Paldies Dievam, pie robežām nestāv tanki, nav sprāgusi atomelektrostacija, nav nekā taustāma, kam pieķerties, ko risināt vai kam pretoties. Ir tikai ziņas par kaut kur ārpasaulē notiekošo, bet, izrādās, pasaule šai gadsimtā sarāvusies tik maziņa, ka jebkas var izraisīt tauriņu spārnu efektu. Tik pamatīgu, ka tas dienas laikā apvērš kājām gaisā ikdienu.
No 13. marta valdība Latvijā izsludina ārkārtas stāvokli sakarā ar jauna vīrusa pandēmijas draudiem, skolās mācības atceltas, atcelti visi publiskie pasākumi, cilvēkiem tiek ieteikts nedoties uz darbu, strādāt no mājām. Man kā kultūras žurnālistei tas nozīmē, ka šis rīkojums mirklī atcēlis pilnīgi visu manā darba plānotājā ierakstīto. Ja nedrīkst satikt cilvēkus, nav iespaidu no ārpuses, es varu strādāt ar arhīviem, un tā ir laba sajūta, apzinoties, ka Latvijas Radio savos, bez pieciem gadiem simts pastāvēšanas gados ir radījis daudz brīnišķīgu, kultūrvēsturisku ierakstu, kurus jau sen gribēju pārskatīt.
Paradoksāli skanēs, kad teikšu, ja mēs tiksim līdz Radio ierakstu pamatīgākai pārskatīšanai, tad patiesībā sajūsmai nebūs iemesla, tas nozīmēs, ka ārkārtas situācija Latvijā un pasaulē ieilgusi.
Un arī man pašai, vismaz šobrīd, liekas, ka ne mazāk būtiski ir fiksēt šī brīža pieredzi.
Vai atcerieties lielisko Latvijas Radio raidījumu, kas pēc manas kolēģes Ingvildas Strautmanes ierosmes tapa Latvijas simtgades gadā? “Latvijas dienasgrāmata”, kurā katru nedēļu kāds Radio formātā publicēja savu dienasgrāmatu. Raidījuma ideja bija pierakstīt lielās vēstures notikumu caur mazo vēsturi – viena cilvēka pieredzi. No “Latvijas dienasgrāmatas” aizņemšos skanisko noformējumu, radio džinglus. Diemžēl mājās sēdēšanas apstākļos vienīgā pieredze, ko patiešām varu fiksēt ar aculiecinieka ticamību, ir manējā, un tā es pieņemu lēmumu nākamās četras svētdienas, par kurām valdības rīkojumā jau skaidri noteikts, ka tās paies šai ārkārtas režīmā, rakstīt savu dienasgrāmatu.
Piektdiena
Šī nedēļas sākas ar piektdienu, precizējot, – ceturtdienas pēcpusdienu, kad ziņa par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu Latvijā ir sasniegusi vairākumu. Piesardzīgākie pārtikas krājumus sāka veidot jau vismaz nedēļu iepriekš, un dzima jauni jociņi, piemēram, lielveikaliem nākot klājā ar paziņojumu, ka negaidītos apjomos tiekot izpirkti griķi. Nevienam nebija pat prātā ienācis, ka Latvijas iedzīvotāji ir vareni griķu ēdāji, tautiskais humors apcēla ticību griķiem kā panacejai koronavīrusa gadījumā, novietojot to līdzās citām latvieša nacionālajām īpatnībām – bailēm no caurvēja, bailēm no jaunā G5 interneta antenām, un, protams, visur karinātajām latviskajām spēka zīmēm.
Nākamā prece, jau pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas, ar kuru uzvaroši paceltā rokā fotografējās soctīklu lietotāji, daloties informācijā, kur tas vēl nopērkams, bija tualetes papīrs. Un tā – kopš ceturtdienas vakara soctīklos klejoja patiešām garšīgas un gavēņa laikā aktuālas griķu pagatavošanas veidu receptes (mans kroņa numurs ir cepeškrāsnī ar dārzeņiem), un karikatūra, kurā māte Latvija Brīvības pieminekļa virsotnē, no rokām izlaidusi trīs zvaigznes, to vietā cieši sagrābjot divus tualetes papīra ruļļus, kas kā kolonnas balsta griķu kaudzi.
