Sarunā gan mazliet izvēršamies – vai Zaldāts ir tikai naivs vientiesis, un vai Velns vienmēr ir tas sliktais; ieskicējam bijušo un nākošo, kā arī Jānis apliecina, ka sevi uz skatuves līdzi ņemt nevajag. Tiekamies Lielajā ģildē, vasara kā jau vasara – līst.
Par intervijām
Jānis Skutelis: Nesen tur spēlēju teātri. (Norāda uz Mazo ģildi, kas paveras pa logu.)
Baiba Santa Vanaga: Tikko?
Kādreiz – ļoti daudz. Bet pavisam nesen arī. Dziesmu svētkos. Man bija jāielec, nebija Didža "Pūt vējiņos". Biju viņu spēlējis pirms divdesmit gadiem.
Kā bija ielēkt?
Kolosāli. Visi citi cilvēki, bet stāsts tas pats. Stāsts nemainās.
Vai citi cilvēki tomēr nemaina stāstu?
Nē, tas jau ir gatavs stāsts, noslēgts. Droši vien katrs tur pienes kaut ko savu, kā kurš interpretē. Bet stāsts jau turas.
Pirms ar jums tikos, protams, meklēju informāciju. Pirmais virsraksts, kad "Googlē" ieraksta "Jānis Skutelis, intervija" ir jūsu citāts: "Man nepatīk intervijas".
Jā. Jā, protams.
Jau likās, ka jūs ar mani negribat runāt. Bet laikam vienkārši negribat.
Nē, nē, es tā vienkārši gribu runāt. Ar intervijām ir tā: tev pajautā vienu jautājumu, tu uz to atbildi. Tad atbildi uz vēl vienu un vēl vienu, un tad vienā brīdī sajūties tā, it kā zinātu atbildes uz visiem jautājumiem. Tā kā tādā erudīcijas spēlē, lai ko nepaprasi – visu zinu. Tad vienā brīdī sajutos nenormāli gudrs un sāku atbildēt arī uz tiem jautājumiem, par kuriem es tā pa īstam neesmu ne domājis, ne ko zinu, bet kaut kāds viedoklis man ir. Pašam izklausās pēc baigi dziļās domas, bet pēc tam, izlasot vai noklausoties interviju, redzu daudzas iespējas, kas ir palaistas garām – paklusēt. Nesteigties. Tikai tik daudz. Tā citādi – kāda vaina?
Kad nupat biju sākusi publicēties, nelasīju savus rakstus tieši šī iemesla dēļ.
Tur mēs esam dažādās attīstības pakāpes, esi tikusi tālāk. Tā apziņa par to, ka tas, kas notika – jau ir garām. Nav vairs jēgas par to domāt.
Pagātne gan vienmēr kaut kādā mērā velkas līdzi.
Jā, arī Stravinskī tā ir. Arī "Stāstā par zaldātu" no tā nevar izbēgt.
Dažādas kanceles un vārdi
Jūs esat gandrīz rēzeknietis. No Dekšārēm. Droši vien retais ir dzirdējis stāstu, kā nolēmāt braukt uz Rīgu?
Jā, Dekšāres it is. Nu, kā – gaisma sauca. Un es gāju pakaļ gaismai. Pēc devītās klases braucu mācīties uz Celtniecības koledžu, jo arhitekts gribēju būt. Kas nebija taisnība. Manuprāt, tā vēl joprojām ir populāra prakse – iet mācīties tur, kur jau mācās kāds pazīstams. It īpaši no laukiem. Dekšārēs ir četri iedzīvotāji. Pārcelties uz pilsētu, kur, ja nemaldos, tajā laikā bija ap miljons iedzīvotāju, pie tam, neko nezinot – diezgan pabailīgi. Tāpēc labi, ja tur kādu jau pazīsti. Tā nonācu Celtniecības koledžā. Bet vēl, pateicoties manai skolotājai, kas vadīja dramatisko pulciņu Dekšārēs, paralēli uzreiz nonācu tajā mājā (vēlreiz norāda uz Mazo ģildi), un tad lēnu, lēnu gāzīti jau noskaidrojās, ka arhitektūra tomēr nebūs tas, ar ko nodarbošos.
