Viens no radošākajiem un spilgtākajiem latviešu filmu scenāristiem Alvis Lapiņš (1946) ir arī viens no retajiem profesionāli izglītotajiem un regulāri strādājušajiem kinodramaturgiem Latvijā, viņa filmogrāfijā ir vairāk nekā 20 scenāriju pilnmetrāžas filmām. Alvis Lapiņš saņēmis trīs "Lielā Kristapa" balvas par labākajiem spēlfilmu scenārijiem, turklāt piecas filmas ar viņa scenārijiem dažādos gados saņēmušas "Lielā Kristapa" skatītāju simpātiju balvas.
2023. gada 26. februārī Lapiņam pasniegs "Lielā Kristapa" balvu par mūža ieguldījumu. Nacionālās kino balvas nedēļā portālā filmas.lv var noskatīties sešas filmas, kuru scenārija autors ir Alvis Lapiņš.
Nacionālā kino balva "Lielais Kristaps" norisināsies no 23. līdz 26. februārim. "Lielā Kristapa" programmā notiks filmu pirmizrādes un balvai nominēto filmu seansi. Noslēguma ceremoniju, kas notiks Rīgas cirkā, tiešraidē demonstrēs Latvijas Televīzija un LSM.lv. Ikviens arī aicināts piedalīties "Lielā Kristapa" skatītāju balsojumā, kurā savu favorītu var izvēlēties vēl līdz 24. februāra pusnaktij.
Henrieta Verhoustinska: Apsveicu jūs ar "Lielā Kristapa" balvu par mūža ieguldījumu. Jūs esat uzrakstījis scenārijus apmēram trīsdesmit filmām, varbūt jūs zināt precīzu skaitu?
Alvis Lapiņš: Paldies par siltiem vārdiem! Nezinu precīzu skaitu… Divdesmit septiņas filmiņas laikam ir, cik tie scenāriji... arī tā varētu būt.
Jūs filmu vidū ir tādi populāri darbi kā "Mirāža", "Aija", "Zītaru dzimta", arī lieliskās ģimenes filmas "Saulessvece", "Emīla nedarbi", "Ziemassvētku jampadracis", "Ūdensbumba resnajam runcim". Kas ir vieglāk un patīkamāk – pārveidot scenārijam jau esošu literāru darbu vai radīt pilnīgi no nulles pašam savu pasauli scenārijā?
Grūtāk ir no kaut kā veidot, jo ir tāda sajūta, it sevišķi, ja autors vēl dzīvs un nav pagājuši septiņdesmit pieci gadi, vai tik nebūs kādi pārmetumi, vai atzīs par labu esam. Tas ir viens tāds brīdis, kuram jātiek pāri. Tad ir jāmāk uzrakstīt it kā savu romānu par to romānu, jo tur jau būs tikai daži no varoņiem, visas darbības līnijas nebūs, bet viņam arī jābūt tikpat dzīvam un ļoti jāpatīk pašam. Jābūt gribošam rakstīt.
Ja autors ir dzīvs, vai jūs mēdzat apspriesties ar autoru par šo dramatizējumu?
Jā, mēs ar [Viju] Upmali, ļoti jauka rakstniece, par "Saulessveci" [apspriedāmies]. Nav bijis tā, ka kāds no dzīvajiem būtu teicis pēc tam: es tev roku nedošu. Tā nav.
Vai bieži nākas pārveidot scenāriju jau filmēšanas laikā?
Varbūt man ir laimējies strādāt ar tādiem režisoriem, ar kuriem mums nav bijis jāskrien ar cirvi krūmos, cirst stigas jaunas.
Respektīvi, kā jūs uzrakstāt, tā arī šis scenārijs tiek filmēts?
Jā.
Kuram ir galavārds, režisoram vai scenāristam?
Man grūti atbildēt uz šo, jo man nekad nav bijis jāstrīdas, kurš gudrāks – tu vai es, iesim pie tiesneša kāda. Tā jau noteikti režisoram ir tas pēdējais vārds, kā viņš gribēs, kādu aktrisi, tādu viņš paņems. Bet man ir prieks, ka man nav bijis jācīnās un jāklausās: ko tu tur esi uzrakstījis, tagad taisīsim piekto variantu. Tas noteikti ir diezgan nomācošs un ar sviedriem slacīts process.
Ko iegūst filma, ja scenāriju raksta nevis režisors, kaut autorkino ļoti bieži režisors pats izlolo savu ideju un pats uzraksta scenāriju, bet ka to raksta pilnīgi cits cilvēks?
Domāju, ja tas nav tāds absolūts autorkino, kā "Spogulis", piemēram, ka tas varētu būt kā tāds bagātināšanās avots, tas scenārijs. Tu vari domāt jau mazliet tālāk, atsperties no kaut kāda pamata, kā kad māju ceļ – pamats ir un cel augšā. Ir spējīgi režisori, kas arī paši var to pamatu ieliet, bet domāju, ka krāšņāk un varbūt interesantāk, kad ir kāds pamats, ko piedāvā.
