birojs. Pa kreisi var uzvārīt tēju, pa labi – aizņemties gumijas zābakus. Viss tieši tik vienkārši. Pirmais, kas liek justies pacilāti, ir Vidzemes ainava, kas jūsmā liek braukt drusku lēnāk jau no Drustiem. Taču arī Andra Eglīša kūdrā izgrieztie mīlētāji, lēni vējos un lietū sadēdot, zem krītošajām lapām izskatās sevišķi neaizsargāti. Lai gan es saprotu viensētnieka vēlmi sargāt savu mieru, apceļojot Latviju, privātīpašumu žogi traucē gan aptvert ainavu, gan reizēm nākas mest lielus, kartē neiezīmētus līkumus. “Savvaļa” uzrunā tieši ar pretēju domāšanu. Daba ir dāsna, un “Savvaļā” dzīvo cilvēki, kas nestrīdas. Ne ar dabu, ne laikabiedriem.

Piektdiena

Kaut kādā ziņā patreizējā situācija kultūrā ir pat taisnīgāka, vienlīdzīgāka. Līdz šim tas ir bijis neciešami un netaisni, ka lielie kultūras notikumi koncentrējas galvaspilsētā. Tagad mēs esam vienlīdzīgi neiespējamībā baudīt kultūru klātienē, bet tiešsaistē lielpilsētas izstādes, koncertus var noskatīties vai noklausīties ne tikai visā Latvijā, bet pat visā pasaulē. 

Kultūras ziņās atkārtojas jauns termins – “kovidnauda”.

“Kovidnauda” tiek pieminēta Latvijas televīzijas filmu ciklā par jaunu latviešu filmu tapšanu. Lasu iepriecinošu ziņu, ka Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, tieši pateicoties “kovidnaudai”,  radusies iespēja papildināt kolekciju gandrīz pusmiljona apmērā, un tas ir lielākais mākslas darbu iepirkums Nacionālā mākslas muzeja vēsturē. 

Arī daudzi no radošajiem, kas aktīvi darbojās pasaulē, darbiem apstājoties, atgriezušies mājās. Pēc pandēmijas daudz kas būs atkarīgs gan no sabiedrības solidaritātes, gan arī – no Latvijas valsts nodokļu politikas, vai šīs, bieži vien izcilās personības atkal dosies peļņā vai paliks un savu talantu ieguldīs Latvijā. 

Sestdiena

Būtiskais jautājums – vai glābties varam pa vienam vai tomēr visi kopā? Tik raupjus jautājumus intervijās uzdot nedrīkst, taču tieši tas man bija prātā, aicinot raidījumā uz sarunu Aristoteļa “Valstslietu” tulkotāju Agnesi Irbi. Viņai savukārt aktuālais šķita Satversmes tiesas vēsturiskais lēmums par tiesībām pretendēt uz bērna kopšanas atvaļinājumu arī viendzimuma pāriem. Mēs patiešām dzīvojam pasaules vēsturē nebijušā laikmetā, kad bērnu var izaudzēt pat kolbā, kad dzimumu var izvēlēties. Ar zinātni bruņojies cilvēks darbojas Dievam līdzīgi, pārbīda dzīvības un nāves robežas un vienlaikus – spēj būt tik primitīvs. Uz Zemes joprojām notiek kari. Pie fantastiska pieejamās informācijas daudzuma cilvēki izvēlas visai vienkāršotu dzīves uztveri. Vairākuma diktatūra ir demokrātijas spožums un posts, jo šai vairākumā ir gan zinātnieks, gan karu izraisītājs, gan populārās kultūras pielūdzējs. Kā gan mums visiem iespēt uzturēt kopēju sarunu? 

Doma par dzīvošanu informācijas burbuļos dzima, skaidrojot sociālo tīklu darbības principus. Tagad šo pašu tēlu izmanto infektologi, un tad jau sanāk, ka pandēmija  “burbuļus” padarījusi ticamus un acīm saskatāmus. Un man brīžiem patiešām liekas, ka līdzās dzīvo citplanētieši.

Šoks, cik daudz negāciju, pat atklātas nelietības un agresijas ir tepat blakus.

Es respektēju cilvēku tiesības pret pandēmiju izturēties kā pret ticību, to pieņemt vai nepieņemt. Bet sociālajos tīklos ar šodienas datumu izplatīts desmit gadus vecs sižets par tuvojošos cūku gripu, un sētās aizdomas, ka tā ir farmācijas koncernu sazvērestība, pandēmijas apstākļos jau ir nelietība. Vēl kādi nejaucēni nozaguši no “Tildes” tulkošanas programmas mūsu mīļās Sandras Glāzupas balsi, vilto it kā Radio ziņu izlaidumu. Es negribētu būt savas kolēģes vietā, kuras visu cienītā, atpazīstamā balss tagad piešķir ticamību mazprātiņu muļķībām. Demonstrāciju Daugavmalā, kurā juku jukām savu neapmierinātību pauž gan par alkohola lietošanu uz ielas sodīti jaunekļi, gan tie, kuru bizness pandēmijas apstākļos tik tiešām ir sabrucis, vēl arī tie, kas tic, ka priecīgi cilvēki neslimo, un kailiem ģīmjiem priecīgi iet gan ar dziesmiņu druvā, gan ar valodu lielveikalos, pieteicis Vides aizsardzības klubs. Ja gribam būt precīzi, tā prezidents Arvīds Ulme, kurš savu alternatīvo programmu valdības politikai tā arī nespēja formulēt kameru priekšā. Patiesību sakot, doma, ka vismaz uz pandēmijas stingrāko ierobežojumu laiku valsts varētu garantēt minimālo ienākumu līmeni pilnīgi visiem iedzīvotājiem, bez milzīgas birokrātijas un kritērijiem, man neliekas glupa. Taču ja atmetam ilūzijas, tas, kas notika Daugavmalā, bija prasta balsu zvejošana nākamajām vēlēšanām, iešūpojot un vairojot sabiedrības agresiju un neapmierinātību. Un pandēmijas apstākļos arī tā man liekas skaidra nelietība.

Svētdiena

Šis ir arī Latvijas Radio 95. dzimšanas dienas gads. Radio jubilejas kampaņas nosaukums – “Radio fanāti”. Intervijās ar kolēģiem dominē spriedzes momenti, un žurnālistiem tik tiešām bieži nākas darīt neiespējamo. Personīgi es Latvijas Radio tikumu saskatu pavisam citā aspektā, jau kopš barikāžu laikiem Radio ir bijis tas, kas līdz pēdējam cenšas noturēt dzīves turpināšanos, normālību.

Un tā laikam jau tā arī ir tā sajūta, uz ko tiecos savā stāstījumā – rādīt, ka dzīve turpinās neizdibināmos veidos; kā ūdens, kad tam priekšā aizlikts aizsprosts, cilvēka radošais gars allaž izlauž jaunus ceļus.

Pelēkajā laikā manā dzīvē prieku stabili ik dienas sagādā divas lietas – pirmo reizi dzīvē esmu izdūrusi ausīs caurumus, un man atklājusies brīnišķīgā auskaru pasaule. Un vēl esmu sākusi spēlēt klavieres. Nevis atsākusi, bet daru to pirmo reizi mūžā. Un tā nu es ielieku ausīs kādu dzinkstošu spožumu un, arī mājās sēdēšanas laikā šādi sapucējusies, sēžos pie taustiņiem mācīties klavierskolotājas Ivonnas uzdoto.

Pirms daudziem gadiem kādā izstādē manu uzmanību aizķēra kāda Gunāra Kroļļa grafika. Tur bija putns debesīs un zivs ūdenī. Es vairs neatceros, vai mākslinieks pats vai kāds no izstādes organizatoriem man izskaidroja šī darba jēgu. Tajā attēlots kāds japāņu pastāsts – par zivi, kas peldēja un peldēja, un nebija ne gala, ne malas ūdeņiem. Par putnu, kas lidoja un lidoja, un redzēja, ka nav ne gala, ne malas debesīm. Tāda ir mūsu dzīve. Mēs nezinām, kā tā būs mainījusies, kad viss šis beigsies, vienīgais, ko varam zināt droši – ka tā ir bezgalīgu iespēju pilna. Novēlot paturēt sevī šo dzīves bezgalīguma sajūtu, no jums atvados. Mūsu vienīgais uzdevums ir palikt dzīviem, pat ja sajauktajā laikā tas prasa mazliet vairāk pūļu. Lai Jaunā gadā atkal un atkal piedzīvotu laimi sarunāties ar jums, dzinkstināt sudrabu auss ļipiņās un mocīt savu vienīgo klausītāju – runci – ar nesarežģītām klaviermelodijām. Griežamies pretim Saulei! Laimīgu jums Jauno gadu!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti