Daudzi žurnālisti viņu sauc par "dzīvu pieminekli", daudzi viņu sauc par spožāko, skaistāko, spēcīgāko franču aktrisi, taču, manuprāt, svarīgākās ir viņas neizsīkstošās darba spējas un nebeidzamā mīlestība pret kino.
2004. gadā Francijas Radio intervijās Katrīna Denēva (Catherine Deneuve) vai īstajā vārdā Katrīna Fabiāna Dorlēaka (Catherine Fabienne Dorléac) sniedz šādu aktiera profesijas definīciju : “Man aktieris ir cilvēks, kurš meklē. Tas ir cilvēks, kurš meklē sevi, runājot ar citu rakstītiem vārdiem, [..] viņš meklē savu patiesību, sakot citu cilvēku patiesību. Un bieži man ir iespaids, ka dažreiz filmu ainas aktieriem var būt kā tāda mežonīga psihoterapija.
Tā nav profesija, tas ir dzīves veids, tas ir prāta stāvoklis [..]”
Katrīna Denēva filmās nonāca nejauši, neskatoties uz to, ka viņas mamma bijusi aktrise un tētis un māsa strādājuši kino. 13 gadu vecumā viņa spēlē Andrē Hunebēla filmā “Skolnieces” (André Hunebelle, "Les collégiennes"). Trīs gadus vēlāk, viņas dievinātā māsa Fransuāza Dorleaka (Françoise Dorléac) , viņu pierunā piedalīties kastingā filmai “Durvis aizveras” ("Les portes claquent"), kurā abas sievietes atveidos māsas. Taču Denēva savas darbības sākumā nav bijusi droša, ka vēlas veidot savu karjeru kino jomā. Kā vienu no iemesliem, ka aktrise tomēr nolēma turpināt savas gaitas kino, viņa bieži min tikšanos un sadarbību ar režisoru Žaku Demī (Jacques Demy).
Katrīnas Denēvas spilgtākie kino mirkļi no Šerbūras līdz Rošforai
1963. gadā top mūzikls “Šerbūras lietussargi” ("Les parapluies de Cherbourg"), filma, kura 1964. gadā iegūs Kannu kinofestivāla "Grand Prix". Tajā viņa atveido galveno lomu – Ženevjēvu. Lai arī mūzikls ir tapis košās krāsās, un visi dialogi filmas gaitā tiek izdziedāti, tā tēma nav tik izklaidējoša, kā varētu šķist. Filma ir mūzikls-drāma, nevis mūzikls-izklaide, jo tās sižeta līnijā netrūkst sāpīgu, dzīvi mainošu lēmumu un sešdesmito gadu sākuma sabiedrībai ne tik pieņemamu aspektu.
Ženevjēva un Gijs ir iemīlējušies, sapņo par precēšanos, taču sastop meitenes mātes pretestību. Gijs uz diviem gadiem dodas uz Alžīriju armijā, atstājot meiteni, kura, izrādās, ir viņu pirmā bērniņa gaidībās. Nesagaidot savu mīļoto mājās pēc kara dienesta, Ženevjēva apprecas ar citu, turīgu puisi, kurš pieņem viņas ārlaulībā dzimušo meitu. Gijs atgriežas no kara dienesta un uzzina, ka mīļotā nolēmusi par labu citam. Filma sākas un beidzas benzīntankā un automehāniķa darbnīcā (tā ir Demī autobiogrāfisks detaļa, jo viņa tēvs bijis automehāniķis), tās pamats ir divu jauniešu attiecības un bērns, kas dzimst ārpus laulībām, kā arī pielāgošanās dzīves izaicinājumiem un samierināšanās ar grūtībām.
“Rošforas jaunkundzes” ("Les Demoiselles de Rochefort") ir otrs Demī mūzikls ar Mišela Legrāna mūziku, kurā viena no galvenajām lomām ir Katrīnai Denēvai. Filma top 1967. gadā, un šoreiz tajā rodama līksmība, dejas un dziesmas, kā arī runātais teksts, kas mijas ar mūziku. Šī filma arī ir zīmīga ar to, ka tajā spēlē arī Katrīnas Denēvas māsa Fransuāza Dorlēaka, kura dažus mēnešus pēc filmas iznākšanas zaudē dzīvību traģiskā autoavārijā.
