Andris Gauja: Visās filmās ir svarīgi tikt pāri pareizībai šī vārda sliktajā nozīmē

"Visās filmās ir svarīgi tikt pāri pareizībai šī vārda sliktajā nozīmē un uztaustīt nepareizību labā nozīmē, kas ir dzīves nejaušība, un lai tajā visā, arī aktierspēlē, valdītu nejaušības un spontanitātes princips," saka režisors Andris Gauja, kura spēlfilma "Izlaiduma gads" jau drīzumā nonāks uz kinoekrāniem gan pasaulē, gan Latvijā. Intervijā "Kultūras Rondo" režisors un filmas galvenās lomas atveidotāja aktrise Inga Alsiņa-Lasmane stāsta par filmas tapšanas aizkulisēm.

Spēlfima "Izlaiduma gads" ir stāsts par jaunu skolotāju Zani, kura aiziet par tālu savos centienos nodibināt draudzīgas attiecības ar klasi, nokļūstot sarežģītā personisku attiecību mezglā. Režisors skaidro, ka sākotnēji filma tapa kā dokumentāls stāsts par kādas Rīgas vidusskolas klasi, taču skola sadarbību pārtrauca, jo sižets kļuvis pārlieku personisks. Tiesa, atsevišķi jaunieši turpināja piedalīties filmēšanā.

"Mums palaimējās tādā ziņā, ka mums kaut kādā brīdī nepalaimējās," saka režisors.

"Sākām filmu veidot kā dokumentālu filmu, izvēlējāmies kādas Rīgas vidusskolas klasi, gribējām veidot grupas portretu par jauniešiem, kuri ir starp bērnību un pieaugušo pasauli. Bet tā sanāca, ka skolas direktore, kura nu jau atvaļināta par korupciju, mums vienā brīdī pateica - puiši, jūs ejat par tālu, tās ir pārāk personiskas lietas, ko jūs no mūsu bērniem vēlaties. Protams, ka mēs vēlējāmies uzzināt - ja mēs rādām cilvēkus filmā, mūs interesē personiskie stāsti un attiecības starp cilvēkiem. Tad nu, pieaicinot viltus skolotāju Ingu Alsiņu-Lasmani, dokumentālo filmu pārveidojām par spēlfilmu," stāsta Andris Gauja.

Filmā galveno lomu atveido Inga Alsiņa-Lasmane un tajā līdzās profesionāliem aktieriem piedalās daudzi jaunieši bez iepriekšējas pieredzes kino. Andris Gauja profesionāļu un neprofesionāļu saspēli vērtē kā ļoti svarīgu aspektu filmas kontekstā.

Man ir sajūta, ka neprofesionālie aktieri ļāva kaut kādā brīdī profesionālajiem vairāk atbrīvoties," norāda Gauja, kam piekrīt arī Inga Alsiņa-Lasmane: "Pilnīgi noteikti. Es sākumā biju pilnīgi pārbijusies. Es domāju, ka man tā būs totāla izgāšanās, bet kaut kā tomēr aizgāja, tiku pāri."

Inga Alsiņa-Lasmane, kuru filmēšanas laukumā piemeklējušas arī asaras, atklāj, ka grūtākās esot bijušas garās ainas, kas bija jāslīpē: "Emocionālās nebija tik grūtas, bet rutinētās gan, piemēram, klases ainas, kur ir jāmaļ viens un tas pats, bet ir arī jātur enerģija, jāuzpumpē skolēni, pašam sevi. Bet elpot vairs nav ko, mājās gribas, gulēt gribas. Vēl grūts bija plikuma skats."

Otras galvenās lomas atveidotājs Mārcis Klatenbergs, kurš filmā atveido jauno puisi Maksi, ir neprofesionāls aktieris. Viņš piedalījās sākotnējā dokumentālajā projektā, bet gluži organiski turpināja piedalīties arī spēlfilmā. "Es domāju, ka, veidojot kastingu pēc profesionāliem kritērijiem, mēs līdz konkrētajam Mārcim nenonāktu. Viņš ir puisis no dzīves. Tas bija ļoti svarīgi - kontrasts starp Ingu un jauniešiem pilnīgi bez nekādas aktieru pieredzes," gandarījumu pauž režisors.

Jautāta, kāda bija saspēle ar Mārci Klatenbergu - jaunu puisi bez aktierspēles pieredzes, Inga Alsiņa-Lasmane atzīst: "Man vairāk bija bail no tuvskatiem."

