Izglītība un māksla
Māra Rozenberga: Kā jūs vispār kļuvāt par kinorežisori?
Šarbanū Sadāta: Tas notika nejauši! Es nāku no konservatīvas un reliģiozas ģimenes. Mūsu mājās māksla nebija atļauta. Tāpēc es bērnībā neklausījos mūziku un līdz 20 gadu vecumam nebiju bijusi kinoteātrī. Es neskatījos filmas, tikai televīziju. Esmu dzimusi un līdz 11 gadu vecumam dzīvojusi afgāņu bēgļu ģimenē Irānā. Es varēju skatīties televīziju, bet tajā rādīja tikai valsts propagandu. Pēc 2001. gada 11. septembra, kad Afganistānā ienāca ASV karaspēks, mani vecāki nolēma atgriezties mājās. Vairums afgāņu, kas atgriezās no bēgļu gaitām Irānā, Pakistānā vai Eiropā, devās uz galvaspilsētu Kabulu vai citām lielajām pilsētām. Bet mani vecāki nolēma doties uz nelielu ciematu Afganistānas vidienē, nekurienes vidū, no kurienes nāca mans tēvs. Kad tur ieradāmies, man bija sajūta, ka esmu nonākusi simt gadu senā pagātnē. Tur bija septiņas, astoņas kleķa mājiņas kalna pakājē, nebija ne elektrības, ne mobilā telefona signāla. Ja gribēji kādam piezvanīt, vajadzēja pāris stundas kāpt kalnā. Jutos kā ģeogrāfiskā cietumā.
Kur tad jūs gājāt skolā?
Es negāju, jo tur nebija skolas! Mani vecāki, kā jau minēju, ir ļoti konservatīvi un reliģiozi, un viņi nekad nav pratuši paust savas jūtas vai kaut cik jēdzīgi ar mums sarunāties. Kad viņi nolēma atgriezties Afganistānā, tas bija mana tēva vienpersonisks lēmums. Māte viņam vienmēr pakļāvās.
Man, manām māsām un brālim neviens neprasīja, ko mēs par to domājam un kā jūtamies.
Turklāt mums nebija nekādu zināšanu par Afganistānu. Mēs jutāmies kā irāņi – mācījāmies Irānas persiešu valodu, gājām irāņu skolā. Kad vecāki mūs aizveda uz nelielo Afganistānas ciematiņu, mēs jutāmies pilnīgi izolēti. Mūsu vecāki bija dzīvojuši Irānā vairāk nekā 40 gadu, viņi bija pametuši dzimteni ļoti agrā vecumā un bija laimīgi atgriezties mājās. Bet mums tās nebija mājas! Taču mēs vairs nebijām vecāku prioritāte. Prioritāte tagad bija mana tēva saimniecība, viņa radinieki, kurus viņš visu šo laiku nebija redzējis. Pēkšņi mums apkārt bija visas šīs tantes un onkuļi, par kuru eksistenci agrāk pat nezinājām. Esmu jaunākā no pieciem bērniem. Divas manas vecākās māsas tika izprecinātas, bet trešā māsa pabeidza vidusskolu tieši pirms pārcelšanās uz Afganistānu.
Es biju vienīgais bērns, kam vēl vajadzēja iet skolā, bet mana izglītība vecākiem vairs nelikās svarīga.
Piedzīvoju spēcīgu kultūršoku, no kura joprojām līdz galam neesmu atguvusies. Kad šodien klausos ziņas un dzirdu, ka "Taliban" aizliedz meitenēm Afganistānā apmeklēt skolu, es tik ļoti jūtu viņām līdzi! Jo man nebija iespējas iet skolā laikā, kad Rietumu pasaule Afganistānā tērēja miljoniem dolāru izglītības veicināšanai. Vairākus gadus negāju skolā, bet tad mana vecākā māsa viltoja dokumentus, lai izskatītos, ka esmu pabeigusi 11 klases. Tad man beidzot izdevās pārliecināt tēvu… vispār nē, man neizdevās. Man izdevās pārliecināt precēto māsu, kura tad runāja ar manu mammu, kura tad runāja ar manu tēvu… Tāda bija hierarhiskā procedūra mūsu ģimenē… Bet beigu beigās man atļāva apmeklēt tuvāko skolu, lai varu pabeigt 12. klasi.
Tuvākā skola atradās citā ciematā, citā ielejā, līdz kurai man bija jāiet trīs stundas pāri kalniem, un tajā mācījās tikai zēni.
Līdz šai dienai esmu vienīgā meitene, kas to pabeidza. Tas bija gads ellē, bet, pateicoties māsas viltotajiem dokumentiem, man izdevās pabeigt vidusskolu. Un tad mana māsa – viņa ir mana varone! – izgudroja plānu, kā mani dabūt uz Kabulu. Protams, mēs to nevarējām darīt vienas, jo tā bija ļoti konservatīva vide, nebija nekāda sabiedriskā transporta. Bet viņa izdomāja, ka man ir jābrauc uz Kabulu, lai dabūtu brilles, jo vienmēr esmu bijusi ļoti tuvredzīga, savukārt viņa tēlos slimu, lai tētis piekristu mūs abas aizvest. Ceļš bija briesmīgs, braucām 14 stundas. Kabulā palikām pie manas vecākās māsas, kura bija precējusies un jau dzīvoja tur. Tajā brīdī paziņojām tēvam, ka atpakaļ nebrauksim. Viņš gandrīz aizgāja ar sirdi! Jo viņš vienmēr bija pieradis būt noteicējs ģimenē, un šī bija pirmā reize, kad kāds viņam sāka runāt pretī. Viņam bija ļoti grūti to pieņemt. Bet precētajai māsai izdevās viņu pārliecināt, ka meitenes te paliks pāris mēnešus, gan jau viņām apniks un viņas gribēs mājās. Viņa pati tam ticēja, bet mēs ar otru māsu gan ne. Māsa dabūja darbu par simt dolāriem mēnesī, kas nebija daudz, bet 2008. gadā mēs ar to varējām iztikt. Man ļoti gribējās iestāties universitātē. Vienmēr esmu alkusi pēc izglītības.
Jau bērnībā, dzīvojot Irānā, sapratu, ka izglītība ir vienīgais ceļš uz augšu, jo Irānā pret afgāņiem izturējās kā pret trešās šķiras pilsoņiem.
Irānā ir 27 provinces, kurās afgāņi nedrīkst iebraukt. Ir parki un peldbaseini, kur rakstīts: "Afgāņiem ieeja aizliegta". Man pat vienu gadu neļāva iet uz skolu, jo togad Irānā izdomāja, ka afgāņi to nedrīkst. Tad nu Kabulā universitāte bija mana prioritāte – gan tāpēc, ka man gribējās, gan tāpēc, ka vajadzēja iemeslu, kāpēc neatgriezties mājās. Bet iedomājieties – es tikko biju ieradusies galvaspilsētā, nepratu vietējo akcentu, nepazinu pilsētu, mūždien apmaldījos un stundām meklēju ceļu mājup. Un kad man beidzot likās, ka esmu nokārtojusi visus papīrus un atradusi pareizo adresi, kur jākārto iestājeksāmeni, es attapos pie nepareizā eksāmena. Es gribēju mācīties fiziku, jo mana ģimene bija ļoti reliģioza un visus zinātnes jautājumus mēdza skaidrot caur reliģiju, tāpēc skolā mani ļoti aizrāva zinātne un atziņa, ka šiem jautājumiem ir arī cits skaidrojums!
Tāpēc biju domājusi, ka iešu uz iestājeksāmenu fizikā, bet eksāmena telpā ieraudzīju sev priekšā nolikto papīru un sapratu, ka esmu atnākusi uz iestājeksāmenu Teātra un kino fakultātē. Tā es nokļuvu šajā pasaulē…
Negribēju gaidīt vēl vienu gadu, jo tēvs varētu kuru katru dienu atbraukt pakaļ. Nolēmu: lai iet, man vajag bakalaura grādu un darbu, mācīšos kaut ko citu! Zinu, ka tas nav ļoti motivējošs stāsts! (smejas)
Jūsu stāsts ir viens no tiem, kur īstenība šķiet neticamāka par fikciju! Kad pirms šīs intervijas meklēju informāciju par jums, atradu ierakstu "Vikipēdijā" par afgāņu režisorēm sievietēm. Trīs no piecām ir ar uzvārdu "Sadat" – vai tās nav jūsu radinieces? Man bija iespaids, ka nākat no kino veidotāju dzimtas!