Sejas maska jaunajam Latvijas simbolam šai laikā, protams, obligāta.
Vai esat ievērojuši, ka negaidīti notikumi, vienalga – labi vai slikti – atraisa neparasti daudz enerģijas? Tāpēc jau svinam svētkus, tērējam laiku, enerģiju, cerībā iegūt to atjaunotu. Mani emocionāli satrauca zinātnieku atziņa, lasot Otrā pasaules kara gados trimdā aizbraucēju, uz Sibīriju izsūtīto stāstus. Jo īpaši bērnu, pusaudžu atmiņās atkārtojas motīvs, ka bailes no nezināmā pavadījušas arī neskaidras, pacilājošas gaidas. Es varu saprast, ka zemnieka dzīves ritma vienmuļību pārtrauc, lai arī traģisks, bet tomēr cita mēroga notikums, tas tomēr vienlaikus tiek uztverts arī kā dāvana, iespēja piedzīvot ko jaunu. Tas ir tik nepareizi, ka ilgu laiku šī atziņa no lielās vēstures stāsta tika slaucīta ārā. Tikai dzīvesstāstu pētniecība no jauna aktualizēja liecību par šādām sajūtām bēgļu stāstos.
Ārkārtas stāvokļa jaunā pieredze izraisa varenu rosību “vatsapa” čatos, sociālajos tīklos. Horeogrāfētas roku mazgāšanas pamācības. Jauni sociālās uzvedības paraugi, sasveicināšanās veidi – nost ar tradicionālajiem bizū un rokasspiedieniem. Uzpeld latviešu kino klasika: Vara Braslas režisētā filma par Lennebergas Emīla sastapšanos ar skorbuli, un bērnības “Nu, pagaidi” multeņu fragmenti un trollīšu Muminu komētas gaidas. …
Manā paziņu lokā daudzi, kurus turēju par stīvas stājas cilvēkiem, pēkšņi atklāj līdz šim sabiedrībai neatrādītu savas dzīves uztveres pusi, daloties ar “jūtūbes” rullīšiem, kuros ielavās arī necenzēta leksika. Šī nu ir tā reize, kad arī man tas šķiet vietā, posta gaudām sadot pa pieri ar sulīgu vārdu, te nu jums ir atbilde, kāpēc ikvienā valodā būtu noderīgi kopt arī šo valodas slāni. Skaidrs, ka reizēm nezināmā priekšā izsprāgušās enerģijas vilnī kāds arī pāršauj par strīpu, Elīna Šimkus “Facebook” publicē vēstuli, kurā kaunina smējējus.
Manā atskaites sistēmā pašironija un humors ir nācijas veselības pazīme.
Piektdienā Radiomāja strādā ierastā ritmā. Saimniecības vadītāja, rūpīgā Vita Apša jau pirms nedēļas sagādājusi roku dezinfekcijas līdzekļus, apkopējām dots rīkojums ar īpašu līdzekli spodrināt durvju rokturus un lifta pogas. Visas dienas garumā turpinās neziņa, sapulces un ideju meklēšana, jo raidījumiem jāturpina skanēt.
Citiem klājas līdzīgi. Viens no nedēļas dižajiem kultūras notikumiem, kas plānots piektdienas vakarā, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un kvarteta RIX koncerts Lielajā ģildē Vecrīgā, programmā austrieša Gustava Mālera Piektā simfonija un franču komponista Olivjē Greifa “Nāvesdeja”. Mūziķiem nebijusi pieredze – pieņemts lēmums, ka koncerts tomēr tiks spēlēts, bet tukšā zālē, orķestra koncertu LMT straumētu varēs skatīt tiešraidē, skaņas kvalitāti nodrošina arī Latvijas Radio ierakstu komandas klātbūtne.
Pati ideja pasaules mērogā nav gluži jauna. Ar interesi internetā izpētu kā darbojas Berlīnes Filharmonijas digitālā koncertzāle, vairums koncertu tiek filmēti, translēti, jebkurā vietā pasaulē cienītāji var iegādāties koncertzāles abonementu. Arī Latvijā ir zināmas un ļoti apmeklētas kinoteātros rādītās Ņujorkas “Metropolitain” operas izrādes. Taču Latvijas mūziķiem šī pieredze ir jauna. Kā skan koncerts bez klausītājiem? Līdzīgi varam jautāt arī par lielajiem sporta pasākumiem, kas šajās dienās notiek bez skatītājiem, zālei klātienē esot tikai žūrijai. Vai sports var pastāvēt bez skatītājiem? Vai koncerts iespējams bez mūziķu un klausītāju sinerģijas? Gluži citā jautājumā zvanu Latvijas simfoniskā orķestra producentei Inesei Lapai, netīši esmu piezvanījusi brīdī, kad tikko ir izskanējis koncerts.
Balsī jaušu lielu aizkustinājumu. Izrādās, ka spēks, kuru jaunas pieredzes raižu māktie nebija novērtējuši pilnībā, ir pati mūzika.
Mālers, Greifs pašus mūziķus aizrāvis tik ļoti, ka visi spēlējuši ar mazliet vairāk kā pilnu atdevi. Iespējams, ka arī gaisā vēdījošā neziņa un haoss ir pie vainas. Mūzika ir atelpa, kas smieklīgajām griķu un tualetes papīra raizēm atgriež patieso mērogu. Pajokoju, ka šis varbūt ir bijis pirmais koncerts Nacionālā simfoniskā orķestra vēsturē, kurā zālē neviens neklepoja.
Taču tā nav vienīgā interneta tiešraides priekšrocība, līdzīgi kā Berlīnes filharmonijas digitālā koncertzāle, kā Vīnes opera, kas šajās dienās savu koncertu un operu arhīvu piedāvā visiem karantīnā sēdētājiem un pašizolācijā esošajiem, arī Māleru un Greifu klausīties varēja ne tikai tie, kam kabatā koncerta biļete.
Pāris dienas vēlāk, kad Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mājā parādās muzikologa Oresta Silabrieža blogs, uzzinu, ka šo koncertu klikšķinājuši seši tūkstoši cilvēku.
Sestdiena
Šodien man ne visai patīk uzturēties soctīklos. Attapušies no sastinguma, cilvēki meklē piemērotāko tālāk dzīvošanas modeli, un sāk diemžēl ar kritiku un pārmetumiem tiem, kuri, viņuprāt, dara nepareizi. Kāds gājis gar bērnu ballīšu rīkotāju “Bumbu baseins” skatlogu, ir šausmās, ka ballītes te joprojām notiek. Cits iebilst – ja reiz bērnudārzi turpina darboties, bērni satiekas grupiņās, kāpēc gan viņi nevarētu kopīgi arī ballēties? Esmu atsākusi skatīties LTV “Panorāmu”, līdz šim priekšroku devu “Kultūras ziņām”. Šobrīd valstī konstatēti 36 saslimušie.
Jaunais Covid-19 vīruss sarīdījis cilvēkus. Tas neizplatās caur ūdeni, to nepārnēsā dzīvnieki, taču jābaidās ir no cilvēkiem. Visu koronavīrusa piesardzības pasākumu būtība ir neuzticēties savam tuvākajam, un šajos apstākļos mums tomēr ir jāatrod jauni sadzīvošanas, savstarpējas uzupurēšanās un sadarbības modeļi.