Savukārt Andris Gauja atklāj kādu spilgtu epizodi no filmēšanas laukuma: "Pēc pirmajiem mēģinājumiem Inga mani pasauca malā un teica: "Gauja, šitais neies cauri." Es saku - kas par lietu? Man patīk, viņš taču ir organisks, viņš tāds vienkārši ir. "Nē, vajag taču kaut kādu sadarbību starp aktieriem, vajag taču saspēli." Un viņi nesadarbojas! Un es saku - jā, ir, viņi nesadarbojas!"

Vaicāts, vai filmēšanas laikā bija iespēja iepazīt arī pašus jauniešus un uzklausīt viņu personiskos stāstus, Gauja atzīst: "Filmēšanas laikā tā visa ražošana bija tik intensīva, ka ļoti maz ir brīvā laika, lai pa labi, pa kreisi kaut ko runātu. Katrs ļoti intensīvi darījām savu darbu. Tā bija ļoti plaša filmēšanas komanda, brīžiem tehniskais personāls vien sasniedza 50 cilvēkus. Bija ļoti intensīvs darbs un katrs darīja savu lietu."

Režisors Andris Gauja un operators Aleksandrs Grebņevs, filmējot "Izlaiduma gadu", ir izmantojuši savu dokumentālistu pieredzi, liekot aktieriem daudz improvizēt un filmēties negaidītās situācijās.

Bieži bija tā, ka aktieri satikās kameras priekšā, iepazinās ar scenāriju, scenārijs tika atņemt, kamera ieslēgta, un tad pēkšņi jātiek ar šo situāciju galā kameras priekšā," filmēšanas aizkulies atklāj režisors.

Filmējot un vērojot skolēnus un skolotājus šodien, Andris Gauja norāda: "Man šķiet, ļoti mainās skolotāja un skolēna attiecības šobrīd, jo īpaši tādēļ, ka ir privātais publiskums - "draugiem" un "feisbuki". Vienlaikus man šķiet forši, ka jaunieši ir spiesti vai tiek mudināti ātrāk kļūt patstāvīgi, ka viņiem drīkst būt prasības pret skolotājiem, ka skolotājs nevar malt 20 gadus vienu un to pašu. Visiem ir jāmainās, jāpielāgojas un attiecību modelis jāuztausta," saka režisors.

Inga Alsiņa-Lasmane, kuras atveidotā skolotāja Zane ir ideāliste, uzskata, ka tādā formātā, kā tas notiek filmā, skolotājs skolā šobrīd nevarētu izdzīvot. "Viņa ir izgājusi kaut kādu posmu un sapratusi. Tā ir dabiska attīstība. Tu saproti, ka viss nav melnbalts."

Tas, kas Latvijā varētu mainīties - gribētos vairāk cieņu pret skolotāju. Tā ir lieta, kas mūsu kultūrā ir pazudusi. Cik esmu runājis ar kolēģiem, piemēram, Amerikā vai Indijā, ir kultūras, kur cieņa pret skolotāju ir pilnīgi citā līmenī," uzsver Andris Gauja.

Kā jau vēstījām, "Izlaiduma gads" pasaules filmizrādi piedzīvos Monreālas filmu festivālā 27.augustā, pēc tam tā tiks izrādīta arī Norvēģijā un Krievijā. No 10.oktobra filma būs skatāma Latvijā.

Runājot par to, kā filmu varētu uztvert tik dažas publikas, Andris Gauja saka: "Atliek tikai pabrīnīties, cik neprognozējamas ir auditorijas dažādās valstīs."

Andris Gauja un Aleksandrs Grebņevs starptautisku ievērību guvuši ar iepriekšējo kopdarbu - dokumentālo filmu "Ģimenes lietas", kas tika apbalvota ASV lielākajā dokumentālo filmu festivālā "Silverdocs", kā arī piedalījās vairāk nekā 25 starptautiskos kinofestivālos visā pasaulē.

"Ar "Ģimenes lietām" man ir bijušas ļoti raibas pieredzes. Tā ir diezgan skarba filma, bet tur ir diezgan daudzas vietas, kur parasti cilvēki atrod iemeslu pasmaidīt un pasmieties. Bet tad tu aizbrauc uz Itāliju, kur cilvēki ir atvērti un komunikabli, bet viņi nosēž šo filmu, vienkārši skatoties absolūti drūmi, pat tāda sajūta, ka depresīvi. Un tādi viņi arī iziet no zāles. Bet, piemēram, Skandināvijā, kur būtu jāvalda pareizībai un būtu jāuzsprāgst par filmā notiekoši, viņi saka - jā, jā, jā, mums tur mazpilsētā arī bija tāds gadījums," teic režisors Andris Gauja.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti