Lai gan filmas pirmizrāde vēl tikai gaidāma, tā jau tikusi nominēta nacionālajai kino balvai "Lielais Kristaps" 12 kategorijās.
"Tēvs Nakts" it kā ir filma par vienkāršu ostas strādnieku Žani Lipki, kurš ar savu sievu Johannu un citiem palīgiem, riskējot ar savu un tuvinieku dzīvību, vairāku gadu garumā Otrā pasaules kara laikā spēja izglābt vismaz 55 ebrejus, brīnumainā kārtā izvairoties no nacistiskā režīma represijām. Tomēr pavisam vienkāršs ostas strādnieks Žanis Lipke nebija. Par to liecina gan cilvēku atmiņas, gan arī viņa paveiktais.
Dāvis Sīmanis stāsta - ideja par filmu radusies brīdī, kad producents Gints Grūbe atgādinājis par Žaņa Lipkes personību saistībā ar Ineses Zanderes romānu "Puika ar suni. Stāsts par nosargātu noslēpumu".
"Šis atgādinājums bija tūlītējs režisora gēna izraisītājs," pasmaida Sīmanis.
"Man pašam tas bija pārsteigums, ka nemaz tik daudzi cilvēki nav pazīstami ar viņa dzīves stāstu, jo šķita – tas būtu tik pašsaprotami, ka viņa stāstu zinātu it visi," uzskata režisors.
Izrādās, ka sarunas par filmu veidošanu, kuru centrā būtu Žanis Lipke, viņa memoriāla direktore Lolita Tomsone uzklausa diezgan bieži: "To, kādu filmu veidot, apmeklētāji iesaka, atkarībā no tā, kāds aspekts viņus uzrunājis. Vai tā ir Lipkes klusā, neafišētā varonība – izglābt tik daudz cilvēku kara apstākļos, veidojot savu draugu pagrīdi, vai tas ir kontrabandists viņa izskatā.
Ieteikums bijis arī taisīt īstu piedzīvojumu filmu, jo Žanis gribēja visus ebrejus ielikt laivā un mukt uz Zviedriju.
Ik palaikam dzirdam ieteikumus, kādai jābūt filmai. Un daudziem ir pārsteigums, ka filma par viņu top tikai tagad."
Vaicāta, vai bijis pārsteigums, redzot filmu, Lolita Tomsone neslēpj: "Skatoties filmas darba materiālu, biju atvērta – Dāvja veikums un Artūra Skrastiņa atveidotais Žanis, protams, ir daudz savādāks, nekā biju iztēlojusies. Taču spēcīgākie kadri ir ne tikai Žaņa tēls, bet Rumbulas, geto kadri, bunkurs. Spēcīgi!"
Strādājot pie filmas scenārija, Sīmanim noderējusi gan Zanderes grāmata, gan muzeja materiāli, gan sarunas ar cilvēkiem. "Scenārijs ir sintēze no dažādiem izpētes virzieniem. Sākotnējais impulss nāk no Ineses Zanderes literārā darba, bet filma aizgājusi citā virzienā nekā grāmata. Bet tas ir labi! Filma runā citos vārdos, nevis konkurē ar pirmavotu," skaidro režisors.
Filmas operatoru Andreju Rudzātu topošās kinolentes priekšdarbu veikšanā visvairāk mulsinājusi šāda lieta: "Ir nesaprotami, kā varēja notikt lietas tā, kā tās notikušas. Tajā brīdī neviens neko nesaprata un nezināja, kā viss beigsies – kā beigsies karš, kāda būs jaunā vara. Iespējams, šī neskaidrības atmosfēra, kurā redzam tikai fragmentus un lauskas, arī noteica, ka tas būtu ceļš, kas mums jāiet.
Gan man, gan filmas māksliniecei Kristīnei Jurjānei ļoti sarežģīti bija tas, ka nācās strādāt vidē, kuru labi zinām – Rīgā. Ķīpsalā taču vairs nav nekā no tā, kas bija kara laikā.
Tāpēc daudzas lietas nācās rādīt kā pa atslēgas caurumu..."
"Te arī pierādās operatora un mākslinieka īpašā sadarbība – ka viņi spējuši rekonstruēt vidi, kura ir degradēta, smaga, piedzīvojusi karu, un ir kā īsta un autentiska," atzīst režisors un neslēpj, ka dažkārt nācies filmēt arī ekstremālos apstākļos – gan lielā aukstumā, gan pazemē.
"Tas, kas notika, bija interesanti – atsevišķos gadījumos filmēšanas grupa sāka dzīvot vēsturiskā režīmā, notiekošo uztverot kā īstu. Dažreiz tas radīja problēmas – piemēram, jāfilmē mežā, kur ir ļoti auksts, un skatā piedalās vairāk nekā divsmit ļaužu... Viss jādara ātri!
Masu skatu dalībnieki atzīmēja, ka pēkšņi bija pieredzējuši patieso vēsturisko šausmu situāciju.
Tas bija lielākais izaicinājums – neskatoties uz to, ka esi pietuvojies, būt ar mazliet atsvešināto skatienu, novērtējot to racionāli un ar skaidru galvu."
To, ka galvenās lomas atveidos Artūrs Skrastiņš un Ilze Blauberga, režisoram bijis skaidrs jau no paša sākuma. "Abi galvenie aktieri filmā izdara neticamu darbu! Jā, Artūrs ir savas paaudzes nozīmīgākais, profesionālākais aktieris, bet Ilze, būdama profesionāla aktrise, beidzamajā laikā laikā nav spēlējusi – taču viņas Johanna spēja būt tieši tāda, kādu mēs viņu bijām iedomājušies. Tīrs, skaidrs, emocionāli spēcīgs tēlojums. Tas bija lielais pluss – ka mēs, filmas veidotāji, varējām paļauties uz saviem aktieriem.
Režisoram un operatoram tas ir lielākais atvieglojums, ka nav jābūt tik pārgurušiem no tā, lai mēģinātu no kaut kā uztaisīt kaut ko labāku.
Šeit tas labais jau bija priekšā."
