Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
Filma stāsta par telefonu montieri Cēzaru Kalniņu (Uldis Pūcītis), kurš brīvajā laikā ar draugiem muzicē ansamblī “Optimisti” un vēlas saņemt PSRS cenzoru atļauju uzstāties publiski. Viņam ceļā stājas kultūras komisijas locekle Anita Sondore (Dina Kuple), kura sākotnēji nokritizē ansambļa dziesmas, vēlāk tomēr sāk izjust pret harismātisko Cēzaru zināmas simpātijas, bet – ir jau par vēlu. Cenzūras dzirnas ir iedarbinātas un izdara savu darbu.
Diemžēl filmas notikumos pravietiski iezīmējas pašu autoru liktenis. Lai gan filma “Četri balti krekli” nekad oficiāli netiek aizliegta, tā uz laiku tiek nolikta plauktā. Šis laiks izvēršas par gandrīz 20 gadiem, līdz filma 1986. gadā jau ar nosaukumu “Elpojiet dziļi” piedzīvo savu pirmizrādi kinoteātrī. Tikmēr Priedes luga “Trīspadsmitā” tiek uzvesta Latvijas teātros.
Nāves spriedumu filmai esot parakstījusi tieši mākslinieciskās padomes sēdes aina, kas lugā nav iekļauta.
Filmas veidotājiem ne tikai nejauši izdevies pārāk precīzi nokopēt Centrālās komisijas priekšnieka kabineta iekārtojumu, bet tiek arī pārmests, ka filmā apvainoti Tēvijas kara dalībnieki, jo kādai komisijas loceklei pie krūts esot piespraustas ordeņlentītes. Cenzori nebija gatavi tik nepastarpināti ieraudzīt paši sevi kā šī padomju absurda dalībniekus. Īpaši ironisks akcents šajā ainā veltīts tolaik populārajam vārdu savienojumam “eksistē viedoklis”.
Kinokritiķe Dita Rietuma “Elpojiet dziļi” nosaukusi par visu laiku labāko filmu Latvijas kino vēsturē. 1960. gadi pasaulē ienāk ar hipijiem, Vudstokas festivālu, grupu “Bītli” un pāri visam – alkām pēc brīvības. Atklāt šīs jauna cilvēka alkas izdevies arī Rolandam Kalniņam, iekļaujot viņu līdzās tādām kino jaunā viļņa zvaigznēm kā Žans Liks Godārs, Fransuā Trifo, Vera Hitilova, Andžejs Vajda un citi.
“Elpojiet dziļi” ir kā svaiga gaisa malks Latvijas kino, kas pirmoreiz pievēršas tam, ko īsti jūt jauns cilvēks, ienākot pieaugušo pasaulē.
Lieli nopelni filmas veiksmes stāstā ir arī operatoram Mikam Zvirbulim, kas veidojis kadrus ar šķietami vieglu un vienkāršu smalkumu, reizē prasmīgi dokumentējot tā laika Rīgu. Filmā parādās tādi vairs Rīgas ainavā neeksistējoši skati kā Pēterbaznīca bez torņa, Pontonu tilts pāri Daugavai, Lielie kapi ar žogu apkārt vai Ķīpsala bez Preses nama ēkas. Atbilstoši jaunā viļņa tendencēm filmā epizodiski parādās arī tā laika bohēmiskās vides kulta personības – mākslinieks Jāzeps Pīgoznis, komponists Imants Kalniņš, dzejnieks Viks, režisors Oļģerts Kroders un citi.
Filma ir netipiska Latvijas kino arī tādēļ, ka mūzika ir kļuvusi par līdzvērtīgu dramaturģiskā materiāla daļu.
Lai atrastu filmas komponistu, izsludināts oficiāls konkurss, kurā uzvaras laurus plūca Imants Kalniņš. Viņš saraksta filmai septiņas dziesmas ar Māra Čaklā vārdiem, kas ātri sāk dzīvot patstāvīgu dzīvi. Sākotnēji dziesmas izpilda Liepājas grupas “Santa” un “2xBBM”, bet 1971. gadā tās savā repertuārā iekļauj grupa “Menuets”. Starp citu, filmā aktiera Ulda Pūcīša izpildītās dziesmas “Dzeguzes balss” un “Cik mēs viens par otru zinām” patiesībā iedziedājis aktieris Juris Strenga. Cēzara draudzeni Bellu atveido tolaik vēl jaunā aktrise Līga Liepiņa, kurai šī ir pirmā kinoloma. Turpmāk aktrise filmējusies visās Rolanda Kalniņa filmās.
Padomju cenzūra aizliegusi izrādīt arī Rolanda Kalniņa filmu “Akmens un šķembas” (1966) par Otrā pasaules kara leģionāriem, kā arī nav ļāvusi pabeigt un daļēji iznīcinājusi viņa filmu “Piejūras klimats”. 2017. gadā filma “Elpojiet dziļi”, sagaidot savu 50 gadu jubileju, tiek restaurēta. 2018. gadā filma tiek iekļauta Kannu kinofestivāla prestižajā Kannu Klasikas (“Cannes Classics”) programmā, un Rolands Kalniņš kopā ar operatoru Miku Zvirbuli dodas uz Franciju, lai tur pieredzētu savu godam nopelnīto slavas stundu.