„Aparatūra ļauj strādāt visādos apstākļos, bet tā ir tehniski vāja. Lietus laiks, ūdeņi, putekļi – tehnika ne visai labi to visu panes. Kino bija drošāks,” uzsver režisors. „Vienmēr jāturas pie vērtībām neatkarīgi no tehniskajām iespējam.”
Kā jau vēstījām, vairāk nekā divu gadu garumā tapusī filma "Pāri ceļiem un upei" piedzīvoja pirmizrādi 3.septembrī. Filma ir unikāla ar to, ka tā veidota kā Eiropā un pasaulē zināmu dokumentālistu un sociālantropologu sadarbības projekts, kurā septiņu dažādu filmu autori stāstus savām filmām meklēja Rīgas nomalēs un centrā, atrodot gan varoņus, gan filmēšanas vietas.
Ivars Seleckis filmā „Pāri ceļiem un upēm” dokumentējis Ķīpsalu.
„Katrā vietā ir savs mikroklimats, savi varoņi, savi gudrie, savi muļķi,” skaidro režisors. „Zolitūde sevišķi atšķiras, jo tur ir daudzstāvu nami, kur viss ir anonīmi.”
Rīgā kopumā ir ļoti atšķirīga publika. Katrā rajonā kaut kas cits, un par katru rajonu filma var būt citādāka,” turpina Seleckis. Pēc režisora domām, tas pats attiecas arī uz Rīgas salām.
Filmas „Pāri ceļiem un upēm” projekta ideja sakņojas netiešā saistībā ar Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolu, kas savas kino valodas dēļ kļuva zināma pasaulē. Savus dokumentāos stāstus veidoja arī Rainers Komers, Betina Henkele, Audrius Stonis, Jāks Kilmi, Jons Bangs Karlsens un Sergejs Lozņica.
