Pirms pusotra gada, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Latvijā bijām vienisprātis, ka agresīvajai kaimiņvalstij draudzīgiem māksliniekiem mūsu kultūrvidē nav vietas. Taču vai tagad, pēc septiņpadsmitarpus mēnešiem, mūsu nostāja ir tikpat stingra?
Šo jautājumu liek uzdot 29. augustā ieplānotais igauņu diriģenta Andresa Mustonena koncerts Rīgā, Svētā Jāņa baznīcā. Lai gan Mustonens publiski pauž atbalstu Ukrainai, šī gada martā viņš uzstājās Krievijā. Pēc tam ar viņu sadarbību pārtrauca Igaunijas koncertaģentūra, kuras paspārnē ir arī Mustonena pirms 50 gadiem izveidotais ansamblis "Hortus Musicus".
"Šī situācija mums nozīmē būtisku vērtību konfliktu un uzticības laušanu, kā rezultātā mēs nolēmām pārtraukt turpmāko sadarbību ar Mustonenu. Viņš saprot mūsu lēmumu un atzīst radušos fundamentālo vērtību sadursmi," vēstīja koncertaģentūra.
Rīgā Mustonena koncertu organizē "Hermaņa Brauna fonds". Pēc diriģenta muzicēšanas Krievijā viņa uzstāšanos Latvijā vasaras sākumā fonds izlēma nerīkot, taču augusta pasākums esot ieplānots jau sen, tāpēc vienošanās netiks lauzta.
"Gan es, gan Mustonens, mēs esam pret karu. Viņš jau tagad ir nosodīts diezgan stipri.
Es domāju, ka viņš ir cilvēks, kurš ne visai domā par visu, kas ir apkārt.
Viņš ļoti, cik es sapratu, nožēlo par to, ka viņam galvenais bija mūzika, galvenais bija draugi, un viņš nebija iedomājies, ko viņš dara, un ka tas nav tikai mākslinieka solis, bet tas ir vēl kaut kas cits," skaidro Hermaņa Brauna fonda direktore Inna Davidova.
Koncerta rīkotāju vidū ne Latvijā, ne ārvalstīs nevalda vienota nostāja, kā attiekties pret māksliniekiem, kas kara laikā nav sarāvuši saites ar Krieviju. Koncertzāles "Lielais dzintars" mākslinieciskais vadītājs Orests Silabriedis ir pārliecināts – šobrīd nav iespējama nekāda sadarbība ar šiem māksliniekiem:
"Uzskatu, ka nekāda sadarbība nav iespējama ar tiem, kuri šobrīd uzskata par iespēju uzstāties arī Krievijā vai sadarboties ar Krievijas aģentūrām, ar Krievijas producentiem.
Mēs pa laikam runājam par komponistiem, un tur gan mēs skatāmies kontekstu, un tas jautājums nav tik viegli nodefinējams. Taču attiecībā uz atskaņotājmāksliniekiem, es teiktu, ka nostājai būtu jābūt ļoti stingrai, un, man liekas, ja kādam vajag stiprinājumu šajā pozīcijā, tad pietiek palasīt ikdienas ziņas."
"Domāju, ka joprojām ir daudzi cilvēki, kuri uzskata, ka politika pasaulē un māksla, kultūra ir absolūti nošķirami jēdzieni. Īstenībā mierīgā situācijā es pat teiktu, ka latviešu mūziķu uzstāšanās Krievijā, mēs zinām – daudzi brauca, tas kaut kādā ziņā varbūt pat varēja būt tilts, kaut kāda saprašanās no sirds uz sirdi, tomēr mēs visi esam cilvēki un spējam sarunāties. Šajā situācijā, es domāju, ka tas ir absolūti nepieņemami, bet katram cilvēkam ir tiesības uz saviem uzskatiem, un tad tas ir klausītājs, kurš izvēlas, vai tas viņam ir pieņemami vai ne, vai viņš ies uz šādu koncertu vai ne," uzskata Orests Silabriedis.
Viņam piekrīt mākslas zinātniece Santa Hirša, kas pētījusi Krievijas finansējuma ietekmi mūsu vizuālās mākslas dzīvē:
"Politikas atdalīšana no mākslas – tas ir kaut kāds pilnīgs oksimorons, manuprāt.
Ja tu aicini šāda veida kultūras darbinieku, es uzskatu, ka tā ir Krievijas agresijas atbalstīšana. Varbūt tas robežojas ar kaut kādu cilvēka brīvības ierobežošanu, bet, nu jā, mēs dzīvojam kara apstākļos, tās likmes ir pavisam citas."
Taču šie ir ētiski jautājumi, kas juridiski netiek regulēti. Amatpersonas situāciju nekomentē – Valsts prezidents to nesaskata kā savu kompetenci, Ārlietu ministrija pauž, ka Krievijas agresiju atbalstošu mākslinieku uzstāšanās Latvijā nav vēlama, taču likumisku iespēju iejaukties nav: "Eiropas Savienības (ES) tiesību akti paredz darba ņēmēju pārvietošanās, uzņēmējdarbības un citas brīvības. ES tiesību akti neļauj ierobežot nodarbinātību Latvijā citu ES dalībvalsts pilsoņiem tikai tāpēc, ka tiem būtu citi politiskie uzskati."
"Valdības līmenī tā uzmanība kultūrai ir tik neliela, ka rodas šie tukšie caurumi. Tādā ziņā mums nevajadzētu tik naivi izturēties pret kultūru, pret lieliem kultūras pasākumiem. Varbūt, skaļi runājot par šādiem gadījumiem, tas arī valdības un valsts līmenī liks citādāk raudzīties uz kultūras pasākumiem kā daļu no sociālajiem un politiskajiem procesiem," pauž Santa Hirša.
Uzrunāto kultūras darbinieku viedoklis jautājumā, vai valstij vairāk jāiesaistās šī jautājuma risināšanā, atšķiras, taču visi ir vienisprātis – gala lēmums un izvēle vienmēr ir katra apmeklētāja ziņā.
