Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

Valmieras drāmas teātris – bez mājām

Ziemassvētku šamanis un kokvilnas sniegs

Ziemassvētki bez piparkūkām un biezajiem džemperiem. Par filmu «Ziemassvētki džungļos» stāsta veidotāji

"Ziemassvētki var būt arī bez tiem atribūtiem, pie kuriem mēs esam pieraduši: sniegs un eglīte, un piparkūkas, un biezie džemperi. Svarīgākais ir tas, kas notiek ar cilvēkiem. Man personīgi Ziemassvētki droši vien, lai cik tas triviāli neizklausītos, bet tas tiešām ir laiks, kad vismaz censties apstādināt to ikdienas darbu skrējienu un pārdomāt lietas, un satikties ar cilvēkiem," saka filmas "Ziemassvētki džungļos" producents Roberts Vinovskis. Filma divus gadus gaidījusi savu tikšanos ar skatītajiem Latvijā, nule piedzīvojusi pirmizrādi. Kā raidījumā "Kultūrdeva" atzīst aktrise Elizabete Liepa, "Ziemassvētkus tu varētu svinēt okeāna vidū, džungļos, kosmosā, galvenais ir tā sajūta, ko tu radi ar tuvākajiem cilvēkiem".

Henrieta Verhoustinska: Man jūs jāapsveic ar filmas "Ziemassvētki džungļos" pirmizrādi. Covid-19 pandēmijas dēļ tā bija ilgi jāgaida?

Roberts Vinovskis: Tieši tā arī sanāca, mēs filmu uzņēmām jau 2019. gada rudenī ar domu 2020. gada Ziemassvētkos izrādīt, bet tad divus gadus pēc kārtas, tieši ap Ziemassvētku laiku (mēs spītīgi gribējām filmu rādīt ap Ziemassvētku laiku) kinoteātri bija slēgti. Mums to izdevās parādīt Igaunijā jau 2020. gadā, kur bija savādāki ierobežojumu noteikumi, bet pie mums tikai tagad.

Šis ir stāsts par latviešu ģimeni, kuras tēvs ir aizbraucis strādāt uz Indonēziju. Ģimene dodas pie viņa Ziemassvētkos, uz šo mums tik eksotisko valsti. Kas ir tas pirmais, ko iedomājies, dzirdot vārdu Indonēzija, Elizabet?

Elizabete Liepa: Kad es uzzināju par atlasēm šai filmai, es nemaz nezināju, ka filma tiks filmēta Indonēzijā. Zināju, ka būs projekts, filma, kas tiks filmēta ārpus Latvijas. Tajā dienā, kad es saņēmu ziņu par to, ka dabūju Kates lomu, man zvanīja mamma, biju skolā, paceļu telefonu, viņa saka, ka jā, es dabūju gan to lomu, gan es braukšu uz Indonēziju, mēnesi pavadīšu Indonēzijā, lai filmētu filmu. Tikai tad man saslēdzās, iepriekš es par Indonēziju baigi neko nezināju, zināju, ka tas ir tālu, tie ir džungļi, tā ir pilnīgi, pilnīgi cita pasaule, nekā es esmu pieradusi Latvijā. Man liekas, līdz es nonācu Indonēzijā, es pat neaptvēru visu to Indonēzijas burvību, to zaļumu, to kultūru, siltumu... Vairāk jau karstumu. Tur bija sviedru jūra katru dienu.

Filmas "Ziemassvētki džungļos" uzņemšana

Kas bija lielākie sarežģījumi, ar kuriem nācās saskarties, filmējot filmu par latviešiem Indonēzijā, tik tālā vietā?

Roberts Vinovskis: Droši vien tas, ka šādu projektu pieredze nevienam no mums nebija un diezgan lielu cilvēku grupu, vairāk nekā trīsdesmit cilvēkus, no Latvijas mēs aizvedām, tiešām, uz otru pasaules malu. Jāsaka gan, ka Indonēzija filmā... Tā vairāk ir kā pasaku filma. Mums bija svarīgi, lai būtu šie tropiskie džungļi, šī vide, tas, ka tā ir Indonēzija, filmā pat neparādās. Skaidrs, ka scenārija autore Lote Eglīte, rakstot scenāriju, zinot vietu, kur mēs filmēsim, diezgan daudz stāstā integrēja kaut kādas konkrētas reālijas no Indonēzijas sabiedrības un kultūras, bet filmā tā vide ir vairāk abstrakta, kā džungļi bērnu fantāzijā, kur ir eksotiski dzīvnieki, bet tieši tas, ka tā ir Indonēzija, tam nav pārāk liela nozīme. Protams, ka tas viss mums visiem bija absolūti neierasts: tā ir cita kultūra, cits klimats, viss ir pavisam savādāk, sākot no ikdienišķām lietām un beidzot ar kultūras atšķirībām.

