Domas spēks. Vārda spēks. Mūziķes pārdomas par «Riga IFF» filmu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā 23. oktobrī kinoteātrī “Splendid Palace” būs skatāma režisora Denī Kotē filma “Spoku pilsētas antoloģija (“Répertoire des villes disparues”). Pārdomās par filmu dalās folkgrupas “Skandi” mūziķe Zane Leimane.

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā ("Riga IFF"), kas norisinās no 17. līdz 27. oktobrim, šogad vienpadsmit dienās tiek izrādītas 148 filmas. 11 tematiskajās programmās un konkursu skatēs laikmetīgais kino satiekas ar klasiku, ievērojamu režisoru filmas skatāmas līdzās drosmīgām debijas filmām.

Labs kino dod iespēju sarunāties par šodienas cilvēkam būtiskām, sociāli un politiski nozīmīgām tēmām. Tāpēc "Riga IFF" sadarbībā ar sabiedrisko mediju portālu LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai izcili mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.

Par astoņām "Riga IFF" filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.

Vārdiem ir neticami milzīgs spēks. Tas nekad nav bijis noslēpums. Tas, ko mēs nodomājam, ir nozīmīgi, taču tas, ko esam pateikuši skaļi, pāriet citā matērijā un dzīvo ar citiem noteikumiem. Man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka tas, ko mēs pasakām, – agrāk vai vēlāk, tādā vai citā veidā – piepildīsies. Atliek tikai noformulēt savas sajūtas, sapņus vai mērķus, un tie jau sāk savu ceļu uz realizāciju. Taču – kas notiek, ja pateikto mēs nemaz neesam tā domājuši, nemaz neesam gribējuši, esam teikuši emociju uzplūdā? Manuprāt, tas pats...

Katru gadu veļu laikā mirušie ir mums vistuvāk. Tas, protams, var izpausties ļoti dažādi – citi pastiprināti domā par saviem senčiem, citi mēģina ar viņiem sarunāties, citi grib viņus ieraudzīt.

Senāk mirušajiem uz nakti tika atstāts ēdiens, lai viņi, viesojoties mūsu pasaulē, varētu pamieloties.

Jāteic, ka ir gana daudz stāstu par cilvēkiem, kuri ir dzirdējuši aizgājējus ēdam un dzeram vai pat redzējuši tos ieejam klētiņā un vēlāk iznākam ārā. Sava daļa mistikas tajā noteikti ir, taču galvenais, manuprāt, ir sajūta, ar kādu katrs no mums pret viņiem attiecas.

Tas ļoti spilgti iezīmējas arī filmā “Spoku pilsētas antoloģija”. Ir cilvēki, kuriem ir milzīgas bailes ieraudzīt kādu tēlu, kas saistīts ar aizgājēju pasauli. Šīs bailes nav racionālas. Tām nav pamata. Mums ir jāmācās saskatīt atšķirību starp bailēm un briesmām. Kad uz situācijām sāk skatīties caur prizmu “Vai man draud briesmas?”, tad bailes mēdz kļūt nenozīmīgas un pat muļķīgas. Mēdz būt arī cilvēki, kas ilgojas ieraudzīt mirušo tēlus, pat sarunāties ar viņiem. Filmā mēs redzam mirušā puiša brāli un māti, kuri ir aizgājēju ieraudzījuši sev tuvumā un sarunājas ar viņu. Abās šajās ainās izskatās, ka viņi ir mierīgi un pat atviegloti, ka beidzot atkal sastapuši sev svarīgo pēkšņi mirušo cilvēku. Taču filmas noslēgumā atklājas, ka šī situācija viņus grauž un neļauj mierīgi dzīvot savās mājās.

Jau filmas sākumā mūsu uzmanību piesaista bērni, kas bezrūpīgi skraida un rotaļājas, kamēr apkārt notiek lielas lietas. Viņu apģērbs kopā ar maskām, kas pilnībā aizsedz sejas, pārsteidzoši precīzi atgādina ķekatniekus. Šie maskoto bērnu tēli vijas cauri visai filmai un ik pa laikam mums atgādina par rosību, kāda citkārt filmas vidē nav manāma.

Ziemīgi drēgns laiks. Visapkārt pelēkas ainavas, kuras gaišas nepadara pat sniegs. Skatoties Kanādas filmu franču valodā, ir ļoti viegli identificēties ar Latviju, ar mūsu ciemiem, mūsu zemi, mežiem un laukiem.

Katrs kadrs liekas ļoti pazīstams un saprotams, un es pieķeru sevi pie domas: “Jā, tā tas varētu būt. Jā, šādi varētu notikt arī pie mums.” Tā pie mums izskatās veļu laikā – vēlā rudenī, kad daba ir klusa. Tas ir klusais laiks, kad visam būtu jābūt mierīgi. Mums jādzīvo mierīgi, mums jārisina attiecības un problēmas mierīgi, mēs nedrīkstam traucēt mirušajiem, kuri šajā laikā, iespējams, ir starp mums.

Kad es biju maza, Ome šajā laikā nekad man neļāva draiskoties pa māju vai skaļā balsī smieties par jokiem, arī televizoram bija jābūt klusākam nekā parasti. Viņa nekad nepaskaidroja, kāpēc tā. Tā vienkārši bija kārtība, kura jāievēro. Tagad arī es cenšos šajā klusajā laikā atrast mieru un klusumu, kad apdomāt, kas ir bijis pirms manis un kas noticis ar maniem senčiem agrāk.

Man vienmēr ir bijis skaidrs, ka mirušie mūs vēro.

Tikai kāpēc? To es nezinu. Droši vien, ka neviens nezina. Viņi mūs vai nu pēta, vai tur rūpi par mūsu sajūtām un emocijām. Varbūt sargā. Filmā viņi šķietami neko nedara, tikai nekustīgi stāv un vēro. Reizumis lēnām pārvietojas, bet neko vairāk. Neviens nemēģina dzīvajiem pieskarties, uzsākt sarunu, aiztikt savas vecās lietas vai darīt jebko citu.

Daži filmas varoņi labprāt runā ar mirušajiem, kad ir tos sastapuši, – mēģina izdibināt, kā viņi jūtas, kā viņiem iet, ko dara, kāpēc pametuši šo pasauli. Dzīvie gaida uz šiem jautājumiem atbildes. Šķiet, viņiem ir svarīgi saglabāt realitātei līdzīgu saikni ar mirušajiem, kāda tā ir bijusi iepriekš. Taču mirušie neatbild. Nekad neatbild. Sajūta ir tāda, ka abas šīs pasaules kaut kādā veidā spēj saprasties arī bez visbiežāk lietotās komunikācijas formas.

Arī filmas varoņi savā starpā risina šo milzu jautājumu: “Vai ir kaut kas lielāks par mums?” Viņi par to runā un mēģina atrast atbildes, taču šī ir tēma, ko katrs saprot un izjūt citādāk. Cilvēki apspriež savu pieredzi, pārrunā redzēto. Viennozīmīgi, viņu dzīvēs kaut kas ir izmainījies.

Jautājums ir – vai šo pieredzi mēģināt racionāli izskaidrot vai novirzīt uz mistikas šķautni?

Senči, kuru vairs nav starp mums, noteikti nedodas uz šo sauli, lai mūs baidītu, lai liktu mums justies neomulīgi, lai neļautu mierīgi gulēt. Ir jābūt kaut kam lielam, kaut kam svarīgam! Es ticu, ka šim visam ir kāda jēga, kāda dziļāka nozīme. Taču es neesmu pārliecināta, vai mums tas ir jāzina. Varbūt mirušo pasaule šobrīd jāatstāj viņiem pašiem? Varbūt nevajag tajā visā tik ļoti iedziļināties un meklēt atbildes uz visiem jautājumiem? Katram no mums taču kādreiz pienāks brīdis, kad tas kļūs par mūsu jauno realitāti, par mūsu jauno dzīvi. Tagad es palikšu šeit un baudīšu savu dzīvi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti