Runājot par saviem darbiem, Umida Ahmedova stāsta, ka sākotnēji vēlējusies atspoguļot šīs divas sievietes – māti un vedeklu – un vīrieti, kas neredzams vienmēr atrodas aiz viņām. Darbos izceļas mākslinieces daiļradei raksturīgā vide – orientālisms, uzbekiem raksturīgais spožums, krāsas, pilsētas un lauku dzīves realitāte, dzimumu līdztiesības jautājums.
“Pamatideja ir dziļāka – mātes un dēla attiecības, kurās ienāk cita sieviete. Tā ir mūžīga tēma, kurai nav nacionalitātes. Par to uzņemtas daudzas filmas. Patiesībā jau māte izlemj, ar ko precēsies vīrietis, un sanāk, ka vīrietis precas nevis ar sievieti, bet ar ģimeni. Izstāde ir jautājums par to, cik brīvi esam,” skaidro māksliniece.
Lai gan divu gadu laikā tapusī darbu sērija “Mātes un vedeklas” tikusi izraudzīta piektajai Maskavas mākslas biennālei, savā zemē tās autore - fotogrāfe, režisore un fotogrāfijas projektu kuratore Umida Ahmedova tiek vērtēta pretrunīgi. Par kritisku un reālu dzīves atspoguļojumu filmā “Jaunavības nasta” un fotoalbumā “Sievietes un vīrieši: no ausmas līdz rietam” māksliniece tiesāta par neslavas celšanu uzbeku tautai.
“Cilvēkiem nepatīk, ja priekšā noliek spoguli – tajā redzi visu, gan skaisto, gan neglīto. Tāpēc man ir problēmas Uzbekistānā, jo es rādu labo un slikto,” savu stāvokli dzimtenē komentē Ahmedova.
Savās fotogrāfijās viņai ir svarīgi radīt pozitīvas vibrācijas, tādēļ to, vai tajās tiek saskatīts kaut kas negatīvs, autore komentē kā skatītāja izvēli.
Janvārī māksliniece izpelnījās nosodījumu par Maidanas atbalstam rīkoto akciju, taču kritika neattur Umidu Ahmedovu no radošās darbības. “Daru to, kas patīk, kas tuvs,” skaidro fotomāksliniece.