Nē, galīgi nē, šīs sievietes nav man rados. Kā jau teicu, man sākumā nebija nekādas intereses par kino. Tas mainījās tikai gadu vēlāk, kad Francijas Institūts Kabulā rīkoja trīs mēnešu kino meistarklases. Bija konkurss, uzņēma tikai 10 cilvēkus, un es paliku gaidītājos, bet pēdējā brīdī kāds atkrita un es arī varēju piedalīties. Tobrīd jau biju sākusi strādāt Kabulas populārākajā TV kanālā, kas skaitījās ļoti labs darbs, bet pateicu priekšniekam, ka iešu projām, jo man ir kino meistarklases. Es pat nezinu, kāpēc tā izdarīju, bet tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Tas bija 2009. gads, un es absolūti iemīlējos kino. Skatījāmies Anjēzes Vardas un Vernera Hercoga dokumentālās filmas. Tā bija mana pirmā saskare ar viņu darbu.
Cik tas tolaik Afganistānā bija pierasts, ka sieviete studē kino mākslu?
Afgāņu kultūrā mākslas izglītība netiek augstu vērtēta. Protams, pēdējos divus gadus, kopš varu ir pārņēmis "Taliban", filmas uzņemšana vispār ir noziegums, bet arī iepriekšējās divās desmitgadēs māksla neskaitījās prestiža. Gandrīz neviens, kurš pabeidza mākslas fakultāti, nevarēja atrast atbilstošu darbu un strādāja citās nozarēs.
Gandrīz visi afgāņi grib, lai viņu bērni kļūtu par ārstiem un inženieriem, nevis par kinorežisoriem.
Universitātes iestājeksāmenos mākslas fakultātei ir viszemākie punkti. Tāpēc es tur tiku iekšā, jo eksāmenā bija jautājumi no vidusskolas, kurā taču nekad nebiju mācījusies. Tā kā arī vīriešu vidū šīs neskaitās prestižas studijas, daudzi tur studē vienkārši ķeksīša pēc, lai dabūtu augstāko izglītību. Kursā starp 30 studentiem parasti bija viena vai divas sievietes. Es savā gadā biju vienīgā.
Jums bija tikai 25 gadi, kad jūsu pirmā pilnmetrāžas filma "Vilks un aitas" jau startēja Kannu kinofestivālā un pēc tam bija skatāma arī pie mums, Rīgas Starptautiskajā kino festivālā. Toreiz jūs pieteica kā "pirmo afgāņu kinorežisori sievieti". Vai arī pati sevi tā redzat?
Īsti nē, tie ir vairāk tādi mārketinga teksti. Jā, es varbūt biju pirmā režisore Afganistānā, kas uzņēma pilnmetrāžas spēlfilmu, bet arī pirms manis sievietes ir veidojušas īsfilmas, dokumentālās filmas. Bet ir arī afgāņu režisores, kas dzīvo ārpus Afganistānas, ir mācījušās un filmē Rietumos, tā ka es nesaucu sevi par pirmo.
Kinorežisores misija
Jūsu pirmā filma tapa laikā, kad studējāt un strādājāt Afganistānā. Pastāstiet par filmēšanas procesu un ceļu līdz Kannām!
Pēc tām trim mēnešu meistarklasēm Francijas Institūtā es atgriezos darbā TV kanālā, kur biju producente. Tas bija 2009. gads, un tolaik es pamazām iepazinos ar internetu. Es izveidoju sev e-pasta adresi – to pašu, uz kuru jūs man uzrakstījāt, lai sarunātu šo interviju! – un sāku mācīties "gūglēt" lietas. Pēc meistarklasēm biju aizrāvusies ar domu par kino, un mani ļoti interesēja spēlfilmas žanrs. Bet īsti nesapratu, ar ko sākt, jo universitātē īsti neko nevarēja iemācīties. Tā bija laika šķērdēšana, un es profesoriem godīgi pateicu, ka viņi īsti nesaprot, ko māca. Tāpēc mani pēc trīs semestriem izmeta no augstskolas. Tobrīd biju bēdīga, bet vēlāk sapratu, ka esmu ietaupījusi sev daudz laika. Tos piecus augstskolas gadus izmantoju vērtīgāk, mācoties filmu veidošanu praksē. Tagad man droši vien nebūtu drosmes tā darīt, bet toreiz man bija 19 gadu un jūra līdz ceļiem! Vārdu sakot, kad sāku uzņemt savu pirmo spēlfilmu, es vairs nebiju studente.
Strādāju TV kanālā un pēc darba jautāju "Gūglei" dažādas lietas. Piemēram: kā raksta filmas scenāriju? Kā var kļūt par režisoru? Kāds ir filmas uzņemšanas process?
Mana angļu valoda tolaik bija ļoti kliba, es biju to mācījusies no grāmatām, bet nekad nebiju runājusi angliski ne ar vienu ārpus Afganistānas. Bet, uzdodot "Gūglei" visus šos jautājumus savā sliktajā angļu valodā, es nejauši uzdūros Kannu kinofestivāla mājaslapai. Man nebija ne jausmas, kas ir Kannas. Bet festivāla mājaslapā es ieraudzīju iespēju pieteikties scenāriju rakstīšanas rezidencei "La Cinéfondation". Šai programmai divreiz gadā atlasīja sešus jaunos režisorus, kuri grib veidot savu pirmo vai otro spēlfilmu. Bija jāizpilda virkne noteikumu, un es sapratu, ka tiem atbilstu. Es biju uztaisījusi ļoti amatierisku īsfilmu par demokrātiju, mazliet runāju angliski un nolēmu pieteikties. Kāds mans afgāņu draugs, ar kuru biju iepazinusies Francijas Institūta meistarklasēs, dabūja stipendiju mācībām Parīzē un sarīkoja atvadu ballīti. Aizgāju pie viņa ar visu savu pieteikumu Kannu festivāla rezidencei un palūdzu viņam to nogādāt festivāla birojam Parīzē. Pēc tam par to aizmirsu, jo man nebija nekādu ilūziju, ka mani varētu uzņemt. Bet pēc četriem mēnešiem saņēmu e-pastu, ka esmu izturējusi priekšatlasi un man jābrauc uz Parīzi, uz interviju ar tā brīža Kannu festivāla direktoru Žilu Žakobu. Nezināju, kas ir Žils Žakobs un ko nozīmē "priekšatlase", jo mana angļu valoda nebija pārāk spoža, bet sapratu, ka braukšu uz Parīzi! Tā jau bija uzvara. Tā nu es dabūju vīzu uz sešiem mēnešiem un 2010. gada vasarā pirmoreiz dzīvē devos ceļojumā uz Franciju. Izturēju atlasi, un augustā sākās četrarpus mēnešus ilga rezidence. Faktiski tā bija mana pirmā lielā satikšanās ar ārpasauli. Scenāriju rakstīšanas rezidencē Parīzē es toreiz neuzrakstīju nevienu vārdu. Man bija tik daudz, ko skatīties, mācīties, piedzīvot, ka nebija laika sēdēt pie galda un rakstīt! Bet tas patiesi bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Mana angļu valoda uzlabojās, iepazinos ar vairākiem producentiem. Mani uzaicināja uz dokumentālo filmu festivālu Kopenhāgenā. Tajā bija īpaša programma, kurā veidoja komandas no Eiropas un ne-Eiropas režisoriem, kuri tad kopā attīstīja kādu projektu. Tur es iepazinos ar Katju Adomeitu, kura arī kļuva par manas pirmās filmas producenti. Es ļoti gribēju filmēt tajā mazajā ciematiņā Afganistānas vidienē, kur uzaugu. Gribēju filmēt reālos turienes iedzīvotājus. Katja atbrauca ciemos, visu apskatīja, tomēr baidījās filmēt Afganistānā. Man tas nešķita nekas īpašs – esmu vietējā un pie nedrošības jau sen biju pieradusi. Bet viņa negribēja riskēt ar komandu, tāpēc beigās izlēmām filmēt citā valstī. Atceros, ka tolaik skarbi kritizēju citus režisorus, kuru filmās Afganistānu "tēloja" citas valstis.
Redzēju cauri, ka tā nav Afganistāna, tas viss ir viltots, ka viņi nav veikuši izpēti, mākslas departaments ir halturējis, tā ir necieņa pret manu valsti… Un tagad pati gatavojos filmēt Afganistānu citā valstī!
