Žulijens Nuhums Kulibali: Abas šodien apskatītās filmas ir dēvējamas par bio-pikiem, tulkojot no angļu valodas "biographical picture". Šī žanra vēsture ir patiesi interesanta. Veicot izpēti, es uzzināju, ka Napoleons ir viens no tiem tēliem, par kuriem bio-piki veidoti visvairāk.
Dārta Ceriņa: Viņš arī ir viens no senākajiem biogrāfisko filmu varoņiem. Mēs varētu sākt ar vienu filmu, kas nesen nonākusi kinoteātros – tā ir Semas Teilores Džonsones filma par mums ļoti labi zināmo ikonisko dziedātāju Eimiju Vainhausu – "Back to Black".
Žulijens Nuhums Kulibali: Filmas nosaukums ir patapināts no viņas godalgotā albuma ar tādu pašu nosaukumu – lai potenciālajiem skatītājiem nerodas mulsums, kāpēc filmas nosaukums Latvijas kinoteātros palicis angliski. Kas ir interesanti – režisore Sema Teilore Džonsone ir arī mums pazīstama kā režisore "Greja 50 nokrāsām".
Dārta Ceriņa: "Back to Black" ir ļoti gaidīta filma, vismaz eiro-anglofonajā telpā visiem, kas ir gaidījuši Eimijas Vainhausas atgriešanos, jo īpaši pēc dokumentālās filmas, kas nonāca uz ekrāniem 2015. gadā, kuru veido Asifs Kafadi, kas, manuprāt, ir viena no pēdējo desmitgažu labākajām dokumentālajām mozaīkām. Tas ir ļoti skrupulozs mākslinieces un jaunas sievietes pētījums, virknējot un atlasot ārkārtīgi apjomīgu video asamblāžu, ko es diemžēl nevaru teikt, noskatoties "Back to Black", – ka tā būtu centusies iedziļināties Eimijas Vainhausas tēlā, varbūt mitoloģijā, ne tik daudz stāstos aiz dziesmām. Kaut gan filmā viņa saka, ka viņai ir nepieciešams izdzīvot savas dziesmas.
"Back to Black" mēs vairāk uzzinām par viņas ikonogrāfiju – to, kā top tetovējumi, kā top viņas ikoniskā matu ligzda, – ne tik daudz par viņu kā mākslinieci.
Žulijens Nuhums Kulibali: Te, protams, ir interesantas iespējas, kas paveras tieši dokumentāla kino veidotājiem. Ja ir runa par slavenībām, cilvēkiem, kas ieņēmuši tiešām lielu vietu kolektīvajā apziņā – nezinu, kā tu, bet diena, kad Eimija Vainhausa nomira, šeit Rīgā, manu draugu lokā, bija sēru diena –
ir ļoti uzmanīgi jāskatās, kur mēs ejam, vai pārlieku neiegrimstam sausā faktoloģijā, vai par daudz nepiepušķojam, neiepinam liekus naratīvus.
Jau minētā 2015. gada dokumentālā filma ir brīnišķīgs paraugs tam, kā to var risināt. Jāpiemin arīdzan līdzīga filma par Kurtu Kobeinu "Montage of heck". Mēs gan dzīvojam tādā laikā, kur biogrāfiskās drāmas, jo īpaši biogrāfiskā fikcija, kļūst arvien populārākas. Mēs to redzam kino ekrānos un arī Latvijas kino repertuārā.
Paskrienot mazliet uz priekšu – es uzzināju, ka pagājušajā gadā uz Latvijas kino ekrāniem nonāca veselas divas filmas par Salvadoru Dalī, nemaz nerunājot par visām tām popzvaigznēm. Uz kinoteātru ekrāniem tagad nonākusi arī Boba Mārlija biogrāfiskā filma – īsāk sakot, tas ir tāds…
Dārta Ceriņa: ..tas ir kļuvis par ļoti drošu žanru. Man šķiet, ka tēls, ko uz ekrāna iemieso Marisa Abela, tiešām talantīga britu aktrise, kura, manuprāt, rada precīzu pārnestu Eimiju Vainhausu. Tomēr tas viņas ceļš līdz toksiskajām līdzatkarības attiecībām ar viņas destruktīvo partneri Bleiku, kuram viņa velta faktiski visu šo albumu, tad visa šī pārdzimšana, alkoholisms, attiecības ar tēvu – filmā tas viss šķiet tik pūkains un brīnišķīgs, kas ir savā ziņā pretstatā realitātei.
Žulijens Nuhums Kulibali: Par to, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi šī filma laipo kaut kādā objektivitātes virzienā, ļoti izvairoties krāsot kaut ko konkrētās negatīvās nokrāsās…
Dārta Ceriņa: Biogrāfiskajās filmās vienmēr tiek meklēts šīs sievietes vai vīrieša dzīvē kaut kas, kas nav līdz galam, kas nav sublimējies, attīstījies – un, diemžēl, pat tagad, 2024. gadā, mums ir jāredz, kā filmas sausais atlikums rezumē Eimijas Vainhausas, kura pāragri devās mūžībā, dzīvi uz to, ka viņa ļoti vēlējās būt māte un nevarēja sevi realizēt.
Tas, man šķiet, ir viens no biogrāfisko filmu lāstiem. Kā runājām – biogrāfijas ir ļoti drošas, attiecīgajiem cilvēkiem, par kuriem filmas tiek veidotas. Ir droša, skaidra auditorija. Taču filmā "Back to Black" ir ļoti daudz šie te… asinsgrēki. Pat nezinu, kā to nosaukt.
Žulijens Nuhums Kulibali: Otra filma, kuru mēs vēlamies šodien pieteikt, arī pēc būtības ir biogrāfiska filma, tiesa – citas zortes. Runa ir par Kventina Dipjē filmu "Daaaaaalī!".
Dārta Ceriņa: Jā, filmā ir vairāki aktieri, seši vai septiņi, apspēlējot Salvadoru Dalī faktiski jau tādā pilnīgi sirreāla prāta pusaptumsumā, kad viņu ierodas intervēt izbijusi franču farmaceite, kura sapratusi, ka vēlas kļūt par žurnālisti. Viņai ir sarunāta intervija ar Dalī, kurš piekritis intervijai, jo viņa sola, ka ieradīsies ar pašu lielāko, pašu efektīvāko kinokameru.
Žulijens Nuhums Kulibali: Sākumā viņš ierodas pie viņas un saka: "Pag, vai jūs manu milzīgo personību tagad pierakstīsiet šajā maziņajā piezīmju blociņā?" – un tad viņa tomēr sarunā lielāku kameru, līdz tas viss pārvēršas tādā sirreālā farsā. Tas ir viens no piemēriem tam, kā filma var iet ne tik daudz tieša portretējuma ceļu, bet iestaigāt drīzāk tādā poētiskā teritorijā, mēģinot runāt tajā pašā reģistrā, kā paši darbi vai iespējamā mākslinieka personība.
Metot bumbiņu atpakaļ pie Vainhausas – varētu teikt, ka šajā konkrētajā gadījumā filmai izvēlēts konspekta piegājiens, respektīvi, daudzkārt biogrāfiskajās filmās kā galvenais objekts ir konkrēts personības dzīves nogrieznis. Citkārt ambīcija ir lielāka – mēģinājums izstāstīt visu dzīves stāstu vienas filmas garumā.
Šajā konkrētajā gadījumā jāsaka, ka Eimijas Vainhausas dzīve diemžēl ir pietiekami īsa, lai filma gravitētu virzienā kaut kur starp šiem abiem piegājieniem, respektīvi – skaidrs, ka mūs galvenokārt interesē ceļš uz šo konkrēto albumu.
Dārta Ceriņa: Jā, un viss šis panākumu atsvars, kam vienmēr pretī, kā klasiskajā dramaturģijā tas ir, šeit atsvars ir šajā alkoholismā, heroīna epizodēs. Tā savā ziņā ir jau ļoti novalkāta trajektorija. Galu galā, rezultāts ir īss konspekts.
Žulijens Nuhums Kulibali: Šķiet, pirmo reizi ar šo es tā apzināti akūti saskāros filmā "Guči nams". Mēs ar Dārtu esam sagatavojuši labos un sliktos piemērus tam, kā var risināt biogrāfiskās filmas.
"Guči nams", manuprāt, ir ļoti labs sliktais piemērs tam, kā veidot šādas nekonstruktīvas filmas, kas rada sajūtu, ka ticis atvērts "Vikipēdijas" šķirklis un viss tajā secīgi pārstāstīts.
Dārta Ceriņa: Lai aizstāvētu "Guči namu", kuru, protams, ir ļoti viegli ievainot – tur vismaz visa tēlu sistēma, visa konstelācija ir, iespējams, pat interesantāka, ņemot vērā, ka par galveno varoni kļūst šī, principā, autsaidere, Lēdijas Gāgas atveidotā melnā atraitne.
Taču attiecībā pret Eimijas Vainhausas filmu, mani tiešām ļoti pārsteidz, ka visā šīs filmas sausajā formulā, ko mēs ieraugām, jau pieminēju šīs ilgas pēc bērna, pēc ģimenes, kaut kāda pat jokaina atkarība no sava tēva… Tad mēs ļoti uzskatāmi redzam, kā viņa tiek pie sava nākamā tetovējuma, kā viņa stāsta – tāpat, kā viņa apraksta savu dzīvi dziesmās, tāpat apraksta savu ķermeni…Viņai uz pleciem tieši rakstīts "Tētuka meitiņa". Tad vēl visi tie jokainie freidismi, kuriem, man šķiet, pat Eimija iet pretstāvē… pat filmā viņi pasaka, ka viņa nav īsti feministe.
Viņa iet pret visiem šiem te stereotipiem, un tomēr viņas dzīves reprezentācija kino ir tik stereotipiska! Tas man izveido analoģiju ar anti topa biogrāfiskajām filmām, tādām kā "Blondīne" – filmu par Merilinu Monro.
Žulijens Nuhums Kulibali: Ja mēs runājam par senākām vēsturiskām personībām, es to paciešu vieglāk. Tomēr, kad runa ir par mūsu laika biedriem…
Dārta Ceriņa: …kuri ir mūsu dzīvā atmiņa, un mēs tomēr esam mūsu atmiņas ķīlnieki…
Žulijens Nuhums Kulibali: …jā, lūk, tad tur vienkārši kaut kas nenostrādā. Arī šajā gadījumā, vismaz man, tas izčākstēja.
Dārta Ceriņa: Par ko ir ļoti žēl, jo ir tiešām gana daudz paaudžu, kas vēl joprojām dzīvo, klausoties Eimijas Vainhausas mūziku un viņas šīs te smalkās, muzikālās detaļas, alūzijas. Viss, ko viņa runā arī par džezu, un arī interesantais fakts, ka viņas pirmais albums "Frank" ir nevis balstīts angļu valodas vārdā "frank" – atklāti, godīgi – bet gan ir kā veltījums Frenkam Sinatram. Viņa ir radījusi tiešām spēcīgu tēlu, kurš, es domāju, ietekmēr vēl daudzas mūziķu un klausītāju paaudzes. Es domāju, ka tur vajadzēja ieiet vēl radikālāk.
Žulijens Nuhums Kulibali: Šī konkrētā filma – "Back to Black" – 2024. gads, mani īsti neaizkustināja. Tieši tā iemesla dēļ, ka tā, lai arī korekta un pietiekami informatīva, tā tomēr ir spekulatīva tajā, ka izdara secinājumus, kurus, manuprāt, filmu veidotājiem nevajadzētu izdarīt par, teiksim, viņas attiecībām ar ģimeni un partneri. Tajā pat laikā tā baidās kādu nosaukt par sliktu. Viscauri tamdēļ jūtama tāda falši neitrāla attieksme.
Dārta Ceriņa: Tas, kas varbūt ir filmas "Back to Black" spēks, kas darbojas pret pašu filmu un tēlu, ir aktieru kastings. Man šķiet, ka tie visi ir tik patīkami aktieri, fantastiski britu aktieri – minētā Marisa Abela, kas atveido Eimiju Vainhausu, Edijs Mārsens viņas tēva lomā, Džeks O’Konels viņas toksiskā partnera Bleika lomā… Un, ja tu saliec filmā tik simpātiskus, talantīgus, profesionālus aktierus, tas jūtas ļoti manipulatīvi. Tātad neviennozīmīgā tēlā tas viss kopsummā izrietēs ar plus zīmi. Toksiskās attiecības tas liek ieraudzīt nevis kā tiešām toksiskas, potenciāli letālas, bet drīzāk kā Romeo un Džuljetas stāstu. Divi patīkami jaunieši, varbūt mazliet trakāka nedeļas nogale, bet fizisko vardarbību uz visa tā fona jau var kaut kā notušēt… Visu šo aktieru klātbūtne manuprāt pilnīgi maina šos akcentus, kas var būt arī tā, ka tas vienkārši darbojas pret filmu un pat pašas Eimijas Vainhausas dzīves gājumu.
