Kino pieprasa eleganci. Intervija ar režisoru Kārli Lesiņu

Jauno režisoru īsfilmu ciklu trešdien, 17.janvārī, plkst. 22.30 LTV1 un pēc tam replay.lv turpinās režisora Kārļa Lesiņa īsfilma „Konvertīti”. Kā intervijā norāda režisors, kino pieprasa ļoti lielu eleganci. Tā ir ļoti smalka māksla, kurā tu nedrīksti sasteigt.

Ieva Augstkalna: Tev ir diezgan liela režisora bagāža, bet nereti tevi arvien sauc par jauno režisoru. Tev ir kādas idejas, kāpēc tā notiek? Ko tu īsti saproti ar šo jēdzienu “jaunais režisors”? Tu arvien jūties kā “jaunais režisors”?

Kārlis Lesiņš: Problēma, manuprāt, ir tā, ka režisors ir drīzāk kļuvis par statusu sabiedrībā. Bieži vien citi sevi sauc par režisoriem, bet taisa vienkāršus, televīzijas sižetiem līdzīgus darbus. Tas arī to profesiju degradē. Es domāju, ka ir kaut kāds pārejas posms, kad tu nobriesti būt režisors. Ne velti finansējumu reti piešķir nepieredzējušiem režisoriem. Ir jāsasniedz zināms briedums, kas parādās arī tavās filmās. Ar laiku arī tehniski izkristalizējas kaut kādi paņēmieni, kas ir raksturīgi tieši tam režisoram. Tad, kad topošais režisors pakāpjas augstāk, viņš arī pats sāk saprast, ko šī profesija nozīmē un kas tur jādara. Kamēr tu neesi to sapratis, tu arī nevari būt režisors. Kādu brīdi arī es sevi pozicionēju kā režisoru, lai gan jutu, ka tā īsti nav. Man pat bija mazliet neērti. Ir žēl, ka režisora profesiju savam vārdam var piekabināt klāt ikviens, kurš uzskata, ka viņš māk samontēt video vai nofilmēt interviju. Tā nav režija. Tas arī bija tas, ko Pēteris [Pēteris Krilovs] man divu gadu laikā ļoti smagi sita ārā, jo es atnācu ar domu, ka es kaut ko māku. Īstenībā es nemācēju neko.

Kino pieprasa ļoti lielu eleganci. Tā ir ļoti smalka māksla, kurā tu nedrīksti sasteigt,

jābūt ļoti uzmanīgam un..

Precīzam?

Jā, precīzam. Tas arī ir pats galvenais.

Es arī sākumā domāju sasteigti, bet līdzko ieraudzīju, ko dara mans kolēģis un operators Mārtiņš Jurevics un viņa kursabiedrs Kristiāns Riekstiņš, tajā brīdī es sapratu -  lūk, tas ir kino, tā ir attieksme, kad tu esi tajā iekšā un dari no visas sirds!

Kad tu taisi filmas, tu domā par savu iespējamo skatītāju, kuru tava filma sasniegs, vai tomēr tevi motivē cēlāki mērķi, piemēram, sabiedrība kopumā?

Jā, drīzāk tas otrs variants, ko tu minēji. Bet, no otras puses, jāatzīstas, ka man kino ir kā terapija. Terapija, kurā es visas savas sāpes un nebūšanas varu izsāpēt, izdzīvot vēlreiz, lai noliktu tās malā pavisam. Skatītājs var identificēties ar jebkādu pārdzīvojumu, kas ir iekodēts filmā, jāspēj tikai to precīzi parādīt. Visas filmas, kuras es esmu taisījis, ir bijušas man ļoti personīgas. Esmu koncentrējies uz situācijām, kuras es pats tieši vai netieši esmu pieredzējis.

Mēdz teikt, ka režisori savā profesijā ir nolemti, viņi nekad neredz savas filmas. Ar tevi tā arī ir?

Nē, man ir tieši otrādi. Esot montāžā, man nav tik liels azarts skatīties filmu atkal un atkal, kā tad, kad filma ir gatava. Lielais ekrāns ir vissvētākais, kas var būt. Kad nodziest gaismas, tu esi spiests skatīties uz to, kas ir padarīts. Mājās montējot, tevi var iztraucēt pat vēlme aiziet uz veikalu pēc saldējuma.

Katru reizi skatoties uz lielā ekrāna, tu vari izvērtēt, kas tur strādā vai nestrādā. Nekas nav tik izteiksmīgs un precīzs kā liels ekrāns, kur tu redzi pilnīgi visas kļūdas.