Mēs izmeklējāmies visādas vietas no Irānas līdz Marokai, kamēr nolēmām par labu Afganistānas kaimiņvalstij Tadžikistānai. Kalni tur bija vislīdzīgākie, bet ciemati izskatījās pavisam citādi – tur bija daudz postpadomju arhitektūras. Tāpēc mēs filmas vajadzībām visu uzbūvējām no jauna. Tad braucu atpakaļ uz Afganistānas vidieni atlasīt aktierus, kārtot viņiem vīzas un dažiem – pat pases, jo viņiem tādu nebija. Un, iedomājieties, dažiem nemaz nevarēja uztaisīt pasi, jo viņiem no smagā lauka darba bija tā noberzta pirkstu āda, ka nevarēja noņemt pirkstu nospiedumus! Es liku viņiem mēnesi no vietas vakaros smērēt rokas ar vazelīnu un vilkt cimdus, lai nospiedumi atgrieztos. Varat iedomāties, ka tā nebija šo smagi strādājošo zemnieku galvenā prioritāte…
Kāpēc jūs gājāt tik sarežģītu ceļu, lai uzfilmētu šo filmu? Būtu krietni vieglāk izvēlēties citus aktierus vai mazliet pamainīt filmas ieceri, lai nebūtu tāda ņemšanās.
Bet man nebija citu variantu! Man tas bija vienīgais veids, kā uzņemt iecerēto filmu. Es joprojām esmu skarba kritiķe citām filmām par Afganistānu. Manuprāt, tās visas ir falšas. Starptautiskā auditorija to neredz, jo viņi lasa subtitrus un nesaprot, ka afgāņus spēlē irāņi vai arābi, ka viņi nerunā konkrētajā valodā un dara lietas, ko mūsu kultūrā neviens nedarītu. Nevienam tas neinteresē, ja vien viņiem ir melni mati un šalle ap galvu.
Tā kā Afganistānai nav pašai savas kino industrijas, visi šie kino "tūristi", kas taisa filmas par Afganistānu un sauc tās par "afgāņu filmām", beigās ir tie, kuri iegūst balvas Kannās, Berlinālēs un "Oskaros".
Ja tu esi jauns kinorežisors no Afganistānas, kurš vēlas veidot filmas par Afganistānu, tev šīs filmas kļūst par atskaites punktu. Un vairumam nav drosmes veidot filmas par stāstiem, kas viņiem pašiem šķiet svarīgi. Jo viņi jau redz, kāda tipa filmas par Afganistānu tiek starptautiski atzītas un kādus stāstus pieprasa starptautiskais kino tirgus. Man tas ir sasodīti apnicis! Tas ir tik necienīgi! Kad es cīnos par to, lai manās filmās būtu pēc iespējas vairāk patiesuma, citi saka: bet tas taču nav tik svarīgi, neviens neuzzinās! BET MAN IR SVARĪGI! ES ZINU! Tāpēc, kad gribēju uzņemt savu pirmo filmu par kopienu Afganistānas vidienē, man nebija citu variantu, kā filmēt cilvēkus, kas tur dzīvo. Neviens cits viņus nevarētu notēlot. To es iemācījos arī savā pirmajā Francijas Institūta meistarklasē: tev ir jānotver patiesība, un tev ir jāizturas ar cieņu pret to, ko tu filmē. Bet tās ir divas lietas, ko filmās par Afganistānu var reti atrast. Ir tikai kara drāmas, sievietes ir upuri, vīrieši ir briesmoņi, visi viens otru nogalina, un īsti nav skaidrs, kāpēc.
Man šie naratīvi ir tā apnikuši, ka darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai mainītu šo Afganistānas tēlu kinematogrāfā.
Es to redzu kā savu kinorežisores misiju. Gribu pavērt durvis arī citiem afgāņu kinorežisoriem būt drosmīgiem un stāstīt SAVUS stāstus, nevis to, ko pieprasa tirgus.
Pašlaik, jau dzīvojot Hamburgā, es strādāju pie romantiskas komēdijas, kuras darbība notiek Afganistānā, un arī nedodu sev atlaides. Pašlaik man nav nekādu iespēju atgriezties Afganistānā un filmēt tur, bet visa filmas komanda, pat tie, kuriem filmā ir tikai viens teikums, brauc uz filmēšanas vietu Jordānijā. Producentiem tā, protams, ir elle. Kāpēc mēs nevaram noalgot jordāniešu vai irāņu aktierus un iemācīt viņiem runāt dari valodā? Bet tas taču nav tas pats!
