"1978. gadā Valsts drošības komiteja man piedāvāja darbu. Piedāvāja ir nepareizs vārds. Draudēja, šantažēja, vajāja. Kā jūs raksturotu piedāvājumu, kas izteikts nopratināšanā? Es biju viesis Rīgā. Mani aizturēja vīrietis ar ieroci par to, ka fotografēju nepareizu ēku un man atņēma filmiņu. Dažas dienas vēlāk mani izsauca uz viesnīcas tukšo istabu un man uzdeva daudz jautājumus kāds vīrietis, kurš sevi identificēja par VDK virsnieku. Saruna, ja jūs tā to varētu nosaukt, noslēdzās ar piedāvājumu: ja vēlaties atgriezties Latvijā, jums būs jāsāk ziņot par citiem. Es atteicos. Viņš teica – padomājiet par to un nevienam nestāstiet," topošajā darbā "Nevienam neko nesaki" raksta Baņuta Rubess. Grāmata atklāj viņas pieredzi, okupētajā Latvijā saskaroties ar Valsts drošības komiteju (VDK). Savukārt pagājušajā gadā Rubess pabeidza grāmatu "Te bija Brunis" par tēva Bruņa Rubess dzīves notikumiem pēc iesaukuma leģionā 17 gadu vecumā.
Gints Grūbe: Tu raksti: "Savu stāstu esmu stāstījusi mašīnās, kafejnīcās, likusi roku klausulei priekšā Viktorijas laika māju aukstajā gaitenī, un katru reizi piedzīvoju paniku pat pēc 40 gadiem. Tālā pagātne mani nelaiž vaļā." Par to, kas notika vakar un kāds tam sakars ar to, kas notiek tagad, protams, ir daudz un dažādas teorijas, bet vai tev ir sava versija par to, kā mēs atceramies?
Baņuta Rubess: Tas, ko es esmu atklājusi, meklēdama pašas atmiņas vai runājot ar citiem par šiem gadiem – gadi, par kuriem es rakstu, ir vēlie septiņdesmitie – ir, ka mēs atceramies tā, kā mums patīk atcerēties. Mūsu atmiņa visu laiku maina stāstu. Mēs redzam vienu bildi, bet ar laiku tā bilde mainās. Mēs spodrinām vai pulējam šo vienu bildi, kas mums ir palikusi, un tad, kad mēs tiekamies ar cilvēku, kas tur ir bijis un kas kaut ko līdzīgu ir pieredzējis, ne vienmēr atmiņas saiet kopā. Tas, ko es mēģinu teikt, – ja es saku savam sekotājam, savam, teiksim, Kultūras sakaru komitejas uzraugam, ka tu biji šeit, kad tas notika, viņš man var teikt – nē, es tur nemaz nebiju. Tanī mirklī, kad viņš saka "nē, es nemaz tur nebiju", ir iespējams, ka viņš tam tic. Ja viņš saka, ka tur nemaz nebija, protams, arī mana atmiņa sāk mainīties un ļodzīties.
Es domāju, ka visos memuāros, kur cilvēki meklē atmiņas vai raksta par savām atmiņām, ir ļoti uzkrītoši, ka mums ir grūti palikt vienā laikā. Ja es atceros kaut ko no 70. gadiem, man ir ļoti viegli pateikt, ka tam ir arī sakars ar kaut ko 2005. gadā un tam ir sakars ar kaut ko, kas notiks rīt.
Atmiņas ceļo, tās nav konsekventas, tās nav kā viena nagla sienā.
Tas, kas man ir "uzkritis", kamēr es pētu stāstu "Nevienam neko nesaki", ir, ka neviens neko neatceras, ka ir tikai mana atmiņa; mana atmiņa ir viena, un visi, ar kuriem es runāju – viņiem ir miglaina, kaut kāda cita uztvere.
Stāsta ["Nevienam neko nesaki"] pamatā ir tava pieredze, kas gūta, saskaroties ar Valsts drošības komiteju, kad laikā no 1978. līdz 80. gadam tu viesojies Padomju Latvijā. Kad tu sāki strādāt pie šī [stāsta], teici, ka vēl nezini, vai tas būs pētījums vai romāns.
Būtu jauki uzrakstīt to kā romānu, bet tas joks ir, ka tas, man šķiet, ir jāizstāsta. [..] Mana pieredze vēlajos septiņdesmitajos bija tāda, ka mani jaukā Rīgas stūrī apcietināja, mani izprašņāja, man draudēja, mani mēģināja iebaidīt, mēģināja panākt sadarbību. Toreiz tas, ka uzlika vāku tam pāri – nerunāt par šo –, nozīmē, ka faktiski tā atmiņa kļūst skaļāka caur visiem gadiem. Tas mirklis, kad pētot tu izlem, okei, šito es stāstīšu... būtu vieglāk to stāstīt kā romānu, jo tad tu man nevari "piesieties", bet varbūt ir tāds laiks pasaulē pienācis, kad mēs gribam izstāstīt savu stāstu tā, kā mēs to pieredzējām.
Kāpēc, tavuprāt, mēs esam piedzīvojuši lielāku, mazāku, dažādu lustrācijas procesu Latvijā pēc tam, kad tika publicēti Valsts drošības komitejas arhīvi? Mēs zinām, ka Valsts drošības komiteja, Kultūras sakaru komiteja strādāja arī ar trimdas latviešiem, un mēs neesam piedzīvojuši, man šķiet, nevienu lustrācijas gadījumu, kur kāds, kurš bija savervēts, būtu izdomājis par to runāt.
Ir maz cilvēku, kuri nojauš, ka vispār bija tādas reālas sadarbības. Manā pieredzē (otrajā braucienā) viena no lielām psiholoģiskām traumām bija tā, ka kāds KGB (krievu "Komitet Gosudarstvennoj Bezopasnosti" – red.) majors man rādīja kladīti, kurā [paskatoties] es sapratu, ka
kāds Amerikā mani jau bija vērojis, pirms es vispār biju aizbraukusi uz Latviju.
Kad es gāju skatīties kartotēkas, kas eksistē, un redzēju, ka Kanādā kāds ir paņēmis lielo telefongrāmatu un pierakstījis manas latviešu valodas skolotājas vārdu, viņas adresi, telefona numuru, vectēva vārdu un ar ko viņš Kanādā ir sarakstījies... To vārdu viņš [kāds, kurš sadarbojās ar Valsts drošības komiteju] bija sameklējis Toronto, jo tu nevarēji vienkārši uz Rīgu pasūtīt Toronto telefongrāmatu. Tur ir kāds sēdējis, kuram ir maksāts.
Par to – kāpēc, man ir grūti atbildēt, Gint. Es nesen izlasīju ļoti labo Jura Rozīša romānu "Kuņas dēls", kas ir par Melburnu. Melburnā bija ļoti lielas bailes par čekistiem. Viņam romānā ir tāds stāsts, kas ir diezgan līdzīgs tiem notikumiem, kurus es aprakstu (tiem, kas notika 70. gados). No romāna es saprotu, ka Juris ir piedzīvojis ļoti līdzīgas lietas un ka viņš varbūt zināja, kas ir tie tipiņi Austrālijā, kuri bija ar mieru sadarboties. Jautājums ir, kāpēc viņi sadarbojās? Cik tad tāds KGB varēja maksāt? Neticu, ka varēja daudz maksāt. Kas bija tas iemesls, kāpēc viņi to darīja? Vai viņi ticēja Padomju Savienībai? Viens stāsts ir, ka viņiem varbūt bija kaut kāds kompromats šeit, Latvijā, ko viņi negribēja, lai atklāj.
Kāpēc tu gribi to rakstīt tieši tagad? Tu kaut kad rakstīji, ka tavs mērķis ir vērsties pret tādu vēsturisko amnēziju, kas ir raksturīga sabiedrībai Latvijā.
Ne tikai Latvijā. Es domāju, ka visā pasaulē ir vēsturiskā amnēzija par visādiem jautājumiem. Ir tāds laikmets, ka tie, kuri bija klusi, tagad runā. To varētu teikt, piemēram, par melno vēsturi Amerikā (no angļu "black history" – red.) vai pirmās nācijas vēsturi Kanādā, ka tagad beidzot sāk atklāt lietas, kas vienkārši tika ignorētas.
Manuprāt, viss, kas pašlaik tiek rakstīts par padomju laika periodu, ir ārkārtīgi vērtīgs, jo tās atmiņas ļoti ātri pazudīs un kur nu vēl tas, ka tās deformējas.
Es bieži redzu tādu nostalģiju pret Padomju Savienību: vai, cik tie laiki bija vienkāršāki. Cilvēki aizmirst vai pat nezina, cik tas bija briesmīgi, cik tas bija nospiedoši, ko nozīmēja zaudēt brīvību, brīvo vārdu vai spēju satikties, tāpēc šo laikmetu es gribētu vēlreiz uzburt.
Ir arī vēl viens faktors. Mēs faktiski dzīvojam laikmetā, kur mūs ārprātīgi uzrauga. Viena tēma šajā grāmatā ir tas efekts, kas notiek pēc tam (ar to grāmata sākas) – ar konstantām bailēm, ar sajūtu, ka kāds tevi novēro un kāds tev tādēļ mēģina darīt pāri. Mūsu laikmetā, vai tas ir tavs telefons – ja mēs runāsim par kādu produktu, tavā telefonā parādīsies reklāmas par to produktu; vai kā Ķīnā, kur kaut kādās skolas klasēs ir divas kameras, viena vērsta uz skolotāju, otra – uz skolēniem. Es domāju, ka mēs tagad dzīvojam laikmetā, kur mūs vēro. Tas ir ļoti aktuāls jautājums, pie kā mēs esam adaptējušies. Nekas, ka uz ielas ir kameras, kas vēro tavu mašīnu...
Tās ir vistiešākās asociācijas ar totalitārisma sistēmas uzraudzību?
Nu jā, un totalitārās sistēmas visur mums tuvojas. Netālu no mums ir Krievija, Ungārija un citas. Totalitārā sistēma ir tā, kas ir par baigo uzraudzību. [..]
Latvijas vēsture faktiski vēl nav izpētīta. Tā nav izpētīta tāpēc, ka padomju laikos – 50 gadus – to nevarēja izpētīt, mēs netikām pie materiāliem, mēs nevarējām viens ar otru runāt. Tikai tagad, pēdējos 30 gados, ir patiešām fundamentāla jauna vēsture radusies.
Gint, kad taisījām seriālu par Emīliju [Benjamiņu], mēs nevarējām vienkārši paņemt trīs grāmatas par ulmaņlaikiem un saprast, kas toreiz notika. Mums pašiem tas bija jāstiķē kopā no dažādiem avotiem. Tas nozīmē, ka tā vēsture vēl ir ļoti jauna, tā vēl ir diskusijas procesā. Ulmaņlaiki ir pirms aptuveni 90 gadiem, bet padomju laiki ir četrdesmit piecdesmit gadus atpakaļ. Mēs esam tikai sākuši saprast, kāds tas laikmets bija, manuprāt. Vai tu tā nedomā? Arī 1991. gads – to nedrīkst pazaudēt. Tu par to taisīji filmu "Janvāris". Ko es redzu vēsturnieku vidū globāli, sakarā ar Ukrainu, ka beidzot ir "atklāta valoda" angļu valodā – tātad zinātniskajā vidē dominējošajā valodā. Ukraiņi un tādējādi arī latvieši var teikt, ka jūs, pasaule, mūsu stāstu neesat pareizi izstāstījuši, jūs neesat uzklausījuši kolonizētu cilvēku stāstu, jūs visu laiku stāstāt no Krievijas redzespunkta, bet ne no mūsējā. Es domāju, ka mans pienesums ir fragments no visa tā.
To, kas tik nodarīts mums, kas bijām vai nu Latvijas latvieši vai trimdas latvieši, kā tika sēta neuzticība, kā notika iebaidīšana, lai mēs nevaram sarunāties vai ticēt viens otram, ir vērts atgādināt.
Kā tu norādi, par to nav izstāstīts, neviens par to nav runājis. Kur tu esi to lasījis? "Kuņas dēlu" tu noteikti neesi lasījis un, es nezinu, vai klausītāji ir pievērsuši uzmanību šai grāmatai, kas pabeigta 80. gadu beigās. Acīmredzot Rozītim jau tad gribējās varēt izstāstīt, kā tas bija, kad mēs te braucām. [..]
