"Mēs šobrīd piefilmējam pēdējos kadrus dokumentālajai filmai par Gauju," atklāj “Pa Gauju tālāk” redaktors Atis Klimovičs. 1934.gada filma bija iedvesma, atspēriena punkts, bet vairāk ģeogrāfiskā skatījuma vietā šoreiz – Gaujas krastos mītošo dzīves garšas meklējumi.
Upe tiek dokumentēta pa trešdaļai un katru trešo daļu upes izbrauca un dokumentēja Sandijs Semjonovs, Gundars Rēders un Atis Klimovičs. Pēdējais atzīst – tas, cik daudzi vēl joprojām mīt upes krastos, visiem bijis liels pārsteigums. Tiesa, kopš 1934.gada šo cilvēku ikdiena mainījusies līdz nepazīšanai.
"Kādreiz Gauja – tā bija plostnieku apdzīvota upe ar plostiem un plostniekiem, tad tagad tā ir būtībā ūdenstūristu apdzīvota upe – tāda ir šī laika maiņa. Nemainīga ir palikusi pati Gauja – savā tecējumā un savā mūžīgumā. Mainījusies ir, protams, cilvēku nodarbe. Bet tas sentiments, kas ir latviešiem pret Gauju, tas noteikti ir saglabājies," uzskata Klimovičs.
Nemainīga gan saglabājusies zvejnieka profesija – tie Gaujas krastos un arī pašā vidū bija sastopami gan toreiz, gan tagad. Tiesa – šodienas zvejotājus ar priekštečiem saista vien amats.
"Bija neiespējami satikt tos pašus cilvēkus, mēs cerējām satikt kādus no pēctečiem, no šīm te ģimenēm. Jo pārāk dramatiski notikumi ir gājuši pāri," norāda redaktors.
Lai kā 80 gadu laikā mainījies, Gaujas ceļš abās filmās noslēdzas vienādi – pie ietekas Baltijas jūrā.
"Mēs atvadāmies pie Gaujas ietekas jūrā, un ir divi mēneši apritējuši, kopš sākām filmēt dokumentālo filmu par Gauju, esam gan ģeogrāfiski ietekā, gan arī ar filmēšanu pamazām iet uz beigām," saka “Pa Gauju tālāk” režisors Mārtiņš Grauds.
Vairākus mēnešus dokumentētie Gaujas līkloči un tās krastos mītošo ikdiena – tā būs tikai viena no piecām Latvijas Televīzijas cikla “Latvijai 95. Latvija šodien” īsfilmām, un pirmizrāde iecerēta valsts svētkos – 18.novembrī.