Visu vēl sliktāku vērš skolēnu brīvdienās jau laicīgi ieplānotie pasākumi. Režisore un laba paziņa Kristīne Briede tīmeklī ziņo, ka kopā ar meitu devusies uz Indiju apciemot vīru un viņa ģimeni, taču sagaidīti kā spitālīgie. Meitai aizliegts spēlēties ar kaimiņbērniem, abas nosūdzētas vietējam ārstam. Tas ir aizvainojoši, jo īpaši mazam bērnam, kad brīvlaiku draugi pēkšņi pārvēršas bestijās. Taču Indijas kaimiņu ģimenes bailes no nezināmā ir tās pašas, kas savu uzvaras gājienu veic šepat Latvijā. Māsa strikti paziņo, ka ar bērniem dosies sen plānotajā braucienā uz Baltkrieviju, jo no vīrusa izplatības viedokļa tā šobrīd ir daudz drošāka vieta nekā Latvija.
Klusēju, cik skaļi varu, visu, ko būtu varējusi teikt, nupat uzrakstīju šai dienasgrāmatā.
Manis iecienītais Kalnciema ielas tirdziņš paziņojis, ka turpinās organizēt tiešās pirkšanas grupām produktu izsniegšanu un vietējo lauksaimnieku atbalstam arī tirdziņš, vismaz vēl šonedēļ, notiks. Jā, tas ir tas, par ko nepadomāju – ko lai iesāk visi tie mājražotāji, kas savu produkciju nevarēs tagad pārdot? Noslīks piena upēs un olu kalnos. Atbalstot Latvijas mājražotājus un kalpojot savam vēderam, izvelku divriteni un aizminos uz tirdziņu. Diena auksta, vējaina, tirgus tukšs un svētku sajūtas nav. Ierastie nogaršošanas svētki izpaliek, jo rokas nedrīkst celt pie mutes, tirgotāju sejā bezgalīgs, drīzāk bezspēcības, nekā aukstā vēja izraisīts nogurums. Aši nopērku olas, maizi, kazas sieru un asti kājstarpē minos mājup.
Sociālajos tīklos cilvēki meklē, ar ko salīdzināt šī brīža sajūtas. Tiek pieminētas 1991. gada janvāra barikādes, kad sabiedrība parādīja kā prot pašorganizēties, sameklēt negaidītus risinājumus, tieši tāpat kā šobrīd, apvērstajai dzīves kārtībai.
Citi atceras Černobiļas atomelektrostacijas avāriju. Toreiz padomjvalsts izvēlējās necelt paniku un klusēt, nesen iznākušais seriāls “Černobiļa” ar laika distanci analizē šādas rīcības morālos aspektus. Latvijā saslimušo skaits lēnām aug. Vakara ziņu izlaidumā uzzinu, ka koronavīrusa izplatības piesardzības pasākumi tiek pastiprināti, no 17. marta tiks slēgta automašīnu un sabiedriskā transporta kustība pār Latvijas robežu.
Uzsprāgst ārpus Latvijas palikušo bažas pa mājās tikšanu. Māsa atzvana, ka nekur nebrauks.
Svētdiena
Vakar bija ass vējš, šodien saule spīd, laiciņš tāds kā Dieviņš pa zemes virsu staigātu. Manai mājai pretim atrodas automašīnu stāvvieta, jau piektdienas rītā ievēroju, ka mašīnu kļuvis krietni mazāk.
Vēl viena nacionālā īpatnība – jebkurā nesaprotamā situācijā latvietis dodas uz laukiem.
Un tā patiešām šobrīd ir pareizākā rīcība. Skaidrs, ka bērnus, jo īpaši pusaudžus, no staigāšanas pa veikaliem, skraidīšanas apkārt brīvdienās neatturēt, tad jau labāk visus sēdināt mašīnā, un pirms vīrusa izplatība kļuvusi draudīga, vest uz laukiem.
Neesmu bijusi savos laukos visu ziemu. Saņēmu ziņas, ka vējš pabojājis jumtu, māja mums kraujas malā, tā gadās bieži. Ūdens tecējis tieši manā istabā, jābrauc skatīties kādu postu nodarījis. Pa nakti uzkritis sniegs, visu ziemu nav bijis. Skraidu pa lauku, laimīga kā šunelis. Elpoju saulē kūstošo sniegu, ripinu mazus sniegavīrus uz saimes galda dārzā. Priecājos par sniegpulksteņiem un krokusiem. Bučoju kokus un lupinu upeņkrūmiem no zariem pumpuru vitamīnu tabletes. Kurinu plīti un krāsni.