Bez savas māsas, kura bija pabeigusi konservatorijas aktieru nodaļu, Denēva nebūtu uzsākusi darbību kino. Un, lai arī viņa zaudē Fransuāzu Dorlēaku ļoti agri, māsas klātbūtne turpina viņu pavadīt visas dzīves garumā. Par filmu “Mežonis” ("Le sauvage"), (kuru iespējams noskatīties REplay.lv) aktrise kādā intervijā atzīmējusi, ka Nellijas loma būtu bijusi atbilstošāka viņas māsai, kura bija spēlējusi līdzīgās piedzīvojumu spēlfilmās.
Liela nozīme Denēvas aktrises gaitās bijusi arī režisoram Fransuā Trifo (François Truffaut). Viņa ir spēlējusi divās Trifo filmās un sadarbību ar režisoru ir vērtējusi ļoti augstu. Ja Demī nopelns bija kino burvības atklāšana, tad Trifo savukārt spējis aktrisē saskatīt, novērtēt un savā kino iekļaut arī viņas personības šķautnes – apņēmību, enerģiju un noteiktību, nepievēršot tik lielu uzmanību aktrises ārienei, kā to bija darījis, piemēram, Luiss Bunjuels (Luis Buñuel) un citi.
“Viņam šķita, ka mans izskats man bija ļoti palīdzējis. Viņš ļoti labi to skaidroja, vienlaikus, viņš uzskatīja, ka tas var arī būt traucēklis un nasta. Viņš viennozīmīgi vēlējās man izveidot nobriedušas, darba sievietes lomu, kura nav tikai pievilcīga un pavedinoša, bet gan skarba, vīrišķīga, mazliet brutāla, līdzīgi kā Marija Bonaparte (Marie Bonaparte).”
Katrīnas Denēvas publiskais tēls un sociopolitiskā darbība
Sava mūža laikā aktrise arī nav baidījusies publiski paust savu viedokli. Viņas dalību dažādās reklāmas kampaņās un pasākumos, pavadījusi apvainojumu un polemiku gūzma presē. Viens no piemēriem ir piedalīšanās privatizācijas uzņēmuma “Suez” reklāmā, vai, šobrīd apcietinājumā esošā, alžīriešu uzņēmēja Abdelmumēma Kalifas (Abdelmoumène Rafik Khalifa) pasākumos. Neskatoties uz to, Denēva paceltu galvu turpina strādāt un piedalīties jauno un ne tik jauno režisoru filmās vēl šodien.
Katrīna Denēva ar savu parakstu un vārdu atbalstījusi vairākas sociāli politiskas iniciatīvas. Nozīmīgākā no tām bija 1971. gadā iknedēļas avīzē "Le Nouvel Observateur" publicētais 343 sieviešu manifests. Šajā manifestā ar savu parakstu 343 franču sievietes apliecināja, ka ir veikušas mākslīgu grūtniecības pārtraukšanu, kas šajā laikā Francijā ir nelegāla. Tas bija viens no nozīmīgākajiem septiņdesmito gadu pilsoniskās nepakļaušanās žestiem, kurš veicināja Veilas likuma (Loi Veil) pieņemšanu 1974. gada beigās, 1975. gada sākumā, legalizējot abortus.
2007. gadā Denēva arī publiski pauda atbalstu Segolēnai Rojālai (Ségolène Royal) - sociālistu partijas kandidātei. Rojāla apliecināja, ka Denēvas atbalsts bijis ļoti nozīmīgs viņas kampaņā. Neskatoties uz to, par Francijas prezidentu kļuva Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy).
Lielu polemiku izsaucis arī Denēvas paraksts 2018. gada janvārī avīzē "Le Monde" publicētajā 100 sieviešu (virs piecdesmit) vēstulē “Mēs aizstāvam brīvību traucēt, neatņemamu seksuālās brīvības sastāvdaļu”, brīdinot no puritānisma un konservatīvisma draudiem. Vēstulē teikts: “#metoo kustība sociālajos tīklos un presē izraisījusi publisku apvainojumu un apsūdzību kampaņu pret indivīdiem, kuri, bez iespējas atbildēt vai sevi aizstāvēt, ir nostādīti vienā līmenī ar seksuālo noziegumu veicējiem. Šī ātrā tiesa jau ir prasījusi upurus, vīriešus, kuri ir spiesti atstāt savas darba vietas, vai tiek sodīti profesionālajā dzīvē, pat ja vienīgais ļaunums, ko tie nodarījuši ir bijis aizskart kādas celi, mēģināt noskūpstīt, runāt par intīmām lietām profesionālu vakariņu laikā vai sūtīt seksuāla rakstura ziņas sievietei, kura nedala līdzīgas jūtas. [..]”