Vai tas, ko darāt tagad, ir aicinājums? Vai arī variants – plūst pa straumi, man labi sanāk.
Vai ir sakritība, vai nav – to nevarēšu apgalvot. To mēs nevaram zināt. Kaut kā tur nonāku – visur kur jau dzīvē nonāku. Un tas nav ilgi domāts vai plānots. Ir tādas aizdomas, ka varam to saukt par sakritību, bet ir daudzas lietas, kas man nemaz citādāk nevarēja notikt. Un tad tā vairs īsti nav sakritība.
Mana nodarbošanās ir tuva arī citam bērnības sapnim, jo gribēju būt arī mācītājs. Savā ziņā kancelē vien esmu.
Tur kaut kas jāsludina. Cits vārds tikai, dažādi vārdi.
Kā aktieris, kā komiķis – vai ir kaut kas, ko jūs "sludināt" – vērtības, piemēram? Vai viss tomēr atkarīgs no lomas?
Abi. Kaut kas tajā, kas tiek pateikts, ir atkarīgs no lomas, bet vismaz viena savienojošā lieta jebkurai mākslas formai noteikti ir pašizziņa. Ne velti uz Apollona tempļa iegravēts "pazīsti pats sevi". Ar to jau mēs lielākoties nodarbojamies. Teātrī ar sevis pētīšanu nodarbojas vairāk, manuprāt. Jo, ja nezini, kas tu esi, tad sanāk diezgan bezjēdzīga darbošanās. To gan vajadzētu noskaidrot. Tas vispār ir labs mērķis, ja kādam vajag mērķi. Tas ir mērķis, ko, iespējams, nevar sasniegt. Vismaz nav aplauziena, ka esi realizējis vienu savu mērķi, un – tagad ko darīt? Šis ir ļoti labs. Teātrī – sludināšana, ne sludināšana, bet jebkurš stāsts piedāvā kondensētu versiju – viss liekais noņemts nost un pateikts diezgan konkrēti. Vārdu sakot, daudz ir izdarīts, lai skatītājs var šo ceļojumu veikt ātrāk. Tas ir tas, ko dara teātrī. Tāpēc tur divus mēnešus taisa izrādi, lai skatītājam pāris stundās ļoti precīzi varētu pateikt to, kas sakāms. Tam vajag vismaz divus mēnešus. Kino vispār var gadiem mēģināt precīzi izteikties. Reizēm sanāk ļoti neprecīzi.
Jums ir arī kino pieredze. Vai ir kāda aktiermeistarības forma, kurā jūtaties kā zivs ūdenī?
Improvizācijā noteikti jūtos visērtāk. Tā vajadzētu būt. Ja viss pareizi sanāk.
Vai jau bērnībā, spēlējot drāmas pulciņā Dekšārēs, jutāties gandarīts par būšanu uz skatuves?
Drīzāk nē. Tas bija forši, tāpēc ka... (Domā.) Iesim vēlreiz cauri – Dekšāres. Tie ir četri cilvēki. Attiecīgi tik daudz tur arī ir notikumu. Un jebkurš notikums, kas tevi iznes ārpus – teātra izrāde, braukšana uz teātra skatēm vai nometni un tamlīdzīgi –, jebkas ir interesanti. Jebkas, kas atšķiras no ikdienas. Bet improvizācijas teātris ir mans īstais skolotājs, jo tur patiesībā ir ļoti daudz skolotāju. Nevar spēlēt, neesot kontaktā ar skatītāju, līdz ar to tev ir daudz galveno režisoru, kuru norādēm tev ir jāiemācās sekot – jau spēlējot. Uzreiz. Jo cilvēki zālē ļoti precīzi reaģē. Varbūt viņi katrs par sevi nezina, ko viņi skatās, bet kopā – inteliģence paaugas ļoti strauji, kad cilvēki kopā kaut ko skatās. Ir jēga to ņemt vērā. Katra atsevišķa viedokli varbūt pat neklausītos, bet kopējo.
