Ungāru režisore: Neētiski būtu filmas varones paverdzinātājiem nemaksāt

Ungāru režisore Bernadeta Tuza-Ritere pusotru gadu filmēja ungāru sievieti, kura jau desmito gadu ir ieslodzīta, strādā par velti un tiek nemitīgi pazemota. Viņa ir viena no aptuveni 40 miljoniem mūsdienu vergu – tie ir cilvēki, kuri spiesti strādāt šausmīgos apstākļos par ļoti niecīgu samaksu, nesaņem atalgojumu vispār, tiek iesaistīti piespiedu laulībās vai tiek seksuāli izmantoti.

Ungāru režisore: Neētiski būtu filmas varones paverdzinātājiem nemaksātJustīne Savitska
    Marišai ir 12 stundas gara maiņa fabrikā, un visu pārējo laiku viņa tīra kādas sievietes māju, gatavo ēst viņai un viņas pieaugušajiem dēliem un ir izolēta – ārā bez atļaujas iet nedrīkst un savu padsmitgadīgo meitu vairs neredz. Algu Mariša nesaņem un naudu par fabrikas darbu ir spiesta atdot savai paverdzinātājai.

     

    Sievietei dokumentālās filmēšanas laikā ir ap 50, bet viņa izskatās pēc mūžvecas māmuliņas. Dziļas grumbas, seja sakritusies, jo nav visu zobu. Uz labās rokas šina, jo roka ir lauzta.

    Ungāru režisore Bernadeta Tuza-Ritere atzīst, ka filmēt bija grūti. "Smagi bija arī necensties Marišu uzmundrināt, jo, filmējot šādu stāstu, vajag, lai viņa būtu savā ikdienas noskaņojumā."

    Tomēr katru reizi, kad kameru nolikusi, mēģinājusi viņai kaut kā atdarīt, atceras režisore. "Vienmēr atgādināju, ka viņa ir jauka sieviete, atbalstīju viņu emocionāli."

    Kameras priekšā Marišu viņas ieslodzītāji fiziski neiespaido. Režisore domā, ka viņi to apzināti un rūpīgi slēpuši. Arī režisore kaut ko slēpj – pāridarītāji savu kalponi katru dienu pazemo vārdos un par viņu ņirgājas, bet viņu sejas netiek filmētas. Viņi paliek anonīmi, bet Marišas seju redz visi, kas filmu noskatās.

    "Protams, es viņai jautāju, vai viņa vēlas filmēties. Un es teicu, ja nejūties ērti, tev nekas nav jādara, mēs pārtrauksim filmēt.

    Patiesībā viņa bija priecīga, ka kāds ir viņas pusē, jo viņa bija tik vientuļa un nebija neviena, ar ko aprunāties," skaidro režisore. Viņa kļuvusi par Marišas draudzeni.

    Vispirms gan bija jāsaņem Marišas ieslodzītāju atļauja filmēt. Stāstam viņa uzdūrās savu kino režijas studiju laikā. Skolai filmēja īsfilmu, pamazām saprata, ka Mariša tiek paverdzināta un gandrīz pusotra gada garumā turpināja pie viņas nākt gandrīz katru dienu.

    "Es vairākas reizes gribēju pārtraukt filmēt. Bet jutu milzīgu atbildību savu varoni nepamest šādos apstākļos. [..] Turklāt es gribēju pasaulei parādīt, kas patiesībā notiek mums apkārt."

    Iemesls, kādēļ Marišas paverdzinātājiem kameras klātbūtne nelika baidīties, esot viņu augstprātība, domā režisore.

    "Es sapratu, ka viņa [saimniece] domāja, ka es esmu pilnīgi dumja, ka es uzņemu filmu skolai. Tas man noderēja, jo visu laiku biju vienu soli priekšā. Viņi domāja, ka ir ļoti viltīgi un var darīt visu, kas ienāk prātā."

    Filma "Kalpone gūstā" liek uzdot jautājumus arī par dokumentālista ētiku – režisore Marišas saimniecei maksājusi naudu, lai tā ļautu Marišu filmēt.

    Tomēr viss nav tik dramatiski, cik teikts filmas aprakstos. Marišas saimniece naudu prasījusi apmēram pēc gada. Kopā tas bijis apmēram 1000 eiro. Un režisorei nav bijis nekādu šaubu – nauda jāmaksā, jo tā ir vienīgā iespēja palikt Marišas tuvumā.

    "Bija divas iespējas – maksāt vai iet prom un pamest Marišu tur. Tāpēc, manuprāt, neētiski būtu bijis nemaksāt, teikt, ka negribu maksāt, tāpēc – atā, Mariša!"

    Režisore uzskata, ka tā būtībā bija izpirkuma maksa, jo režisore tolaik jau zināja, ka Mariša vēlas mēģināt bēgt. Viņa nav pārliecināta, ka Mariša būtu saņēmusies kaut ko darīt, ja būtu viena.

    "Viņai vajadzēja kādu, kas viņu atbalsta. Es viņai teicu, ka nevaru dot naudu, nevaru dot darbu, bet varu palīdzēt tavai dvēselei."

    Režisore ir pārliecināta, ka cilvēkiem šādā situācijā ir vajadzīgs atbalsts, kāds, kam var uzticēties.

    Kopš filmas izrādīšanas Ungārijas rādītāji globālajā verdzības indeksā nav kļuvuši labāki. 2018. gada dati rāda, ka paverdzināti ir ap 36 000 cilvēku. Nelielas pārmaiņas ir, tomēr režisore domā, ka divi gadi ir par maz.

    No verdzības brīva nav neviena valsts, arī Latvija. Pēc 2018. gada globālā verdzības indeksa datiem, Latvijā varētu būt aptuveni 8 000 vergu – cilvēku, kuri spiesti strādāt šausmīgos apstākļos par ļoti niecīgu samaksu, nesaņem atalgojumu vispār, tiek piespiesti laulāties vai tiek seksuāli izmantoti.

    Kino, foto un TV
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti