Nupat Daugavpilī prezentētās dokumentālās filmas “Latgalīši Pīterpilī” divas sērijas skatītājiem ļauj izdzīvot stāstu par Latgales nacionālās atmodas darbinieku un latgaliešu nacionālās pašapziņas veidotāju gaitām toreizējā Krievijas impērijas galvaspilsētā un iejusties tā laika atmosfērā, tādējādi labāk izprotot šo ievērojamo personību dzīves cilvēcisko pusi.
Filmā stāstīts arī par Katrīnu I, kuras izcelsme esot Latgalē, un cara Nikolaja II sulaini – latgalieti, no Barkavas nākušo Aloizu Lauri Trūpu.
“Mēs gribējām caur cilvēkiem runāt, varēja, protams, vairāk par arhīviem, varētu vairāk pa papīriem, bet mums gribējās parādīt tās ēkas, aiz ēkām vienmēr ir stāsti,” stāsta “Latgalīši Pīterpilī” producents Valentīns Lukaševičs.
“Latgalīši Pīterpilī” producents un vadītājs Arnis Slobožaņins savukārt piebilst, ka “latgalieši ir tik daudz piedalījušies visādos notikumos ne tikai Latvijas, bet visas Krievijas impērijas kontekstā, un ne par velti tur pirmās latgaliešu avīzes, pirmās biedrības, pirmās politiskās kaislības, nu dzimst nacionālisms, saprotat, un tas ir jāaprāda, tas ir jāpastāsta”.
Filmas prezentācijas laikā tika aktualizēta arī tēma par ar Latgali saistīto raidījumu apriti nacionālajos masu medijos – lai gan ir skaidri redzams, ka ar Latgali saistītais saturs mediju vidē pieaug, tas pamatā ir tikai formāls un uz Latgali kā tūrisma galamērķi vērsts, un raidījumi, kas skaidro analītiskus un vēsturiskus notikumus, kā arī runā par aktuālajām Latgales problēmām, piesaistot arī jomas ekspertus, līdz nacionālo plašsaziņas līdzekļu skatītājiem nenonāk.
“Es domāju, ka laikam būtu jāpacenšas taisīt raidījumus, kas nav tikai par smukumu, nu visi zina to smukumu, no otras puses, ir jāpaskatās, ko publika grib, arī publika, viņiem gribas tos stereotipus,” saka Valentīns Lukaševičs.
“Raidījumi ar analītisku saturu ir un ļoti labi, tie netiek nekur tālāk tiražēti, jo mēs vēl joprojām dzīvojam stereotipos par Latgali kā podu zemi un kulinārijas zemi, kur nekā cita nav. Bet ir jāparāda, ka nevajag Latgali asociēt tikai ar zemo kultūru, zemo, tā es viņu nosaukšu, tā nav,” pauž Arnis Slobožaņins.
Par filmas “Latgalīši Pīterpilī” tās autori muzikālo pavadījumu izvēlējušies Anša Ataola Bērziņa mūziku, kas nav nejauši un tieši norāda uz atbalstu viņa atbrīvošanai no cietumsoda.
Dokumentālā filma jau nākamajā nedēļā, 13. septembrī, tiks demonstrēta arī Rīgā, kafejnīcā “Ļeņingrad”, un tās veidotāji cer, ka nākotnē varētu tapt aizvien jauni materiāli par latgaliešiem arī citās pasaules valstīs.