Kā jūsu filmas tika uztvertas Afganistānā?
Manai pirmajai spēlfilmai "Vilks un aitas" tā arī nav bijusi pirmizrāde Afganistānā. Man bija liels sapnis to izrādīt Afganistānas vidienē, jo tā ir par šo reģionu un šī reģiona ļaudīm. Tur notika ikgadējs "Zīda ceļa" kultūras festivāls, un es cerēju, ka izdosies tajā iekļaut arī manu filmu. Diemžēl festivālu atcēla drošības apsvērumu dēļ, un tas neizdevās. Otrajai filmai "Bāreņu nams" gan bija pirmizrāde Kabulā! Tas bija mazliet amizanti. Manai draudzenei piederēja kafejnīca, kuras otrajā stāvā viņa bija iekārtojusi nelielu kinozāli ar simt vietām. Un viņa nolēma parādīt "Bāreņu namu" kā šīs kinozāles atklāšanas filmu. Tas bija tik savādi, jauki un emocionāli reizē! Es Kabulā nekad nebiju bijusi kinoteātrī. Pirmoreiz atrados kinoteātrī, skatoties pati savu filmu. Pārējie skatītāji šņukstēja – šī ir mana pirmā reize kinoteātrī! Teicu: mana arī!
Vai tad Kabulā tajā laikā nebija kinoteātru, kamēr tur nevaldīja "Taliban"?
Pirms "Taliban" pirmo reizi nāca pie varas, Afganistānā četrus gadus bija pilsoņu karš, kura laikā viss tika iznīcināts. 80. gados, kad pie varas bija padomju režīma atbalstīta valdība, kinoteātri eksistēja, bet vēlāk daudzi no tiem tika nojaukti, saspridzināti vai vienkārši pārvērsti par veikaliem. Kabulā izdzīvoja varbūt kādi 4–5 kinoteātri, dažas Kabulas apkaimes pat sauc šo kinoteātru vārdos, un pēdējos 20 gadus darbojās kādi trīs no tiem. Taču es ne reizi tajos neesmu spērusi kāju. Pirmkārt, jo tajos rādīja tikai sliktas kvalitātes afgāņu izklaides kino, un, otrkārt, bija nerakstīts likums, ka sievietes uz kinoteātriem neiet. Tas nebija droši, iekšpusē viegli varēja iekulties nepatikšanās. Tāpēc es neriskēju. Nezinu arī nevienu citu sievieti, kura Kabulā būtu gājusi uz kino. Bet atceros, ka vienu no vecākajiem kinoteātriem, kam bija 70 gadu, vietējā vara nojauca vien dažus mēnešus pirms Kabulas krišanas talibu rokās, jo tur gribēja celt iepirkšanās centru.
Es pati esmu Afganistāna
Kabulas krišanu pirms diviem gadiem jūs piedzīvojāt pati savām acīm.
Jā, un man izdevās izvest no valsts visu savu ģimeni, arī vecākus, kuri tobrīd bija ieradušies Kabulā pēc jauniem dokumentiem. Es vienkārši visus aizvedu uz lidostu, viņiem īsti nebija izvēles. Kad sēdējām militārajā lidmašīnā kopā ar vēl kādiem 400 cilvēkiem, mani pārņēma ļoti savāda sajūta. Atcerējos, ka pirms 20 gadiem es biju tieši tādā pašā situācijā, kad mani vecāki nolēma mūs vest no Irānas uz Afganistānu.
Toreiz visu noteica mans tēvs. Šajā reizē noteicēja biju es. Bija notikusi simboliska varas pāreja no vīrieša uz sievieti. (Smejas)
Kāda ir bijusi jūsu dzīve, kopš bijāt spiesta pamest Afganistānu?
Man ir ļoti paveicies, ka man bija kontakti un draugi Vācijā un citviet Eiropā, jo kopš 2010. gada esmu daudz ceļojusi. Tā kā man tā nebija liela pārmaiņa. Varēju turpināt dzīvot savu dzīvi, uzņemt kino. Bet tikai nesen sapratu, ka šajos divos gados esmu pārvarējusi savas, kā lai saka… toksiski ciešās attiecības ar Afganistānu. Redziet, pēdējā desmitgadē Afganistānu ir pametuši ļoti daudzi izglītoti cilvēki, mūsu intelektuālā elite. Es uz viņiem biju ļoti nikna, jo man likās: ja visi aizbrauks, kurš palīdzēs Afganistānai augt un attīstīties? Afgāņi vienmēr saka: ai, Afganistāna taču nekad nemainīsies! Tas mani kaitināja: ja visi tā domās, tad, protams, nekad nekas nemainīsies! Arī es ik palaikam domāju: palikt vai braukt projām? Protams, gribēju palikt, bet man bija arī bail – pilsētā regulāri notika pašnāvnieku uzbrukumi, un es negribēju mirt. Visbeidzot nolēmu: es palikšu. Kas notiks, tas notiks.
Nopirku dzīvokli Kabulā 2020. gadā, kad visi citi pārdeva savus īpašumus. Ievācos tur savā 30. dzimšanas dienā, astoņus mēnešus pirms Kabulas krišanas.
Toreiz man likās: ja es gribu veidot kino par afgāņu ikdienas dzīvi, tad arī man pašai tā ir jādzīvo un jāpieredz. Ļoti gribēju palīdzēt Afganistānai mainīties. Esmu ideāliste, tas ir acīmredzams, un dzīvoju pati savā realitātē. Savukārt mans dzīvesbiedrs ir ļoti reālistisks. Mēs daudz par to diskutējām. Viņš teica: Afganistānas problēmas ir pārāk lielas, mēs esam pārāk mazi un nevaram to mainīt. Tu neesi politiķe, bet režisore. Un lai veidotu filmas, tev ir jābūt dzīvai. Bet es tobrīd nespēju to uzklausīt. Biju nonākusi apburtajā lokā, biju apsēsta ar domu par Afganistānu un afgāņu kino, un brīžam man likās – labi, ja mani nogalinās, vismaz būšu dzīvojusi dzīvi, kāda man pašai patīk! Šķiet, ka šajos divos gados, kopš esmu projām no Afganistānas, esmu mazliet attapusies. Esmu sapratusi, ka ģeogrāfijai nav tik lielas nozīmes.
Es pati esmu Afganistāna. Man nav jāatrodas konkrētā vietā, lai veidotu afgāņu kino.
Es to varu darīt arī šeit. Esmu salīgusi mieru ar savu identitāti, kur es esmu gan afgāniete, gan irāniete. Nacionālā piederība šajā reģionā ir ārkārtīgi jūtīgs temats. Irānā mani vienmēr apsaukāja par afgānieti, Afganistānā – par irānieti. Vienmēr jutu spiedienu, ka man ir jāpierāda, ka esmu afgāniete. Es būšu izcila režisore, un beidzot visi mani atzīs kā šo talantīgo afgānieti! Tagad, dzīvojot Vācijā, es jūtos tā, ka esmu gan afgāniete, gan irāniete, es esmu es pati. Un man nevienam nekas nav jāpierāda. Jā, mana interese joprojām ir afgāņu kino, bet man nav jāziedo dzīve valstij. Valsti veido cilvēki, nevis ģeogrāfija. Šī ir mana mākoņa zelta maliņa.
Un kā klājas jūsu iecerei par piecām filmām, kas balstītas jūsu dzīvesbiedra Anvara Hašimi dienasgrāmatās, no kurām pirmās divas bija "Vilks un aitas" un "Bāreņu nams"?
Tā romantiskā komēdija, ko iepriekš minēju, būs trešā šīs sērijas filma. Dienasgrāmatās esam tikuši līdz vietai, kur mēs ar Anvaru iepazināmies. Mēs kopā strādājām TV kanālā Kabulā. Es tolaik biju kulinārijas šova producente, un viņam riebās kulinārija. Tolaik priekšniecībai bija uzskats, ka – labi, sievietes var strādāt televīzijā, bet tad tikai kulinārijas šovā, jo viņu vieta jau vispār ir virtuvē. Anvars strādāja ziņās, un mēs satikāmies darba ēdnīcā. Mana pieredze ar vīriešiem tolaik aprobežojās ar tēvu un brāli, kuri nav pārāk atbalstoši, un tad vēl visi tie vīrieši, ko iepazinu skolā un universitātē...