Bet kā tev vispār ienāca prāta tāda doma?

Roberts Vinovskis: Filmēt džungļos?

Jā, vispār filma par Ziemassvētkiem džungļos, par latviešu ģimeni džungļos, pavisam citā kultūrā.

Roberts Vinovskis: Tā doma radās diezgan sen, pārdomājot, kādas bērnu filmas es gribētu noskatīties kopā ar saviem bērniem, kas bija krietni mazāki, kad sāku par šo projektu domāt. Sapratu, ka man droši vien pietrūkst vai ir zināma nostalģija pēc tāda bērnu kino, kādu es atceros no savas bērnības. Mums visiem ir nostalģija par lietam no savas bērnības…

Es atceros "Ziemassvētku jampadraci".

Roberts Vinovskis: "Ziemassvētku jampadracis" bija pirms trīsdesmit gadiem, un tā, šķiet, ir arī pēdējā latviešu Ziemassvētku filma. Bet man bija zināma veida nostalģija pēc tādām piedzīvojumu filmam, kuras mēs skatījāmies vēl mūsu padomju bērnībā. Piedzīvojumu filmas, kas vairāk balstītas tiešām uz kaut kādiem eksotiskiem piedzīvojumiem, "Kapteiņa Granta bērni" droši vien būtu labs piemērs. Es nesaku, ka kaut kas nav kārtībā ar tām bērnu filmām, kas ir šodien: visādas supervaroņu, komiksu filmas ar daudz dažādiem specefektiem. Bet mani pašu viņas mazliet garlaiko. Domāju, nu viens ir kritizēt, otrs ir – pamēģini pats uztaisīt kaut ko tādu, kas tev liekas labs. (smejas) Un tā, soli pa solim, šie klucīši salikās: piedzīvojumu filma, eksotiska vide, protams, "Indiana Džonss" filmas arī bija zināmā mērā tāds kā etalons jau no pieaugušo filmu pasaules.

Filmas "Ziemassvētki džungļos" uzņemšana

Jums filmā piedalās arī diezgan daudz indonēziešu aktieru. Kā notika kastings, vai tu biji kastinga vadītājs, vai tur bija kāds vietējais kastinga meistars?

Roberts Vinovskis: Mums bija vietējā kastinga aģentūra, kas atlasīja, kā jau tas parasti notiek, potenciālos aktierus katrai lomai, un pēc tam režisors pieņēma gala lēmumu par šīm lomām. Rīgā savukārt mēs kopā diezgan ilgi un rūpīgi strādājām pie šī aktieru ansambļa. Filmā ir jāatveido ģimene, tur ir tēvs, māte un divas pusaudžu meitenes, ir svarīgi atrast to pareizo kombināciju, lai skatītājs, to redzot uz ekrāna, ticētu, ka tā tiešām ir viena ģimene, tur neder, ka viens aktieris atsevišķi ir ļoti labs, jo viņiem jāspēlē kā komandai, kā ģimenei.

Elizabete, kāda bija sadarbība ar igauņu režisoru Jāku Kilmi?

Elizabete Liepa: Vienkārši fantastiska, es tiešām nevarētu vēlēties labāku pieredzi. Man liekas, ir dzirdēti ļoti daudzi stāsti no filmu aizkulisēm, kur režisori mēdz būt tādi ļoti piekasīgi, pat nejauki, ļoti ievēro to hierarhiju, ka viņš ir režisors un tu esi aktieris, un es tevi tagad izrīkoju. Bet Jāks bija vienkārši fantastisks. Viņš bija jauks, viņš bija saprotošs. Man liekas, man un Rebekai bieži bija sarežģīti arī tajā klimata ziņā, bija karsti, tu ātri nogursti, un tu vairs nespēj būt tik možs un mundrs, bet viņš bija ļoti saprotošs, viņš ļāva mums ņemt pauzes, vienmēr pienāca pirms filmēšanas, kaut ko ieteica, pateica kā draugs draugam. Tas viss bija ļoti viegli.

Filma "Ziemassvētki džungļos"

Vai tu ar Rebeku Šukstu, meiteni, kas atveidoja tavu jaunāko māsiņu, biji pirms tam pazīstama, vai jūs iepazināties filmā?

Elizabete Liepa: Mēs iepazināmies kastingā, tad, kad sākās tā ģimenes lipināšana kopā, kad sāka skatīties, vai ir līdzības, tad mēs arī sapazināmies, un mums ļoti viegli saklikšķinājās tas kontakts. Viņa ir tiešām brīnišķīga, visa komanda, mana ģimene bija [brīnišķīga].

Filmēšanas procesā tas grūtākais bija karstums?

Elizabete Liepa: Laikam jau. Man personīgi vēl bija tas, ka es viena pati biju aizbraukusi uz Indonēziju. Tas bija mēnesis, un tas tomēr bija diezgan ilgi. Man tajā laikā bija četrpadsmit gadi, tas bija ilgākais posms, ko esmu bijusi projām no mājām. Un tas nebija tā, ka – o, es gribu satikt ģimeni, piezvanu mammai, un pēc divām stundām viņa būs klāt. Tas nebija iespējams, jo mēs bijām pāri okeāniem, pasaules otrā malā. Un vai es to gribēju vai nē, man vienalga bija jāizdzīvo tas mēnesis tur. Es vispār nesūdzos, ja arī bija kaut kādas grūtības ar to karstumu vai iekļaušanos tajā kultūrā un vidē, tad visa komanda, mana otrā ģimene, ļoti palīdzēja izturēt to visu.

Viens no filmas aktieriem, indonēziešu puika, kam filmā ir vārds Akims, viņš ēd visu laiku sienāžus karamelē, tas viņam tāds kārums. Vai kaut ko tādu arī pagaršoji?

Elizabete Liepa: Man, diemžēl vai par laimi, nezinu, neizdevās nogaršot. Bet es domāju, ja man būtu bijusi iespēja, es droši vien būtu pagaršojusi, kāpēc nē. Ja viņš varēja viņus tā vienu pēc otra ēst, es domāju, bija diezgan labi.

Vai tu ar indonēziešu aktieriem sazinājies angliski?

Elizabete Liepa: Pārsvarā jā. Tā bija tāda mijiedarbība starp angļu valodu un kaut kādu roku ķeburošanos un mēģināšanu kaut ko mīmiski viņiem izstāstīt, pateikt.

Filma "Ziemassvētki džungļos"

Filma ir piedzīvojumu stāsts par diviem bērniem, kuri aiziet džungļos meklēt Ziemassvētku šamani. Vai piedzīvojumi bija arī filmēšanas procesā, Elizabet?

Elizabete Liepa: Man liekas, jau no sākta gala, līdzko mēs izkāpām ārā no lidmašīnas, atbraucot jau sākās visādi kuriozi. Pirmais punkts, kad man radās sapratne par to, kur es esmu nonākusi, bija, kad mēs, tikko iebraucot Indonēzijā, aizbraucām uz mūsu apartamentiem, kur dzīvojām. Es ieeju savā istabiņā, un pirmā lieta, ko ieraugu, ir šāda [rāda ar rokām] izmēra krupis vai kaut kāds varžveidīgais uz manas sienas, tieši pie manas gultas galvgaļa. Tad es sapratu, ar ko nākamo mēnesi man būs jādzīvo kopā. Izrādījās, viņiem bija ļoti interesanti tie apartamenti, tās mājas, kur mēs dzīvojām: tas bija tāds mazais, otrais pusstāviņš, tur bija tādi kā atvērti griesti, tur bija caurums, kur principā visa džungļu dzīve varēja ienākt iekšā, ja viņa vēlējās.

Robert, viens no stāsta motīviem ir cīņa par dabas aizsardzību, stāsts par to, ka daba iet bojā cilvēku darbības rezultātā, taču šis stāsts filmā gluži netiek pabeigts. Kāpēc tā? Tur ļaunie netiek sodīti. 

Roberts Vinovskis: Jā, es domāju, ka mēs šajā stāstā, kā daudzos citos, arī esam gribējuši aktualizēt šo tēmu. Tā ir atvērta tēma gan pie mums, gan arī globāli, protams, svarīgi, ka cilvēki par to domā. Tas nav jautājums, kas būtu noslēgts, un, visticamāk, ka mūsu dzīves laikā ar to visiem būs darīšana, un šķiet, ka arī vēl vairākām paaudzēm pēc mums, tā kā es domāju, svarīgi ir tēmu aktualizēt.

Elizabet, divi filmēšanas procesi ir tev aiz muguras, tās ir "Tizlenes" un "Ziemassvētki džungļos". Ko tu esi sapratusi par darbu kameras priekšā, kas ir sarežģītākais un kas ir foršākais?

Elizabete Liepa: Laikam tas, uz ko nezināju, ka parakstos, ko nezināju par filmēšanās pieredzi, ir tas, cik ilgi aizņem uzņemt tos kadrus. Iepriekš, skatoties filmas, es pat nepievērsu uzmanību tam, nedomāju, cik ilgi viņi tur lēkāja pa tām kāpnēm, ka var nākties kaut kādu vienu mazu [ainu], kur tev jāaiziet no punkta A līdz punktam B, uzņemt visu dienu. Ja ir vajadzīgs kopskats, tad ir vajadzīgs varbūt tavu kāju skats, tad ir vajadzīga kāda emocij,a kamēr tu staigā... Tas mazliet nogurdināja, jo sākumā, pirmajās filmēšanas dienās, kad mēs sākām filmēt, tu ar visiem simts procentiem ej un dari, tu jau esi nosvīdis, jau izlicis visu savu emociju ārā, un tad tu saproti, ka tikai tagad būs tas īstais brīdis, kad būs tas tuvplāns, kur varēs nolasīt tās tavas emocijas.

Roberts Vinovskis:

Cilvēkiem ir priekšstats, ka filmēšana ir ārkārtīgi atraktīvs process, bet tas ir ļoti monotons. Un pie tā nav viegli pierast, ka stundām notiek gatavošanās, tad ir īss brīdis, kad kaut kas tiek filmēts, un tad atkal stundām notiek gatavošanās.

Tas ir diezgan tāds monotons, vienmuļš process, nav tik atraktīvi, kā izskatās uz ekrāna.

Filma "Ziemassvētki džungļos"

Bet saki, Robert, tad, kad tu iecerēji visu šo eksotisko piedzīvojumu, tev bija pārliecība, ka tiešām Latvijas Nacionālais kino centrs atbalstīs šo projektu, ar igauņu režisoru, filmēšanu Indonēzijā…

Roberts Vinovskis: Nebija. Nebija, bet es domāju, ja man tas šķiet kaut kas nebijis un interesants, ko varētu paveikt, ka arī institūcijām, kas to varētu atbalstīt, varētu šķist tāpat. Un, jā, kino centrs noticēja šai mūsu idejai un atbalstīja, un par to mēs esam ļoti pateicīgi. Domāju, tas arī zināmā mērā paplašina latviešu kino jēdzienu, mēs saprotam, ka, protams, vairums filmu mēs uzņemam pie sevis, bet kāpēc lai mēs laiku pa laikam neaizbrauktu arī citur, jo latviešu filma nedefinē, ka tam ir jānotiek Latvijā, tas var notikt jebkur, tas ir mūsu stāsts.

Mūsu stāsts ar igauņu režisora palīdzību.

Roberts Vinovskis: Jā.

Tuvojas Ziemassvētki, un tur ir viens tāds kadrs, kur krīt sniegs Indonēzijā. Kas tas ir par sniegu?

Roberts Vinovskis: Tā ir kokvilna. Tas ir kokvilnas koks, kurš tiešām šādas līdzīgas sniegam pārslas kaisa. Tāda džungļu versija par sniegu.

Elizabete Liepa: Atceros, kovida laikā, tas laikam bija pirmais gads, kad bija domāts izlaist filmu, tad iestājās visa kovida situācija, iznāca tāds mazs rullītis, kur mūsu ģimene apsveic Latviju Ziemassvētkos. Tur arī bija tas kadrs, kur tie kokvilnas gabaliņi kā sniegs birst no debesīm. Bija tik smieklīgi skatīties to mazo rullīti, jo tur var tik labi redzēt – mēs pasakām to, kas ir sakāms, un tad kamera it kā aiziet projām, un es (man bija deguna pīrsings) tā kā degunu sāku kasīt, jo ar katru ieelpu tu ieelpo iekšā to kokvilnu, tos gabaliņus, un tad visu laiku kasījās deguns. Tā bija tāda ļoti interesanta filmēšanās pieredze.

Jūsu mīļākais Ziemassvētku stāsts vai piedzīvojums? Kas tev ir Ziemassvētki?

Elizabete Liepa: Man Ziemassvētki ir mana ģimene, mani tuvākie cilvēki, tā siltuma sajūta, kad visi saiet kopā. Ir eglīte, Ziemassvētku mūzika, visas tās četras atklausītās dziesmas, ko visu laiku liek uz apli, piparkūku smarža. Tā tuvības sajūta, kas arī filmā bija galvenā beigu mācība par to, ka

Ziemassvētkus tu varētu svinēt okeāna vidū, džungļos, kosmosā, galvenais ir tā sajūta, ko tu radi ar tuvākajiem cilvēkiem.

Robert, tavi Ziemassvētki, tavi ideālie Ziemassvētki?

Roberts Vinovskis: Es domāju, līdzīgi, kā Elizabete teica. Man šķiet, filmā stāsts ir par to, ka Ziemassvētki var būt arī bez tiem atribūtiem, pie kuriem mēs esam pieraduši: sniegs un eglīte, un piparkūkas, un biezie džemperi, ka svarīgākais ir tas, kas notiek ar cilvēku un cilvēkiem. Man personīgi Ziemassvētki droši vien, lai cik tas triviāli neizklausītos, bet tas tiešam ir laiks, kad vismaz censties apstādināt to ikdienas darbu skrējienu un pārdomāt lietas, un satikties ar cilvēkiem, vairak pavadīt laiku ar savu ģimeni, draugiem. Kaut kādā veidā mainīt to ritmu, lai vienkārši pārdomātu svarīgas lietas.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti