"Dzīves mirklis un fotomirklis, vismaz mana dzīve ir pārvērtusies vienā fotomirklī, es ar to elpoju un dzīvoju. Laime ir katru dienu, laime ir, kad tu vēl esi, bet tam, kam pieder vējš, tas nekad nav nabags. Un, tā kā es arī esmu vējš, Vējiņa-Oškalna, tad man pieder vējš un es varu līdzi iet. Ja vajag, eju pa vējam, ja vajag, varu arī līdzi nostāties," saka Guna Oškalna-Vējiņa.
Kad bija jāizdomā šīs izstādes nosaukums, Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš esot teicis: "Tās būs tavas spēles!" Tā, lūk, fotogrāfe Guna Oškalna-Vējiņa spēlējotes atklāj savu teātra mīlestību.
"Teātra mīlestību man iemācījusi mana mammīte. Savulaik Nacionālajā drāmas teātrī un Dailes teātrī mums bija abonements, mamma mani vienmēr kā bērnu ņēma līdzi, visu mūžu gājām ar mammu un tēti. Ar savu ģimeni es turpinu šo mīlestību tālāk un strādāju ar saviem vismīļākajiem, viņi man daudz ko māca un dod," teic foto māksliniece.
Jautāta, kur ir tā robeža, kad fotoaparāts netiek izvilkts, Guna Oškalna-Vējiņa atklāj: "Diemžēl tāda nav. Varbūt tad, kad skaļi ziņo, izslēdziet, nebildējiet, tad es pie sevis klusu nosaku - nevaru apsolīt, un arī nesolu un neizpildu, vienmēr klusiņām bildēju."
Nākamnedēļ Eduarda Smiļģa Teātra muzejā tiks atklāta vēl kāda izstāde - tā būs veltīta teātra leģendai Verai Singajevskai, kas tiek veidota no viņas dēla aktiera Gundara Āboliņa dāvinājuma muzeja krājumiem.