Dažas no vēstules parakstītājām – rakstniece Katrīna Milē (Catherine Millet) un sarunu šovu vadītāja Bridžita Laē (Brigitte Lahaie) – pēc tās publicēšanas plašsaziņas līdzekļos sniedza sabiedrībā nepieņemamus viedokļus par sieviešu baudu izvarošanas laikā vai to, ka no izvarošanas nozieguma var atgūties. Šis aspekts mudināja Denēvu publicēt atklātu vēstuli avīzē "Liberation", paužot, ka šādi viedokļi viņai nav pieņemami, un pasvītrojot faktu, ka iepriekš publicētajā tekstā neviena rinda nepauž viedokli, ka seksuālā agresija un noziegumi ir labi vai pieņemami, pretējā gadījumā aktrise to nebūtu parakstījusi. “Mums ir jādzīvo kopā, bez lopiem (atsauce uz #metoo franču versiju #balancetonporc vai #nometsavulopu) un kucēm. Es sveicinu visas šīs drausmīgās rīcības upures, kuras satrieca "Le Monde" publicētā vēstule, un tikai viņām vienām es lūdzu piedošanu.”
“Ja ir viena lieta, ko neciešu visvairāk – tā ir garlaicība”
Lai arī REplay.lv skatāmo filmu “Mežonis” vairāk raksturo skriešana, kliegšana, un cīņa par savu vietu uz gleznainas, jūrā pazudušas salas, nekā kino valodas virtuozitāte, tajā satiekas divi spēcīgi tēli – Denēvas atveidotā Nellija un aktiera Īva Montāna (Yves Montand) atveidotais ģēnijs Martēns. Filmā iespējams redzēt eksotisku dabu un Katrīnas Denēvas enerģiskās un mērķtiecīgās personības atblāzmas. Stāstot par filmu, tās režisors minējis, ka Katrīnu Denēvu kopš tā laika dēvē par ātrāko franču aktrisi-sprinteri 100 metru distancē. Un tiesa, ka filmā skrienot viņu redzam daudz.
Lai arī 2004. gada interviju sērijā Francijas Radio aktrise saka, ka nedomā, ka spēlēs līdz pašām vecumdienām, septiņpadsmit gadus vēlāk, 2021. gada Kannu kinofestivālā tika prezentēta filma "Peaceful" ar aktrises dalību un ir plānota vēl vienas filmas iznākšana.
“Es neesmu droša, ka varu turpināt sevi redzēt novecojam kino, tas ir, es neesmu droša, ka vēlos turpināt sevi redzēt uz ekrāna.
Es neesmu pārliecināta, ka esmu pietiekoši aktrise, lai spēlētu līdz 70-75 gadu vecumam. Es zinu to, ka brīdī, kad man šķitīs, ka paliek garlaicīgi, kad man pietiks, pat neskatoties uz izskata un ārienes jautājumiem, es aiziešu no kino.
Ja ir viena lieta dzīvē, ko es neciešu visvairāk – tā ir garlaicība.”
2021. gadā aktrise ir piedalījusies divu filmu uzņemšanā, pat pēc 2020. gadā pārciesta insulta. 2015. gadā, 72 gadu vecumā viņa Džako Van Dormēla (Jaco Van Dormael) filmā “Pavisam jaunais testaments” ("Le tout nouveau testament") tēloja sievieti, kura iemīlas gorillā, ar kuru kopā pavada nakti. Lai arī filma nav no labākajām, tās lielākais sasniegums ir šī Skaistules un King Konga apvienošana vienā kadrā. Es varu teikt tikai to, ka ja Katrīna Denēva ar šīm pārsteidzošajām izvēlēm, nepārtraukto klātbūtni franču kino un savu 64 gadu darba stāžu nav "pietiekoši aktrise", tad neviens cits nav cienīgs nest šīs profesijas vārdu.