Vidzemes augstienē šodien sniegs, bet vīrusa daudz smagāk skartajā Itālijā, Francijā, zied glicīnijas. Es varu iedomāties, ka temperamentīgajiem itāļiem mājās tagad nosēdēt daudz grūtāk, aizturētā enerģija izlaužas internetā atrodamajos video par dziedāšanu uz balkoniem.
Pavasaris smaržīgs gaiss un jūsma, taču arī iekšējs nogurums. Pa ziemu visa kā ir bijis par daudz, gribas to nokratīt, restartēt sevi, un ik pavasara klusais sapnis – paņemt pauzīti, sakārtot domas, palasīt grāmatas – šogad šausmīgā veidā kļuvis par īstenību. Es ceru, ka Dievs pārāk neklausās cilvēku lūgšanās, un ne jau civilizācijas nogurums ir tas, kas izraisījis pasaulē ārkārtas stāvokli.
Šodiena ir atelpa, pirms ieniršanas atpakaļ cilvēku pasaulē.
Pasaule gan neliek mieru, ik pa brīdim signalizē telefona ekrānā. Par spīti vai tieši dēļ aizliegumiem cilvēki grib ballēties, divas dienas aizturētā elpa prasās pēc izelpas. Kāds ierosina apokalipses reivu. Cits kurinājis ugunskuru un sapratis, ka bez biedriem nav tas. Vēl kāds kājo gar jūru, un žēlojas, ka nevar ievērot noteikto distanci – 2 metri, kājotāju ir neparasti daudz. Cenas tīreļa dabas taku stāvvieta pārpildīta. Šodien laba daba ir labāka par cilvēku radīto pasauli.
Vēlu saņemu ziņu, ka uz reivu neviens neesot atnācis. Un ugunskurs arī atcelts, namamāti meita sarājusi.
Pirmdiena
Sestdien, svētdien likās, ka Rīgā reti kurš palicis. Šodien skudrupūznis atkal mutuļo, bailes pārgājušas ātri. Pastā rinda, nekādu dezinfekcijas līdzekļu nav, par distanci – aizmirstiet. Nemūžam nestāvētu rindā, bet ir atnākusi kaķim pasūtītā barības paka. Drauga dēļ ir jāriskē.
Kultūras ministrija devusi rīkojumu kultūras institūcijām meklēt veidus, kā piedāvāt kultūras pasākumus mājās sēdošajiem. Sekojot pasaules opernamu un teātru piemēram, arī Latvijas teātri piedāvā savās mājas lapās izrāžu arhīvu, sākot no 20. marta, Latvijas Nacionālā opera aicina uz virtuālu “Piektdienas un sestdienas vakaru operā” pirms katras operas arhīvā glabātās izrādes ieraksta erudītā muzikologa Mikus Čežes ievads.
Sestdien “Karmena”, tiesa, tas nav man atmiņā palikušais Andreja Žagara 2007. gada iestudējums, kurā Elīna Garanča sevi gatavoja lomai Ņujorkas Metropolitēna operā.
Šo iestudējumu Metropolitēna opera piedāvā noskatīties bez maksas pirmdienas vakarā, pēc Latvijas laika tā varētu būt otrdienas pēcpusdiena. Skatījos Metropolitēna “Karmenas” iestudējuma pirmizrādi 2010. gadā, translācijā kinoteātrī, atceros, ka tas bija rudens, kāds no patriotiskajiem datumiem, un Elīnas Garančas izcilās balss, lieliskās aktierspēles dziļi aizkustināta domāju, ka šie ir mani patiesie lepnuma par savu valsti svētki. Operas starpbrīdī Elīna Garanča intervēta pāris vārdus teica arī latviski, un es teju vai pārsprāgu no jūtām, kurās bija savijies operizrādes aizkustinājums ar jūsmu par lielisko dziedātāju no Latvijas.
Otrdiena
Neteikšu neko daudz, tik vien, ka ir tapis skaidrs, ka nekāda savas virtuāla klejošana pa pasaules muzejiem, savas nabas vērošana vai apcerīga grāmatu lasīšana nespīd. Nākas triecientempā apgūt jaunas iemaņas, jāizpēta ieraksta funkcija manā telefonā, jāaizved uzlabot mājas dators, lai ar to varētu pilnvērtīgi pieslēgties Radio tīkliem. Mašīnai riepa uzmetusi pumpu, stūri velk pa labi, jābrauc, kamēr vēl meistars grib mani redzēt.
Jēziņ, šitik daudz skraidījusi pa pasauli neesmu pat miera laikā. Kāda pašizolācija?
Trešdiena
Pirmdien man bija jāiet uz jaunu izrādi “Dirty Deal Teatro”, Valtera Sīļa un Kates Krolles kopdarbu “Izskatās, ka tu mirsi”. Izrāde, protams, atcelta. Smieklīgi, vai ne? Tāpat atcelta starptautiskā konference par nāves tēmu. Atcelta tāpēc, ka pasaulē cilvēki patiešām daudz mirst.
Tās ir neparastas attiecības starp dzīvošanu un kultūru.
Konference tika rīkota, lai rosinātu sabiedrību nebaidīties domāt par nāvi, bet, kad ar to sastopies realitātē, jāizdara izvēles, grūti saglabāt kultūras piedāvāto distancētību.
Trešdien dodos uz jau iepriekš norunātu interviju ar rakstnieci Baibu Zīli. Pie Radio durvīm zīme ar parasto pantiņu, neienākt, ka esat ceļojis, ja jūtaties sasirdzis, bijis kontakta, bla, bla, bla …. Tiekam galā ar apliecinājumiem, ka abām viss kārtībā. Tiekoties pateicos Baibai, ka viņa atnākusi uz tikšanos, un viņa sirsnīgi attrauc, ka Vecrīga šobrīd tik tukša, ka te staigājot nekādi nevar saslimt, mežā cilvēku ir vairāk. Baibas Zīles jaunākā krājuma “Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” nosaukums arī savā ziņā iezīmē liecību par kādu cilvēku iedomātu īpašo brīdi. Protams, es jautāju par grāmatā aprakstīto slimošanas pieredzi.
Ceturtdiena
Piezvana Latvijas Radio 1 kanāla direktore Inese Matjušonoka, jautā, kā strādāsim uz priekšu. Ārkārtas stāvoklis var arī ieilgt, jādomā idejas. Šo viņa nosauc par “pielaikošanas nedēļu”, un tā arī ir.
Dinamiskā notikumu ķēde pagājušās nedēļas beigās, ārkārtas stāvoklis tagad jāuztver kā iepriekš dotais lielums.
Dzīve turpinās. Sprints kļuvis par maratonu, ar gluži citiem nosacījumiem. Šodien rakstu šo dienasgrāmatu. Vakarā kāpšu lejā uz automašīnu, kas paliks klusāks, tā būs mana studija, kur tekstu pārvērst balsī. Piedodiet, ja skaņa būs mazliet citāda kā parasti. Paldies skaņu operatoram Valdim Raitumam, ar kuru arī mēs strādāsim attālināti, par raidījuma pielabošanu, sakārtošanu. Paldies radio visam tehniskajam personālam, kuri dežūrē, lai mēs varētu strādāt attālināti.
Piektdiena
Plānotājā šodien man ierakstīts – saulgrieži. Diena kļuvusi garāka par nakti. 22. Martā pasaulē tiek atzīmēta Ūdens diena. Parasti pavasara saulgriežos, ja vien spēju pamosties, cenšos aizbraukt sagaidīt saullēktu pie tekoša ūdens. Man patīk pavasarī domāt par ūdeņiem, dzidriem, skrejošiem, bez ledus vāka, strautiem, avotiem, jūras ūdeņiem. Un tās ir dvēseli dziedinošas domas.