Es iespējami daudz skatos savas filmas. Vienā brīdī gan apnīk, bet tā vairāk ir mācīšanās. Kamēr tu esi “jaunā” režisora statusā, tavas filmas arī reti rāda, bet, kad tas notiek, tie ir svētki.

Tavuprāt, Latvijas kino pastāv kaut kāda paralēle ar latviešu valodu, vai tomēr kino kā valodas sistēma ir internacionāla?

Zini, man sākumā likās, ka tā būs ar filmu “Vectēva tēvs”. Bet pēc festivāla Turcijā es sapratu - lai cik tas stāsts būtu lokāls, tas tomēr ir cilvēcīgi saprotams. Pat ja pastāv kādi kultūras uzslāņojumi kino, tie nes tikai svaigumu kopējā kino pasaulē. Es gribu ticēt, ka brīdī, kad pasaules kino acs meklēs jaunas vēsmas, būs kāds, kurš pievērsīsies mūsu specifiskajam un lokālajam kino, kas viņu pārsteigs, bet vienlaikus saglabās to internacionālo pozīciju.

Arī mūsu skatītājam jābūt prasīgākam. Mēs esam viņu pieradinājuši skatīties filmas, kas savā kvalitātē ne tuvu nav tik labas, kādām tām vajadzētu būt.

Kādi ir tavi turpmākie plāni kino?

Par filmas “Konvertīti” tēmu februārī iznāk pilnmetrāžas dokumentālā filma, pie kuras es strādāju divarpus gadus. Patiesībā finansējumu šai filmai es saņēmu, pirms es sāku veidot “Konvertītus”. Šī dokumentālā filma "Apgāztā mēness zīmē” ir devusi tieši tikpat, cik studijas [Latvijas] Kultūras akadēmijā.

Mēs pieļāvām tik daudz kļūdu, tajā pašā laikā daudz ieguvām. Piemēram, tas dialogs, ko runā Mustafa “Konvertītos”, ir reāls dialogs, ko es paņēmu no Oļega Petrova (bijušā Latvijas Islāma centra vadītāja), kurš aizbrauca uz "Islāma valsti". Viņš bija atsūtījis saviem brāļiem vēstuli, kurā paskaidroja, kāpēc pievienojies "Islāma valstij". Tas gan bija daļēji propagandēts.

Principā varētu teikt, ka filmas “Konvertīti” ideja nāca no sākotnējās dokumentālās filmas ieceres, kas bija paredzēta?

Drīzāk tas bija dažādu iespaidu un pārdzīvojumu sajaukums. Lai cik banāli tas skanētu, tā ir kaut kāda trauma no 11.septembra notikumiem. Es ļoti labi atceros to dienu, kad atnācu mājās no skolas un pa televizoru rādīja kadrus, kuros lidmašīna ietriecas tornī. Tobrīd sajūtas bija biedējošas, bet lielāks jautājums bija, kurš ir gatavs mirt kaut kā tik ļoti abstrakta dēļ? Kurš ir gatavs nolaupīt lidmašīnu un par šo ideju atdot gan savu, gan citu dzīvību?

Latvijas simtgades gads ir pienācis, filmu ir salīdzinoši daudz. Tavuprāt, Latvijas kino joma pēc simtgades svinībām būs strupceļā vai krustcelēs? Uz ko mums vajadzētu virzīties? Kā kopumā pietrūkst latviešu kino?

Tā simtgade rada mazliet ilūziju, ka Latvijā vispār pastāv kino industrija. Es uzskatu, ka situācija ir daudz labāka un iespējas ir lielākas gan pieredzējušiem, gan jaunajiem režisoriem. Pieredzējušie režisori ir aizņemti ar simtgades filmām, tāpēc finansējumā ir vieta, kur iespraukties jaunajiem režisoriem. Tas arī radījis mazliet iluzoru sistēmas atveidu, jo, manuprāt, pēc simtgades nāksies atgriezties pie realitātes. Tas rada nelielu iekšēju izmisumu, ko gan mēs darīsim pēc tam? Vēl man šķiet, ka simtgades filmas pārsvarā pievērsušās vēsturei.

Man, piemēram, svarīgāk un interesantāk šķiet taisīt filmas par nākotni. Piemēram, par ekoloģiju. Es ļoti pārdzīvoju, ka mums apkārt lido plastmasas maisiņi, mēs redzam, kas notiek ar Latvijas ziemu un vasaru, pie mums parādās Lielbritānijas laikapstākļi. Šī tēma arī varētu būt svaiga un aktuāla, bet mēs to vien darām, kā domājam par to, cik bija labi vai slikti kaut kad pagātnē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti