Režisora Sandra Jūras un producentes Ilonas Bičevskas filma bija pirmā, kas vēl pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un tam sekojušā emigrācijas viļņa pievērsās skaudrajai aizbraukšanas tēmai un raisīja plašas diskusijas par latvieša identitāti un vērtībām. Pēc desmit gadiem vairums „Amerikā atrasto” joprojām dzīvo ārpus Latvijas, bet filmas autori prāto par turpinājuma uzņemšanu.
Filma „Atrasts Amerikā” uz ekrāniem nonāca 2003.gada vasarā un strauji kļuva par skatītāko dokumentālo filmu Latvijā. Dzīve visu iespēju zemē Amerikā caur neseno aizbraucēju stāstiem atklājās, tā teikt, no sētas puses - lielāka brīvība naudas ziņā daudziem mijas ar bezgalīgām stundām ne vienmēr tīkamā darbā un ilgām pēc mājām. Filmas producente Ilona Bičevska atzīst - tolaik cerējuši, ka aizbraukšanas problēmu beidzot sāks risināt. Taču arī šodien, pēc 10 gadiem, filmas vēstījums ir tikpat aktuāls.
„Lielākoties jau nekas nav mainījies. Varbūt kāds vairāk atbrauc no Amerikas atpakaļ, bet tā problēma ir aktuāla joprojām, pat kļuvusi asāka. Ar to ir sarasts, ka tas ir normāli, pirms tam mēs bijām pirmie, kas ar šo filmu sāka par to runāt, tāpēc tā trāpīja aktualitātes desmitniekā,” atminas Bičevska.
Filmā „Atrasts Amerikā” pirms desmit gadiem iepazinām virkni latviešu, kas pēdējo gadu laikā bija apmetušies uz dzīvi miljonu pilsētā Ņujorkā un Ņujorkas štatā. Mākslinieks Mārtiņš, Rīgas Ekonomikas augstskolas absolvente Elīna, kādreizējā uzņēmēja Dace un citi, arī toreiz vēl maz zināmās basketbolistes Liene Jansone un Gunta Baško, kas mācījās un spēlēja basketbolu Sjēnas koledžā un brīžam meklēja vārdus latviski.
Abas sportistes pa šiem 10 gadiem kopš filmas spēlējušas daudzviet pasaulē un bijušas vienas no Latvijas sieviešu basketbola izlases centrālajiem balstiem.
Gunta Baško telefonsarunā no Francijas atklāj, kādas sajūtas pārņēmušas, nesen noskatoties filmu vēlreiz:
„Skatījos un domāju - cik es biju jauna un zaļa, tāds maksimālisms varbūt… Patiesībā man ļoti patika atkal redzēt šo filmu, atsvaidzināt atmiņā, kā tas bija, kādas bija sajūtas, jo tās jau paliek vienmēr. Un atmiņas bija ļoti patīkamas.”
Jau daudzus gadus Baško Latvijā ir tikai vasarās, bet atzīst, ka ar katru gadu braukt projām kļūst arvien grūtāk. Arī Amerikā četrarpus gadu laikā neesot radusies vēlme tur palikt.
Vairums filmas varoņu gan joprojām dzīvo ASV. Mārketinga speciāliste Elīna kļuvusi par grāmatvedi un apkalpo vairākas kompānijas, mākslinieks Mārtiņš izveidojis savu dizaina kompāniju, stāsta Bičevska. Ar dažu iznākusi interesanta tikšanās tepat, Latvijā.
„Dzīvoju Jūrmalā, gāju uz kādu kafejnīcu, un tur viens bārmenis mani vienmēr ļoti draudzīgi sveicināja. Man jau sāka likties aizdomīgi, bet tad noskatījos filmu no jauna un sapratu, ka tas ir viens no epizodiskajiem varoņiem filmas beigās, ballītē,” stāsta Bičenvska. „Viņš ir atpakaļ, šiverē pa Jūrmalas restorāniem.”
Griboties uzzināt vairāk, kā filmas varoņiem pa šo laiku klājies, saka Bičevska.
Tāpēc,
iespējams, ka līdzīgi kā „Šķērsielai” un „Vai viegli būt jaunam?”, nākotnē sagaidīsim arī „Atrasts Amerikā” turpinājumu. Tam gan vēl jāatrod finansējums.
Savukārt, runājot par emigrāciju un atgriešanos, „Atrasts Amerikā” veidotāja atzīst - zinot aizbraucēju stāstus, gribētos, lai Latvijā vairāk domā par darba vietu radīšanu, kas cilvēkos rada vērtības un jēgas apziņu un palīdz attīstīt radošumu, kā latviešos netrūkst.