Dodamies pie Kventina Dipjē, kurš, es neslēpšu, ir viens no maniem iecienītākajiem režisoriem – franču absurdists, kurš, patiesi sakot, savu karjeru sācis kā mūziķis. Dipjē viedais triviālisms balstās tajā, ka viņš izspēlē, izkāpina līdz pilnīgai asaru un smieklu berzei ikvienu situāciju.
Tas, ar ko viņš ir apsēsts, ir tieši kino veidošana, un likumsakarīgi, ka filmā, kas it kā ir biogrāfija par Salvadoru Dalī, kur pie viņa ierodas jau minētā franču žurnāliste, kura nemitīgi mēģina katru reizi viņu nointervēt centrā, jo galvenais jautājums jau patiesībā ir par šo te kino, par šo dokumentāciju, par to, kā kino veidotājs vai, šajā gadījumā, žurnālists kanibalizē uz šī mākslinieka rēķina un ka šis portrets ir neiespējams.
Žulijens Nuhums Kulibali: Šajā filmā šī te neiespējamība patiesi materializējas. Respektīvi, tas nav kaut kāds psiholoģisks bloks, kas man ļoti patīk Dipjē rokrakstā, tā ir viņa mīlestība pret gegiem [no angļu vārda gag –joks, asprātība – red.] kā tādiem, un to šeit arī netrūkst. Visas šīs interesantās, mazās detaļas, sākot no inscenējumiem tam, kā varētu būt pozējuši šie te modeļi Dalī gleznām un beidzot ar kaut kādām pavisam neticami pompozām Salvadora Dalī izpausmēm… Tas viss, protams, ir ļoti smieklīgi un, kas ir forši, tas, manuprāt, patīkami atspoguļo arī paša Dalī rokrakstu. Tā drīzāk ir kā versija par to, kas varētu būt bijis Dalī. Šī situācija ir absolūti konstruēta un man patīk, ka var just, ka Dipjē jūt, ka nenāk tukšā vietā.
Par Dalī ir teikts ļoti, ļoti, ļoti daudz, un kāpēc gan nepasmieties un neparotaļāties ar šo tēlu?
Skaidrs, ka varbūt nav vērts censties tur atklāt ko biogrāfiski jaunu.
Dārta Ceriņa: Tas uzstādījums ir tieši par to, cik tomēr tas ir absurdi – vienā intervijā, vienā filmā fiksēt kāda cilvēka dzīvi. Tas, kur man tik ļoti patīk Dipjē intonācijā – lai gan viņa filmas tiešām var būt kaitinoši garlaicīgas kaut kādā mērā – ka viņš ir tik anti-franču režisors, ka viņš spēj pasmieties par franču kino nopietnību, izkāpt no telpas un vides, no kuras ir nācis.
"Dalī" filmā ir vairākas vienkārši fantastiskas epizodes. Ja dosieties uz kinoteātriem, noteikti neaizmirsīsiet katoļu mācītāja murgu par to, kā viņš nokļūst ellē un pazaudē dārzeņu groziņu.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tur bija ļoti interesanti, tā epizode man pilnīgi atgādināja par Deividu Linču. Tur parādījās bez maz vai cita slavena sirreālista rokraksts, un uz brīdi man šķita, ka esmu tajā sapnī nonācis "Tvinpīkas" trešajā sezonā.
Dārta Ceriņa: Rezumējot, es domāju, ka šī filma ir tiešām interesants pieteikums, metot izaicinājumu biogrāfijām kā tādām. Runājot par Dipjē – manuprāt, viena no labākajām filmām par kino veidošanu vispār ir nākusi tieši no viņa. Tā ir 2019. gada filma "Brieža āda", kas, man liekas, ir vienkārši fantastisks veltījums kino veidotajiem, to noteikti ir jāredz.