Laila Pakalniņa saka, ka scenārijs ir kā recepte, ko vajadzētu lietot gan režisoram, gan māksliniekam, gan operatoram. Vai jūs tam varat piekrist?
Tur vajadzētu būt tādiem ingredientiem gan priekš mākslinieka, gan priekš operatora, arī rekvizitora, par aktieriem nerunāsim… Tādā ziņā, jā, kā rokasgrāmata.
Kāpēc jūs rakstāt tieši scenārijus?
Zināma mērā varbūt slinkums rakstīt kaut ko lielāku. Es mēģināju vienreiz tādu plašāku darbu rakstīt, beidzās ar to, ka es rakstīju tikai dialogus un tos pārējos, dabu un domas, atstāju pēc tam, bet tā arī tas laiks nekad nepienāca. Redz, to bilžaino skatījumu uz dzīvi man ir ļoti daudzi cilvēki palīdzējuši gūt… Jau esmu teicis, ka mūsu mazā skoliņā, kur bija tikai simts bērni, uzveda "Sprīdīti" un "Zelta zirgu", un vēl "Nezinīša piedzīvojumus". Tas viss desmit gadu vecumā atstāja ļoti labu iespaidu. Es domāju, tieši emocionāli, tu dzīvo citā pasaulē un citi teksti. Jau no tā brīža man deva to pagrūdienu uz tādu vizuālu mākslu. Arī līdz tam tādi reālie darbi, līdz institūtam, filmēšanas laukumā, tie bija fantastiski. Tu redzi, kā šīs pasaules mainās, reālā un tā pasaule, un cik maz vai daudz vajag, lai tas notiktu. Tie tādi indes pilieni, nāk, nāk, nāk, un beigās iznāk, ka neko citu nemāki.
Vai jums mīļākais ir tieši scenārija rakstīšanas posms vai jau posms, kad filmēšanas laukumā redzat, kā jūsu uzrakstītais atdzīvojas un iemiesojas? Ne tikai filmēšanas laukumā, jūs rakstāt arī lugas, kuras Varis Brasla ir iestudējis Valmieras teātrī.
Ai, ziniet, man tas mīļākais process ir tad, kad viņi sāk runāt manā galvā. Tā ir tāda mistika, varbūt. Ja tev ir raksturs, ja tev ir darbība un zini, ko viņi grib un ko es (smejas), es faktiski arī zinu, bet man jāzina, ko viņi grib, tad notiek tāda lieta – kāpēc es nerakstu uz datora, dators netiek līdzi, roka tikai tiek līdzi tam, ko viņi sāk runāt. Tas ir tas pirmais nolējums, kā kad krējumu taisa. Otrreiz kad lasi, tu redzi, kur kādās auzās esi iebraucis vai tie cilvēki iebraukuši, tas ir ļoti interesants process, tāda ravēšana. Tas jau nenotiek tūlīt, otrreiz lasi, kad esi jau aizskrējis un apsējis veselu lauku, tad atgriezies atpakaļ. Šie divi procesi, tie ir kaut kas maģisks.
Arvis Kolmanis par kino scenārijiem stāstīja, ka filmai "Mātes piens" viņam bija vairāk nekā desmit dažādas versijas, tas gan bija režisora prasīguma dēļ. Jūs teicāt, ka jums ir paveicies ar režisoriem, no kuriem galvenais droši vien ir Varis Brasla.
Arī Streičs Jānis. Aloizs Brenčs.
Vai jums pašam ir tā, ka pieliekat punktu un tā tad arī ir gala versija, vai tomēr ir vairākas versijas jūsu stāstiem, kuras piedāvājat režisoram?
Nē, versija ir viena. Var mainīties, tīri normāli, filmēšanas laikā. Aktieris nav tāds, nevar izrunāt vai izdarīt, vai bērniņš nevar to pateikt, vajag kaut ko citu, tā jā, tādas darba izmaiņas. Bet tā, ka sāktu par mieru un beigtu par karu, tā nē, tā nav.
Ja runājam par literāru darbu pielāgošanu kino vajadzībām, jūs esat strādājis ar brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laiku" materiālu. Vai pieķerties brāļiem Kaudzītēm, "Mērnieku laikiem", bija jūsu vai Vara Braslas ideja? Deviņdesmito gadu sākumā romāns par zemes pārmērīšanu, ka katrs grib sev to lielāko zemes gabalu, bija īpaši aktuāls...
Man ienāca prātā, bet Varis arī bija labprāt gatavs to darīt. Man liekas, ka "Mērnieku laikiem" mēs neatradām formu, tādu precīzo formu. Parasti no "Mērnieku laikiem" izlasa sākumu par Oliņieti, par Švaukstu, bet viņiem jau ir vesela trešdaļa, ko skolā, man liekas, neviens nelasa. Tie piedzīvojumi, kas tur tālāk notiek, tie tādi aizmirsti un sveši vispār. Varbūt, ka tos vajadzēja mazliet savādāk. Šodien taisītu savādāk, bet toreiz likās, ka kaut kāda sasaukšanās ar Breša zemniekiem un citiem zēniem.
Vai "Mērnieku laiki" būtu šodien aktuāli?
Viņi ļoti sīki izskatās pret mūsu mērnieku laikiem, viņu darbības un raksturi, tas tā, šodien ir nieki vien.
Jūs scenārista prasmes apguvāt Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtā. Pie mums scenāristus ilgu laiku apmācīja Lauris Gundars, dramaturgs un arī kino scenārists. Viņam nupat ir iznākusi grāmata, scenārijs jauniešu filmai "Dzimtas asinis", kas izdots ar nolūku, lai jauni cilvēki saprot, kā scenārijs top par filmu, kā jāraksta scenārijs, ar visiem kadrējumiem un zīmējumiem. Vai tā, jūsuprāt, ir laba ideja, tā var vairāk saprast par kino scenāriju veidošanu tie cilvēki, kas varbūt ķeras klāt savai pirmajai filmai?
Tā noteikti ir svētīga lieta. Tas ir brīnišķīgi. Bet ir vēl viens mirklis, kas, man liekas, ir pirms šī – tev jābūt ir idejai, domai, ko tu gribi pateikt. Tad nāk nākošais – kā to izdarīt. Man liekas, šodien, kad jaunie cilvēki sāk, viņiem nav īsti skaidrs... Varbūt viņiem ir skaidrs, bet man kā skatītājam nav skaidrs, ko viņš grib pateikt. Tur tas mūsu laika jaukums, ja ir nauda, jebkurš var taisīt [kino], un naudu var dabūt, ja ir attiecīgās iemaņas. Bet šim brīnumlaikam, kad tā nauda ir, vajag radīt sevī atbildību par to naudu, par to, ko tu darīsi, ko tu rādīsi. Tas, man liekas, ir ļoti grūti saskaņojams. It sevišķi pirmajos soļos.
Jūs nevairāties savos, pat ģimenes filmu, scenārijos ieviest sociālas problēmas, sociālas kritikas. Piemēram, "Ūdensbumbā resnajam runcim" meitenīšu tēvs ir spiests strādāt Anglijā, viņš nav līdzās, un tas rada daudz dažādu problēmu šai ģimenei. "Vectēvs, kurš bīstamāks par datoru" Mārtiņa Meiera izmanīgais deputāts prihvatizē lauku skolu un grib nopārdot. Vai tas nozīmē, ka jūs ietekmē ne tikai personiski stāsti, bet arī sabiedriskas lietas, kas notiek pasaulē?
Jā, mēs tomēr dzīvojam reālā, sociālā vidē. Paklausoties uz ielas, kas notiek, vai paskatoties televīziju, tur jau ir, ko smelties. Tīri sižetiski jebšu idejiski atdalīt, tas nav vajadzīgs, tas nebūtu labi, ja būtu tikai piedzīvojumi, bez šī sociālā seguma.
Vai šis laiks, kas ir ļoti sarežģīts – pandēmijas laiku esam pārdzīvojuši, šobrīd pasaulē, tepat mums līdzās, Ukrainā, notiek karš – vai tas jūs ir iedvesmojis jauna scenārija tapšanai?
Ziniet, tas ir tāpat kā kopdzīvi sākot, to savu dzīves draugu jau tā īsti izproti, saproti pēc kāda laika, kad tas pirmais dullums pārgājis, tad nāk spēja analizēt. Tāpat arī ar šo laiku. Laikam tāpēc tik maz ir filmu par šodienu, par šodienas problēmām, tur varbūt pat vajadzētu prēmijas dot kino cilvēkiem, ka viņi par to nerunā. Man vajadzīga šī nobīde. Ko tik strīdus laikā nepasaka, pēc tam domā un nekā vairs nevar labot. Tā kā tik strauji mesties iekšā, tas var būt raksts, tas var būt dokuments, bet tā, lai tas būtu spēles kino, tur mazliet vajag paiet laikam.
Vai jums ir plauktā kāds scenārijs, ko jūs būtu ļoti gribējis redzēt realizējamies, par kuru jums ir žēl, ka tas netika realizēts kino?
Jā. Bet redz, liktens man ir uzsmaidījis, un to tvaiku var nolaist citā veidā – tās ir lugas. "Atvari" bija ļoti iecerēts [scenārijs], bijām ar Vari jau kino proves uztaisījuši.
Valmieras Drāmas teātra izrāde "Atvari", nezināju, ka tā bija iecerēta kā filma!
Tas viens. Tad "Bastards" pēc "Sōlas" un "Pār Trentu kāpj migla" [Gunara Janovska romānu motīviem] – viena leģionāra dzīve Anglijā, šī dzīve jebšu nedzīve. Tā tapa "Klaidoņa lūgšana". Vēl viens, kur ar mieru bija spēlēt [Kārlis] Sebris, [Alfrēds] Jaunušans, visa vecā gvarde, bija "Veču humors", tas ar kaut kā neaizgāja, tā ir "Eldorado". Tā kā ir labi kā ir.