Atrast sevī Velnu
Pieskaroties Igora Stravinska darba "Stāsts par zaldātu" atskaņojumam 19. augustā Latgales vēstniecībā "Gors". Kā ir ielēkt šādā neparastā muzikāli dramatiskā notikumā?
Ja ne izaicinājums, tad jauna pieredze noteikti. Tur laikam jāsaka paldies Orestam Silabriedim. Viņš arī izvēlējās, ka tieši es varētu būt Zaldāta lomas atveidotājs. No sākuma man tas likās aizdomīgi, jo viņam bija vēl viena kandidatūra. Man bija būtiski saprast – kāpēc es, jo tas nav tas, ar ko ikdienā nodarbojos. Kāpēc tieši man to jautā, jo to jau var pajautāt arī citiem. Bet Orestam, cita starpā, bija ļoti laba atbilde – šis stāsts ir pasaka, un, kā jau pasaka, tai ir jēga. Ir, ko padomāt. Bet mūsdienās to īsti nopietni vairs uztvert nevar. Tā forma un stāsts – drusku panaivi sanāk. Tas, ka pienesu tajā visā dauzību, to padara uztveramu. Ja tur pieliek kādu patosu – vai, vai, cik senils stāsts. Bet, ja ar to padauzās – jā, tā var būt. Un, manuprāt, pirmajā reizē ļoti labi to dauzību atradām. Tur ieskanās gan visas manas pasaku balsis, gan mana potenciāli neattīstītā mācītāja balss. Tur ir, ko noņemties.
Pirmajā atskaņojuma reizē pērn rudenī jums bija ļoti laba skatuviskā enerģija. Manuprāt, ļoti veiksmīga. Šoreiz uz skatuves būsiet viens ar mūziķiem. Kā notiek materiāla adaptācija, kur paliek Velns, ko pirmajā reizē attēloja jūsu skatuves biedrs – Orests Silabriedis?
Pieķeršu arī Velnu klāt. Tur vēl jāpaskatās. Protams, tas būs citādi. Iestudēt ar Orestu – viņš bija izcils Velns. Šķiet, ka mans galvenais uzdevums tagad ir nodrošināt, lai līnijām var izsekot līdzi – kurš kurā brīdī runā.
Ja man būtu arī kādā citā izrādē jāizvēlas, ko spēlēt – vai panaivs zaldāts, bet labsirdīgs, vai Velns – noteikti ņemtu Velnu. Tas noteikti būtu interesantāk.
Kāpēc?
Zaldātam momentāli ir skaidrs, ko viņš saka. Bet Velnam – līdz galam nekad nevar saprast. Var saprast, bet ļoti bieži tas nav tas, ko viņš patiesībā domā. Viņš ir viltīgāks, zinošāks. Saka nevis to, ko domā, bet arī to, ko tu domā. Viņš jau sen zina, ko tu domā, un jau sen zina, ko atbildēsi. Viņš var pateikt to un šito, tā vai citādi. Viņam ir vienlaikus daudzi skatpunkti. (Klusums.) Viņš ir labs. Spēlēšanai. (Smejas.)
Runājām par aktieru pašizziņas procesiem caur dažādām lomām. Ko tas Velns var iedot?
Katrs personāžs var kaut ko iedot. Lai kas nebūtu jāspēlē, lai cik tālu no manis tas liktos – tas noteikti manī ir. Arī velnēnu es zinu. Pilnīgi mierīgi. Tikai kādās kategorijās mēs par to runājam. Cik liels viņš ir. Bet atrast viņu sevī un ar viņu padzīvoties, iepazīties – forši, tā ir laba sajūta. Katram vajadzētu.
Vai tāpēc, ka "slikto" vēl joprojām cenšamies izstumt?
