Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

Māris Gailis aicina būt drosmīgiem

Elza un Andris Gaujas strādā pie divām jaunām filmām

Sarkanā paklāja vietā – balva kartona kastītē no kurjera. Saruna ar kinorežisoriem Elzu Gauju un Andri Gauju

Arī dzīvē notiek neticami pavērsieni, kuri kino liktos sadomāti un neīsti, Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūrdeva” stāstīja aktrise, topošā kinorežisore Elza Gauja un kinorežisors, producents Andris Gauja.

Henrieta Verhoustinska: Jūsu filma “Nekas mūs neapturēs” vienā no vecākajiem kinofestivāliem – Salerno starptautiskajā kinofestivālā – ieguvusi balvu pilnmetrāžas spēlfilmu konkursa programmā. Vai jums bija gandarījuma sajūta?

Andris Gauja: Šoreiz sanāca kuriozs balvas pasniegšanas veids, jo visiem ir asociācijas ar sarkano paklāju. Tātad: mēs staltā gaitā ar milzīgu atvieglojumu, svētku sajūtu dodamies, uzsmaidām fotogrāfiem, un mums beidzot izlaužas ārā asaras pēc tā visa, mēs saņemam balvu… Bet šoreiz bija tā, ka mēs braucām automobilī Rīgas sastrēgumā, zvana nepazīstams numurs un jautā: “Nu, kur jūs esat? Mēs esam klāt. Kurjers! Mēs Stabu ielā gaidām!” Mēs tajā brīdī esam pie VEF. “Labi, gaidiet, esiet pie VEF, tiekamies VEF pagalmā, pie “Godvil”, zināt, kur ir “Godvil”?” Es saku: “Jā, apmēram zinu.” “Tiekamies pie “Godvil”, dzeltens busiņš ar sarkanu logo. Jūs atpazīsiet.” Rezultātā mēs maldāmies VEF kvartāla apkaimē.

Piebraucam pie dzeltena busiņa ar sarkanu logo, mums izmet kartona kastīti, un šis bija veids, kā šobrīd saņemt festivāla balvu.

Tas bija jūsu sarkanais paklājs. Elza Gauja tagad startē kā kinorežisore – top pilnmetrāžas spēlfilma “Mamma vēl smaida”. Trīs aktrises (Baiba Broka, Daiga Kažociņa, Anta Aizupe) tavā kinodarbā iesaistās daudz aktīvāk nekā parasti aktieri, jo tās ir minētas arī kā scenārija līdzautores Rasai Bugavičutei-Pēcei. 

Elza Gauja: Jā, tāpēc, ka mēs strādājam tādā veidā, ka mēs ar Rasu kopā uzrakstām kaut kādu pamatu, tad mēģinājumos mēs tam ejam cauri ar aktrisēm, viņām ir tiesības izmainīt lietas, nianses, darbības, dialogus. Man liekas, ka to diezgan bieži praktizē, bet aktieriem ne vienmēr dod to iespēju – būt līdzautoriem.

Ja tev trijos vārdos jāpasaka – par ko ir filma “Mamma vēl smaida”?

Elza Gauja:

Filma ir par trīs sievietēm, kurām šķiet, ka viņām ir citu priekšā jāizliekas laimīgākām un veiksmīgākām, nekā viņas ir, bet varbūt, ka viņu laime patiesībā slēpjas atklātībā. 

Andri, mēs Elzu iepazinām filmā “Izlaiduma gads”, kur viņa parādījās kā aktrise, un pēc tam kā viena no galvenās lomas tēlotājām filmā “Nekas mūs neapturēs”. Vai šī maiņa, jo šobrīd tu producē Elzas kā režisores filmu, nozīmē to, ka tu kādreiz parādīsies kā aktieris Elzas filmā?

Andris Gauja: Es jau esmu parādījies Elzas īsfilmās. Man ir rakstura īpašības, kas man ļautu kaut ko spēlēt, bet man ir tendence efektīvi rādīt – tā, lai saprastu, un es domāju, ka es būtu no tiem aktieriem, kas, kā Andris Keišs izteicās iepriekš mūsu kopdarbos strādājot, – tikai komēdijās. Varbūt kādā Elzas nākotnes komēdijā. Bet šī nav nekāda komēdija. Man liekas, ka šis būs pamatīgs raudamais gabals, ja tā godīgi. 

Prezentācijā, kas bija pasākumā “Latvijas kino. Ko gaidīt?”, ko rīkoja Nacionālais kino centrs, tu, Elza, teici, ka tā ir melnā komēdija, bet pietuvināta realitātei, un es aizdomājos – kā tas ir iespējams? Melnajā komēdijā notiek neticami sižeta pavērsieni… Ko tas nozīmē – pietuvināt realitātei?

Elza Gauja: Sižeta pavērsieni ir neticami, bet man liekas, ka dzīvē arī notiek tādas lietas, ka, ja to liktu iekšā kino, tad liktos sadomāti, neīsti, un tas taču nav iespējams.

Piemēram, ja pirms Covid-19 laika mēs rakstītu projektu filmai par to, ka ir vispasaules vīruss, viss ir apstājies, cilvēki ir ieslēgti savās istabās, tā liktos kā zinātniskā fantastika.

Par pietuvinātību realitātei – redzu to vairāk kā aktieru dabisku spēli. Nav šīs stilizācijas, viss ir pēc iespējas organiskāk. 

Jūs strādājat kopā, bet esat arī ģimene. Vai jums kādreiz beidzas darba laiks?

Andris Gauja: Es nopūšos… Man ir ļoti grūti nošķirt šīs divas lietas. Es domāju, ka līdz galam tas nav iespējams. Elzai tas izdodas mazliet labāk. 

Meita nav greizsirdīga uz jūsu darbu?

Elza Gauja: Greizsirdīga, es domāju, ka ne, bet rodas uzmanības deficīts. Labā ziņa ir tā, ka tie vienmēr ir projektu darbi, kur tu mēnesi, pusotru neesi, bet pēc tam tu esi vairāk kā cilvēki, kuriem ir darbs katru dienu. 

Andris Gauja: Mazajai meitai, ja viņai būtu teikšana, tad viņa noteikti teiktu: “Ja jūs mani ņemat līdzi, tad viss ir pilnīgā kārtībā.” 

Jūs ņemat līdzi?

Elza Gauja: Nē, šoreiz ne. Drusciņ par mazu vēl man liekas. 

Vai, Andri, tu būsi arī komponists šai filmai?

Andris Gauja: Es vēl nezinu. Šobrīd cenšos pagūt sakomponēt lietas Elzas otrajai pilnmetrāžas filmai, ko sauc “Lucavsalas bērni”, ja nemaldos. Iepriekš bija nosaukums “Lucavsalas rekviēms”. Tas būtu jāpagūst. Pirmkārt, vai man ir kapacitāte? Otrkārt, vai režisorei būtu vēlēšanās? Tas nav tik vienkārši.

Man liekas, ka es zinu, kādai mūzikai būtu jāskan “Mamma vēl smaida”, bet nezinu, vai tas atbildīs Elzas vīzijai. 

Elza Gauja: Mēs vēl tiksim līdz tam…

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt