„Protams, ka politiķi ir jāaicina uz koncertiem, uz balvu pasniegšanām un pirmizrādēm, lai viņi redz, ka ir tāda māksla, mūzika, ka ir kaut kāds līmenis, ka ir starptautiska mēroga zvaigznes un ir publika, kas tos saprot un uzņem. Tajā pašā laikā, klausoties runas par to, cik kultūra mums ir ļoti vajadzīga, kā mēs mīlam māksliniekus un ka viņi, lūk, nes mūsu vārdu pasaulē, un ka tā ir mūsu identitāte, - tāda liekulības sajūta tajā brīdī pārņem, zinot realitāti, kāda tā ir,” atzīst Želve.
„Man šķiet būtiski pateikt arī to, ka Jānis Nords saņēma naudas prēmiju, bet Ēvaldam Lācim bija divas balvas, tās nebija naudas prēmijas. Tā situācija ir tāda, ka Ēvalds pats nebija Berlīnes festivālā, jo viņš ir slims. Man šķiet, ka šeit uz vietas šobrīd piešķirt balvu, arī naudas balvu, būtu ārkārtīgi nozīmīgi, un tas būtu labas gribas žests, parādot, ka mēs atbalstām cilvēku, mākslinieku brīdī, kas var pienākt mums jebkuram. Man liekas, ka tādā brīdīatrunāties ar to, ka nav iesniegti kaut kādi saraksti, ka nav likuma, ka mums, lūk, tam nav naudas , jo
tam, ka nav naudas, neviens jau vairs sen netic. Nauda ir. Ir tikai jautājums, kā to sadala un kam tā tiek izmantota.
Tas vienkārši nav cilvēcīgi,” norāda Želve.
Intervijā žurnāliste apliecina, ka ir par to, lai pēc starptautisku panākumu gūšanas kino jomā režisoriem tiktu piešķirtas valsts prēmijas. Festivāli, par kuriem pienāktos prēmija, šobrīd tiek uzskatīti par A klases festivāliem: Berlīnes, Kannu un Venēcijas kinofestivāli. Atsevišķi var izskatīt arī dokumentālo filmu festivālus, tomēr žurnāliste uzsver, ka runa nav par to, cik un kuram naudas dalīt, vai par to, ka kultūras darbinieki pieprasa naudu un prēmijas, jo sportistiem tādas tiek maksātas, bet runa ir par attieksmi kopumā.
„Ja kultūras ministre savā pēdējā uzstāšanās „Panorāmā” pieprasīja, ka ir jābūt kaut kādam salīdzinājumam – kaut kam pret kaut ko, tad, nu, jā, mēs varam runāt salīdzinoši. Iedomājieties, ja kino nozares, visas nozares finansējums, kur ir visas filmas – dokumentālās, animācijas, aktierfilmas, scenāriju rakstīšana, montāža, izplatīšana ārzemēs un laukos, nav pat miljons, un „Krājbankas” administrators pagājušajā gadā ir nopelnījis nepilnus trīs miljonus algā, tad šeit ir tas salīdzinājums,” savu viedokli pamato Želve.
Žurnāliste uzsver to, ka šis ir īstais brīdis, lai runātu par valdības attieksmi pret kino industriju un kultūras darbiniekiem.
Latvijas Universitātes asociētais profesors, kino eksperts Viktors Freibergs vērš uzmanību uz to, ka ir grūti definēt, cik lieli skaitās panākumi, saņemot godalgas daudzajos festivālos, bet piedāvā citu variantu, kā valsts varētu atbalstīt starptautisku festivālu laureātus. „Man šķiet, ka vienīgā pieeja ir tāda - ja filma gūst panākumus festivālā, kā tas notika šajā gadījumā ar Norda filmu, vajadzētu piešķirt līdzekļus nākamā projekta izstrādei,” saka Freibergs. Tomēr tas, ka viena režisora filma ir guvusi panākumus starptautiskā festivālā, negarantē to, ka arī nākamā būs tikpat novērtēta, tāpēc esot jāizvērtē nākamais projekts un tā apmēri.
Kinorežisors Dāvis Sīmanis tāpat kā Viktors Freibergs uzskata, ka izvērtēšanas sistēmu ir grūti radīt, jo jāņem vērā daudzi faktori, lai noteiktu, kura filma ir papildus prēmijas vērta. Sīmanis saka, ka finansējums ir nozīmīgs filmas tapšanā, bet pēc godalgas svarīgāks būtu kaut vai mutisks atzinums no valdības puses.
„No valsts puses, es domāju, ka problēma ir tā, ka mēs vienkārši izliekamies, ka šīs filmas ir kaut kur, bet tajā pašā laikā, ka nekādā veidā tām nav pievērsta uzmanība no ārpuses. Patiesībā daži valsts ierēdņi būtu pārsteigti, cik labi pasaule skatās uz latviešu kino veidotājiem,” saka Sīmanis. Viņš arī piebilst, ka vismaz mutiska amatpersonu atzinība ir arī veids, kā Latvijā popularizēt kino kā mākslas, nevis izklaides veidu.
Pēc Nacionālajam kino centram pieejamās informācijas, ne abās pārējās Baltijas valstīs, ne, piemēram, Skandināvijā nav pieņemts par godalgām, kas iegūtas starptautiskos kino festivālos, vēl piešķirt papildus prēmijas. Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka šīs valstis vairāk iegulda filmas tapšanā un mārketingā, lai tas vispār nokļūtu festivālos. Latvijā pagaidām ir zemākais finansējums kino jomā starp trijām Baltijas valstīm (1 969 0790 EUR).