Jā, bet, ja mums nav sliktu emociju, sliktu sajūtu, tad mums nav arī labu. Pretstati.
Ir viduvējība.
Pa vidu – tā ir drošākā vieta. Garlaicīgākā arī. Šajā stāstā par zaldātu – laikam nav būtiski, cik dziļi mēģināsim to izvērst – bet mans Zaldāta pieminētais naivums varbūt ir mazliet pārspīlēts. Ja Zaldāts piekrīt Velnam, varam spriest, ka viņš ir naivs, bet, godīgi sakot, es nedomāju, ka viņam ir pārāk daudz izvēles pilnvērtīgi dzīvot. Viņam vajag piekrist. Viņam ir jākļūdās. Viņš skandē: "Maršē zaldāts stalts un brašs..." – viņam nekas nemainīsies, tā viņš arī maršēs visu laiku. Kaut kādā brīdī ir jāizdara izvēles, kuras nezini, kur tevi aizvedīs. Bet tas jau tāds paraugs.
Droši vien tas bija lielākais piedzīvojums zaldāta dzīvē – piekrist Velnam. Atradām kaut ko labu tajā visā.
Noteikti. Nu, tā noteikti nedomā viņa sieva, pie kuras viņš gāja un atnāca trīs gadus vēlāk, bet nu – jebkurā gadījumā. (Smejas.)
Varbūt tā ir pat drosme.
Tie ir piedzīvojumi. Tas ir varonis, kuram ir vajadzība pārbaudīt, vajadzība noskaidrot, vajadzība uzzināt. Ļoti slikti šoreiz uzzināja. Tāpēc tas ir stāsts, tā ir pasaka, kuru izlasot, varu padomāt, ko es darītu tādā brīdī un kā rīkotos. Jo, ja mēs pa īstam dzīvotu līdzi šim stāstam, ne uz skatuves – tas ir ļoti bēdīgs un traģisks. Tā ir skatuves burvība – mēs varam šādus traģiskus, ārprātīgus stāstus izvilkt uz skatuves un uz tiem apskatīties – nekas mums, drošībā sēžot, nenotiks. Mēs varam par to padomāt un reflektēt. Ja tas notiek pa īstam, nedomāju, ka varu tur kaut ko baigi padomāt tajā brīdī. Tur vajadzīgi daudzi gadi, kad var atskatīties un izdarīt secinājumus.
Manuprāt, tā ir skatuves maģija – trakākās lietas var izvilkt ārā un izrādīt tādā pasaciņā.
Dziesma nevienu negaida
Kā ir ar akadēmisko mūziku? Vai līdz šim ir bijusi kāda sadarbība, plāni, saistība?
Pavisam nedaudz. Domāju, ka tas nav mans virziens. Bet iedomājos, ja kādu būtu jāpārliecina – nākt vai nenākt noklausīties "Stāstu par zaldātu" –, ārkārtīgi interesanti ir tas, ka varam izrunāties par šo sižetu krustām šķērsām, tomēr mūzika ir kolosāla un iedod citu dimensiju. Tā ir kā laiks refleksijai stāsta vidū. Tas, kur aizved mūzika – stāsts varbūt neizdzīvotu viens pats. Biju to iepriekš noklausījies, bet atrodoties uz skatuves un dzirdot mūziku – šo ceļojumu veido tieši otrais. Stāsts principā ir no sērijas "bija lietaina diena, es biju bēdīgs". Bet kā tas izskatījās, kā tur patiesi varēja justies – to ļoti labi izstāsta mūzika. Parāda visu emociju un sajūtu gammu. Tas salikums – bravo!
Kā tehniski ir aktierim sekot līdzi mūzikai? Iestāties pareizās vietās, piemēram.
