Pilsētas slaveno promenādi — Kruazetas bulvāri šogad arī nav satricinājuši skaļi skandāli vai ziņas par, piemēram, bēdīgi slavenu tradīciju kļuvušajām dārglietu zādzībām, kas savulaik gluži vai iedzīvināja Alfrēda Hičkoka 1955.gada filmas ar Greisu Kelliju un Keriju Grāntu «Noķert zagli» ("To Catch a Thief") ainas. Līdzās publiski paustajiem aicinājumiem atbrīvot skaisti jauneklīgās muzikālās drāmas «Vasara» ("Ļeto") režisoru Kirilu Serebreņņikovu no mājas aresta, sarkanais paklājs tika izmantots kā placdarms, lai runātu par sieviešu vienlīdzību kino nozarē.
Lai protestētu pret sieviešu režisoru mazo īpatsvaru šā gada Kannu kinofestivāla programmā, kopumā 82 sievietes, tostarp šā gada žūrijas vadītāja Keita Blanšeta un franču režijas granddāma Anjēze Varda pulcējās festivāla simboliskajā vietā — uz sarkanā paklāja.
Taču norises rāmums ļauj nedalīti fokusēties uz filmām. Festivālam esot jau pusē, iezīmējas arvien plašāka programmas kopaina. Jāsecina, ka festivāla plakāts ar ainu no Žana Lika Godāra 1965.gada filmas «Trakais Pjero», kurā redzams aktieru Žana Pola Belmondo un Annas Karinas skūpsts, ir laba ilustrācijas programmas dumpinieciskumam franču jaunā viļņa labākajās tradīcijās. Programma — kurā šogad liels uzsvars likts uz izteiktu autorkino, ne tikai labi zināmu klasiķu un režijas slavenību klātbūtni — līdzīgi kā 20.gadsimta vidū dzimušais strāvojums ietver darbus ar dažādiem kinovalodas vingrinājumiem.
Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir Žana Lika Godāra jaunākā filma «Attēlu grāmata» ("Le Livre d'image") — kolāža revolucionāra uzsaukuma un sabiedriskā vērojuma formātā.
Savukārt atsauces uz itāļu kinematogrāfa vēsturi un tā izteiksmīgākajām tradīcijām ir redzamas itāļu režisores Alises Rorvaheres filmā «Laimīgais Lācars» ("Lazzaro Felice"). Neoreālisma stilā atainots sabiedrības vērojums un Rorvaherei tik raksturīgā interese par Itālijas izolētākajiem lauku ciematiņiem, savukārt atsaucoties uz Federiko Fellīni karjeras beigu posma darbiem, filmā ietvertas fantāzijas ainas. Jāsaka, ka šī arīdzan ir viena no spēcīgākajām filmām režisores karjerā. Stāsts par labestības iemiesojumu — puisi vārdā Lācars, izvēršas kā esejisks apcerējums par sakrālā un profānā mijiedarbi.
Humoristisks pilsētas un lauku dzīves salīdzinājums vērojams arī irāņu režisora Džafara Panahi filmā «Trīs sejas» ("3 Faces"). Tajā režisors un aktrise Benhaza Džafari mēro ceļu uz kādu attālu kalnu miestu, lai noskaidrotu, vai viņiem atsūtītais video, kur redzama kādas meitenes pašnāvība, atbilst patiesībai. Road movie stilā veidotais stāsts ar smaidu novēro nošķirtībā dzīvojošo cilvēku māņticību. Jāpiebilst, ka Panahi, veidojot šo filmu, ir pārkāpis Irānas valdības noteikto aizliegumu veidot kino.
Viena no preses favorītēm līdzās Žana Lika Godāra darbam ir poļu režisora Pāvela Pavļikovska filma «Aukstais karš» ("Zimna wojna"). Pavļikovskis, atcerieties, ir "oskarotās" un arīdzan pēckara Polijā norisošās drāmas «Ida» (2013) autors. Līdzīgi melnbaltā vizuālajā estētikā un spēlējoties ar gaismēnām Pavļikovskis ir izveidojis arī «Aukstā kara» stāstu. Tas vēsta par kaislīgu, taču mokpilnu un neiespējamu mīlestību komplicētā laikā, kad Polijas sabiedrības ikdienu diktēja dzelžainas sociālisma doktrīnas. Jāatzīst, ka filmā īpaši sajūsmina aktrises Joannas Kuligas sniegums. Viņa — drosmīgas un garā dzelžaini stipras femme fatale tēlā ir filmas sirds un dvēsele un, jācer, arī Sudraba palmas zara par aktierspēli saņēmēja.
Festivāls turpinās līdz sestdienai, 19.maijam, taču pavisam drīz, jau 15.maija rītā, Kannu kinofestivāla centrālajā mītnē Luisa Bunjuela vārdā nosauktajā kinozālē redzēsim Rolanda Kalniņa «Četrus blatus kreklus».
Režisors ar filmas operatoru Miku Zvirbuli Kannās ierodas jau šodien, 14.maijā.