Es tolaik uzskatīju, ka Afganistānā nav neviena laba vīrieša.
Arī manas māsas, mamma un draudzenes bieži mēdza teikt, ka Afganistānā nav labu vīriešu. Tas viss balstījās viņu patriarhālās sabiedrības pieredzē. Tolaik man bija ideja pārdot savu nevainību internetā un uztaisīt par to filmu. Un tad es satiku Anvaru. (Smejas) Filma būs par šo laiku, un tā sauksies "Labu vīriešu nav".
Empātijas mašīna
Rīgas Starptautiskajā kino festivālā jūs būsiet pilnmetrāžas filmu žūrijā. Kāda ir sajūta?
Ir jauki būt žūrijas krēslā, bet tas ir arī bailīgi, jo tev ir jāvērtē citu cilvēku darbs. Pati zinu, cik daudz laika, naudas un enerģijas ir jāiegulda filmas radīšanā. Ja izdodas filmu pabeigt, tu jau esi uzvarētājs. Tev ir izdevies atrast finansējumu, kas ir pats grūtākais, un tev ir izdevies savu ieceri novest līdz galam. Protams, ir jauki, ja to vēl arī izrāda kādā festivālā, bet galvenā cīņa jau ir izcīnīta. Tā ka vērtēšanas daļa man žūrijas darbā pārāk nepatīk, bet man ļoti patīk skatīties filmas no dažādām pasaules malām un pārrunāt redzēto ar citiem žūrijas locekļiem. Tas ir īsts luksuss! Nekad neesmu bijusi Rīgā un Baltijas reģionā, neko nezinu par šī reģiona kino, tāpēc skatīšos ar atvērtu prātu un priecāšos atklāt sev kaut ko jaunu. Pirms nedēļas šeit, Hamburgā, bija filmu festivāls, kur mēs ar Anvaru kā skatītāji bijām uz 40 filmām. Kad saņēmu Rīgas Starptautiskā kino festivāla vērtējamo astoņu filmu sarakstu, man uz šī fona likās – tas nebūs grūti!
Sarunas noslēgumā – kā šajos gados ir mainījušās attiecības ar jūsu konservatīvo ģimeni un tēvu, kurš negribēja jūs laist uz Kabulu? Kā viņi uztver jūsu kino karjeru?
Mana ģimene nav mainījusies, bet es gan esmu. Es tagad labāk saprotu, kāpēc viņi ir tādi, kā ir. Agrāk es biju ļoti dusmīga un man likās, ka nekad nepiedošu vecākiem, kā viņi mūs aizveda dzīvot uz to nomaļo Afganistānas ciemu. Tas mums ar māsām bija ļoti traumatiski, bet vecāki nav spējuši to saprast un pieņemt. Bet kino mani ir padarījis maigāku. Manai producentei Katjai ir divus gadus vecs dēliņš, un viņa saka, ka kļūšana par māti viņu ir padarījusi maigāku. Es pati neesmu mamma, bet man liekas, ka man tā ir ar kino.
Tā taču ir īsta līdzjūtības un empātijas mašīna! Kad tu raksti scenāriju, tu izdomā tēlus un nedusmojies uz viņiem par to, kādi viņi ir.
Tu zini, kāpēc viņi tā rīkojas, ko viņi ir pieredzējuši. Un es nekad agrāk nebiju tādā veidā paskatījusies uz vecākiem. Tagad es redzu: viņi mani mīl, es mīlu viņus, bet mēs esam ļoti dažādi. Mūsu iespējas un pieredze ļoti atšķiras. Beigu beigās esmu atradusi ceļu pie viņiem un spēju pavadīt laiku kopā, neaiztiekot jūtīgus jautājumus. Man šķiet, ka arī viņi ir sapratuši, ka nevarēs mani mainīt. Starp citu, es ļoti gribu nofilmēt savu ģimeni un vecākus savā topošajā romantiskajā komēdijā. Vēl gan neesmu ar viņiem par to runājusi...
Kā jums liekas, vai viņi piekritīs?
Es atradīšu veidu, kā viņus pierunāt. (Smaida)