Šausmīgi tas ir! Tas ir tiešām šausmīgi. Diriģents Raimonds Gulbis man rāda, kur iestāties. Citādi nekā. Tās ir lielākās šausmas, ja man kaut kur ir muzikāli jāperformē, un, nedod Dievs, vēl jāiestājas precīzā vietā. Ja vēl solo – fuj! Nē, nē, tās ir ciešanas. Lai saprastu, līdz kādai pakāpei tas viss ir: mācījos spēlēt ukuleli. Protams, ne jau akadēmiski, bet vienkārši aiz gara laika kaut ko strinkšķināju. Tā biju sastrinkšķinājies – forši! Vienam draugam bija jubileja, un domāju, ka varētu nospēlēt Preslija "Can’t Help Falling in Love". Tas ir, es – spēlēt, meita – dziedāt. Nav tik sarežģīts tas gabals. Uz ukuleles tikai četras stīgas, nevar apmaldīties. Easy peasy (Vieglāk par vieglu – aut. piez.)! Tajā brīdi, kad jau esam klāt, esam arī izmēģinājuši, viss taču sanāk. Tad atnāk auditorija – nekāda lielā, tie ir mani draugi apkārt – ap desmit cilvēkiem, turklāt visi labvēlīgi noskaņoti. Un, kad man jāsāk spēlēt, saprotu, ka pirksti vispār nekustās, tie palikuši kaut kādā starpstāvoklī. Varu nospēlēt vienu akordu vai ar milzīgu gara spēku tos akordus bīdīt. Un rokas svīst – tāds stress man mūžā nebija bijis. Un dziesma jau negaida. Stāstā varu iepauzēt tur, kur es gribu. Var atrast daudz vietas, kur ar jēgu to izdarīt. Bet dziesma – kā sākas, tā iet uz priekšu un nevienu negaida. Šausmīgi nežēlīga nodarbošanās. Ārprāts. Tās ir ciešanas, ko ir patīkami skatīties no malas. (Smejas.)
Ko jūs klausāties ikdienā?
Esmu tīrs noskaņojuma cilvēks. Agrāk skanēja radio fonā, bet tas jau bija sen. Ja tomēr gribas kaut ko paklausīties, man patīk pirms tam izdomāt, kas tas būs. Tas var būt no klasikas līdz hiphopam, bet man ir svarīgi saprast, ko man tagad vajadzētu, ko es gribētu dzirdēt. Tad, kad mūzika paliek par kaut kādu fonu – tā, man liekas, ir bēgšana no realitātes. Vienkārši lai man ir kaut kāds troksnis apkārt, lai man nav jādomā manas domas. Tādā veidā mūzika man neder.
Fona troksnis citiem ir relaksējošs.
Domāju gan – tad nedzirdi savas domas. Bet no tām baigi tālu nevar aizbēgt.
Paliek arvien skaļākas un skaļākas, un dusmīgākas – tās domas. Labāk uzreiz tās apskatīt.
Cilvēki vispār ir forši
Par lomām runājot: kas ir bijusi jūsu izaicinošākā loma?
Konkrētajā brīdī katra jau ir bijusi pietiekami izaicinoša. Nav bijušas tādas lomas, kur man momentā viss ir skaidrs un saprotams, ka tikai jāiemācās teksts un jānospēlē. Bet, ja atskatāmies atpakaļ, tad izaicinošākā bija "Spēlmaņu nakts" balvas pasniegšanas ceremonija, kas bija jāvada. Baigi daudz gadus atpakaļ. Jau tad diezgan ilgi biju darbojies gan ar improvizāciju, gan ar stand-up (stāvizrādēm – aut. piez.) – tādā ziņā skatuves pieredze man jau bija pietiekami liela. Bet tā auditorija ir no paralēlās pasaules, jo improvizācijas teātris un stand-up ir viena pasaule, un tad paralēli iet teātris. Un vēl paralēli ir opera un balets, tās ir vēl mazliet citas pasaules. Bet visas ir kaut kur tepat, blakus, tomēr nav bieži saskārušās. Un tad kāpt uz Dailes teātra lielās skatuves un vadīt pasākumu visiem teātra kolektīviem – tas bija diezgan bailīgi.
Kādas domas tādā brīdī grozās?
Tie ir manas jomas augstākās raudzes pārstāvji, domāju, ka viņi ir daudz jaudīgāki, zinošāki, profesionālāki par mani. Bet, ja to spēj atlaist – vispār forši! Jo izrādās, ka to, ko viņi prot, viņi skatās nelabprāt, jo ir forši apskatīties uz to, ko pats īsti neproti. Es nodarbojas ar gandrīz to pašu – var saprast, kas tas ir, bet tas ir kaut kas drusiņ cits. Likās, ka toreiz tas bija atbrīvojoši, vienkārši, un, latviski izsakoties, nesamudrīti. Pēc tam bija forša sajūta.
Kāds skatuves runas pasniedzējs man ieteica: ja netiec galā ar stresu auditorijas dēļ, iedomājies, ka viņi visi tur sēž pliki. Nez, vai tas strādā.
Vēl interesantāk ir neģērbt viņus ārā un neko ar viņiem nedarīt, bet vienkārši atrast saskares punktus. Ir tikai pirmais brīdis, kad tev jānoturas. Visi tevi vēro ar interesi, stingri vērtē un domā – kā nu būs? Bet, ja tajā brīdī nenoraustās un nesabīstas, un nesāk ārdīties, ja to notur – pēc tam brauciens ir interesants.
Tas ir kā sērfošanā – tad, kad vilnis tevi sāk stumt, tad lēnām pakāpeniski jāceļas uz dēļa. Bet, ja uzdod lieku jautājumu "kas ar mani notiek?" – tad nebūs.
Visiem jau beigās tomēr patīk cilvēks uz skatuves.
Cilvēki vispār ir forši. Viņiem jādod iespēja – tad viņi ir. Ja iespēju nedod, tad ir citādāk.
Kā būs kāpt uz Rēzeknes – teju dzimtās – skatuves?
Man ļoti patīk "Gora" skatuve, tur ir laba sajūta. Filmēju tur stāvizrādi "Atkal". Tad bija Ziedoņa balva ar Goran Goru un Kauperu, tad divi "Boņuki", kas bija jāvada. Tur esmu bijis pietiekami daudz. Tur ir laba sajūta.
Uz kuras skatuves nav laba sajūta?
Man liekas, katrā vietā ir kaut kas fun (jautri, aizraujoši – aut. piez.). "Gorā" ir laba sajūta arī bez publikas – viņi tur to karogu diezgan augsti paceltu. Viņiem ir atbildības sajūta par to, ko viņi tur dara. Ir grūti vienkārši uz turieni aizbraukt kaut ko pauzstāties. Kāpjot uz "Gora" skatuves, saprotu, kas tas ir kaut kas svarīgs, ko es tur daru. Dažbrīd kādā kultūras namā varu arī mazliet padauzīties – jautrībai. Ļoti vienkāršs salīdzinājums ir ar Rīgu – entajās vietās notiek entie pasākumi. Bet, kad kaut kas notiek "Gorā", tas visdrīzāk ir kaut kas svarīgs un bieži tur nenotiek. Kāds ir atbraucis, lai uzstātos. Tad cilvēki nāk un saprot, ka nākamreiz tas šeit norisināsies pēc gada vai diviem. Liela lieta. Es to jūtu. Bet labā ziņā – nesaku, ka tas uzdzen kaut kādu mandrāžu vai stresu.
Dažādos dzīves momentos, loģiski, jūtamies dažādi. Bet vai tad, kad ir jākāpj uz skatuves, jājoko un jāpriecājas – vai tajā brīdi aizmirstas, kas notiek ārpus tā?
Savā ziņā, jā.
Vai pēc tam nav izsmēlums? Varbūt uzlāde?
Uz pirmo daļu atbildot – tas pat ir ļoti vienkārši un fizioloģiskā līmenī. Ja man tajā dienā ir iesnas, un aizkulisēs varu stāvēt un šņaukāties, uzeju uz skatuves – man iesnu vairs nav. Mainās gan fiziskie, gan mentālie procesi. Bet mentāli gan varu pavilkt līdzi arī savu ikdienu un dzīvi uz skatuves. Pēc tādām izrādēm gan baigi nogurst. Vilkt sev visu pārējo līdzi – tā ir muļķīga ideja. Bet, ja to atstāju un daru to, kas man ir jādara – tas tiešām uzlādē daudz vairāk, nekā nogurdina. Sevi nevajag ņemt līdzi uz skatuves, tas nav vajadzīgs.
Bet, ja neņem sevi līdzi, vai nesanāk atstāt arī kādu svarīgu dzīves pieredzi, kuru var piemērot lomai?
Pieredze jau tur ir. Ja runājam par teātri – nevienā no manis spēlētajām teātra lomām uz skatuves nav jābūt Jānim Skutelim. Ja uz izrādi ierodas Jānis Skutelis un nāk ārā kādā ainā, tad ir baigais darbs visu laiku to Skuteli turēt malā un saprast, kas ir īstais personāžs. Tur ir baigi jānoņemas. Tad pēc izrādes esi beigts. Bet, ja pirms uznāciena Jānis Skutelis paliek aizkulisēs un nāk ārā īstais personāžs, un dara savas lietas – viņš jau visu manu pieredzi zina. Pie tam viņam vēl ir savējā. Un ir arī teksts. Sevi atstāt mājās – tā ir liela māksla, ko es mācos un mācos. Un katrreiz, kad sanāk, esmu dikti priecīgs. Pēc tam, atnākot mājās, Jānis gaida.
Vislabākie skrējēji ir tie, kam nepatīk skriet
Kādi ir tuvāki vai tālāki plāni?
Jātaisa ir jauns stand-up, tas ir skaidrs. Oktobrī vai novembrī. Drīz Jaunajā Rīgas teātrī atsāksies sezona, tur ir izrādītes. Jaunas arī tapināsies. "Pelikāni un vīnogas" ir izrāde, ko gaidu jau ar nepacietību – oktobrī būs pirmizrāde. Manuprāt, ļoti labs stāsts, uzskatu, ka man ir izcila loma, par ko ir liels prieks. Liela, viltīga, dažāda.
Velns?
O, gandrīz! Velna varā esošs cilvēks. Sava ego, savu lielo mērķu nomocīts, pazaudējies cilvēks. Ja "Stāstā par zaldātu" Velns piedāvāja paiet pāris soļus nost no takas, tad šeit varonis jau no tās ir nogājis un mēģina kaut kā tikt atpakaļ. Jo ilgāk tu ej nost no takas, jo garāks un sarežģītāks ceļš atpakaļ. Jācer, ka viņam tas izdosies.
Pārdevāt – nākšu.
Labi. Par plāniem runājot, vairs neko daudz nevar iespēt, jo teātrī nāk vēl un vēl, un repertuārā jau ir četras vai piecas izrādes, kas ir paralēli jāspēlē. Man ir bijis periods, kad esmu ārkārtīgi produktīvs, par ko arī prieks. Bet tad pamanīju, ka tas prieks man ir tikai pēc tam. Tad, kad daru ļoti daudz, nevaru novērtēt un izbaudīt, un tas paliek tikai par "paldies, šo pabeidzām, ejam tālāk". Tādā sajūtā vairs negribu nonākt. Been there, done that (Esmu tur jau bijis, esmu to darījis – aut piez.), latgaliski izsakoties.
Nav jēgas skriet, ja nav gandarījuma.
Vienīgi, ja esi skrējējs. Bet vislabākie skrējēji ir tie, kam nepatīk skriet, jo viņi ātrāk grib pabeigt skrējienu. Tāpēc viņiem ir labākie rezultāti.
Un labākie runātāji droši vien ir tie, kam visvairāk nepatīk runāt.
Jā, viņiem ātri un precīzi jāpasaka, lai nav jāatkārto. (Smejas.)
