Dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods" jaunākās filmas veido daudzveidīgu Latvijas šodienas attēlojumu gan no bērnu, jauniešu, gan mākslinieku, gan cilvēku ar invaliditāti, gan arī no dzīvnieku un pilsētvides skatpunktiem.
Filmas "Latvijas kods. Latvija šodien" – no 16. novembra ceturtdienās pulksten 19.30 LTV1 un REplay.lv. Sabiedrisko mediju portālā LSM lasāmas intervijas ar visu filmu autoriem.
LTV dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods" filma "Runcis" atklāj stāstu par trīs dzejoļu krājumu autoru Reini Runci, kurš, būdams jau vairāk nekā 20 gadu piekalts gultai un retos brīžos – arī ratiņkrēslam, dzīvo radoši intensīvu dzīvi. Viņa ikdienu nekādi neatvieglo vides pieejamības ierobežojumi. Ar draugiem un pasauli viņš sazinās datorā, kas ir viņa logs uz "lielo dzīvi". Tomēr Reinis sapņo… Sapņo izdot dzejoļus angliski, sapņo uztaisīt savu interaktīvu mājaslapu, sapņo lidot gaisa balonā.
Filmas scenārija autore Henrieta Verhoustinska ar Reini Runci iepazinās vietnē "Facebook", kad viņa no dzejnieka saņēma pateicības vēstuli par sniegto ikmēneša atbalstu. Tā sākās abu sarakste. Pēc tam, kad Henrieta bija izlasījusi interviju ar Reini, tapa iecere filmai. Sarunāt tikšanos ar Reini nav nemaz tik vienkārši. Vajag kādu, kas atvērs durvis. Un izrādās, ka dzejniekam ir stingrs dienas režīms – viņš vairāk ir augšā pa naktīm, bet dienā guļ. Intervijā filmas autori iepazīstina ar dzejnieku Reini Runci, stāsta gan par filmēšanas procesu, gan atklāj savas pārdomas un to, kas palicis aizkadrā.
Aiga Leitholde: Kā Reinis jutās, esot kameras priekšā? Ar filmēšanos cilvēki bieži saista dažādus stereotipus un tādēļ baidās atvērties.
Henrieta Verhoustinska: Viņam nebija nekādu stereotipu, gluži pretēji – viņam bija jau pieredze. Mana kolēģe Eva Johansone par viņu bija veidojusi mazu piecminūšu filmu, kur citi lasīja viņa dzeju un pats Reinis lidoja ar paraplānu. No filmēšanas viņš vispār nekautrējās. Viņš piekrita, ka fiksējam viņa dzīvi tādu, kāda tā ir.
Andrejs Verhoustinskis: Reinis jau 22 gadus ir paralizēts, kas ir pietiekami ilgs laiks, kopš viņa dzīve ir kardināli mainījusies. Skatoties no viņa puses, šī filmēšana bija piedzīvojums. Tas deva iespēju iepazīt citus cilvēkus, jo tik daudzi pie viņa nenāk ciemos. Reiņa komunikācijas kanāls ir dators – sociālās vietnes internetā. Domāju, viņš vēlētos, kaut šīs komunikācijas būtu vairāk.
Henrieta Verhoustinska: Mums būtu jāmēģina uzturēt kontaktu ar Reini arī pēc tam, šad un tad pie viņa iebraucot paciemoties un palīdzēt realizēties kādam no viņa lielajiem plāniem. Savu dzeju viņš vēlas angliskot, izveidot interaktīvu mājaslapu ar šiem dzejoļiem abās valodās.
Tie ir lieli plāni, kurus viņš kaļ, dienām gulēdams savā siltajā istabiņā.
Andrejs Verhoustinskis: Šajā mājaslapā būtu ne vien viņa dzeja, bet arī iespēja pasūtīt viņam dzejoli vai arī, viņa vārdiem, pats savu dzejoli radīt. Tā ir interaktīva iecere, kurā sava vieta paredzēta arī animācijas elementiem. Lai Dievs dod, ka viņam tas izdodas!
Šis savā veidā ir arī stāsts par realitātēm – digitālo, īsto dzīves.
Andrejs Verhoustinskis: Jā, un Reinim ir vēl trešā – viņa fantāzijas pasaule, kurā viņš uzturas pietiekami daudz.
Henrieta Verhoustinska: Tur dzimst šie dzejoļi!
Andrejs Verhoustinskis: Ne tas vien – Reinis interesējas par kosmosu un vēl citām, piemēram, sociālpolitiskām tēmām. Tās naktis viņš pavada, klausoties zinātniekus, ekonomistus.
Henrieta Verhoustinska: Es teiktu, ka Reinim ir intelektuāli spraiga dzīve. Un viņam patīk raidījumi arī par vienkāršiem cilvēkiem.
Andrejs Verhoustinskis: Un par ceļojumiem.
Vai Reinim ir draugi?
Henrieta Verhoustinska: Viņam ir brālis. Es zinu, ka ar Shipsea viņam izveidojās ļoti labs kontakts. Viņš Reini iepazīstināja ar Jāni Rokpelni, kurš vēlāk rediģēja vienu no viņa dzejoļu krājumiem. Reinis paļaujas mirkļa impulsam par kontakta rašanos. Piemēram, Latvijas Radio žurnālisti Baibu Kušķi viņš atcerējās ar ļoti labiem vārdiem. Tā bija bijusi tikai viena intervija, kurā izveidojās kontakts un laba saruna – to viņš atcerējās vēl mēnešiem ilgi. Cilvēki, kas nonāk Reiņa redzeslokā, viņu neapmeklē bieži, bet komunikācija notiek. Ar to pašu Shipsea viņš laiku pa laikam apmainās ar vēstulēm.
Atbildot uz jautājumu par draugiem – man sajūta par vārdu "draugs" ir tāda, ka draugs ir cilvēks, kas tev ir ļoti līdzās. Tāds Reinim ir brālis, pateicoties kuram viņš dodas ārā no dzīvokļa. Tā ir sarežģīta procedūra, jo Reinis pats nevar iesēsties ratiņkrēslā. Šim nolūkam ir speciāls pacēlājs, kur kopēja viņu ieritina un pārceļ ratiņkrēslā. Pļavnieku mājā ir vecais padomju laiku lifts, kurā ir grūti iebraukt, bet labi, ka tas ir. Viņš ir panācis to, ka pašvaldība ir ierīkojusi īpašāku nobrauktuvi. Reiņa brālis viņu pavada āra gaitās. Viņi dodas uz kāda lielveikala kafejnīcu, jo tur var iebraukt ar ratiņkrēslu. Tur apēd un iemalko kaut ko garšīgu. Viņš ir jābaro, un šis process piesaista apkārtējo uzmanību.
Bieži apkārtējie nezina, kā šādās situācijās reaģēt un runāt. Kādas jaunas zināšanas par šo jautājumu filmas veidošanā jūs esat ieguvuši?
Henrieta Verhoustinska:
Reinim patīk, ka par viņa situāciju runā lietišķi, bez izpušķojumiem.
Viņam var pajautāt jebko, un viņš bez apvainošanās atbildēs. Kā tev šķiet, Andrej?
Andrejs Verhoustinskis: Man šķiet, pats galvenais, lai komunikācija būtu normāla, cilvēciska.
Henrieta Verhoustinska: Procesa gaitā tu aprodi ar Reiņa situāciju – mēs viņu filmējām kā ziemā, tā vasarā – ka tu to pieņem kā normu, un tad komunikācija ir pilnīgi brīva. Tu vairs nedomā par to, kādēļ viņš guļus runā. Viņš ir pielāgojies savai situācijai un arī cilvēki, kas ar viņu komunicē, – ir notikusi šī pielāgošanās.
Tāpēc ir tik svarīga redzamība. Lai apkārtējie var pieņemt, šādi vairojot arī kopējo izpratni un empātiju. Arī pilsētvides pielāgošana mums vēl ir aktuāls jautājums.
Henrieta Verhoustinska: Cilvēkiem neienāk prātā elementāras lietas! Apjoma dēļ neiekļāvām vienu zīmīgu epizodi, kurā Reinis brauca pa Pļavniekiem un uz ielas stūra ietves nobrauktuves bija apstājusies automašīna, un viņš netiek lejā. Tiklīdz šoferis saprata, kas par lietu, viņš pabrauca malā. Bet pati situācija kā tāda, ka viņš apstājās uz šīs nobrauktuves, apliecina, ka cilvēkiem neienāk prātā, kāpēc invalīdiem vajadzīgas atsevišķas stāvvietas un nobrauktuves kādam tūlīt varētu vajadzēt. Šādas elementāras lietas cilvēkiem būtu jāņem vērā, domājot par vides pieejamību, arī iekārtojot mitekļus, kafejnīcas, birojus. Ja tas notiek projektēšanas sākumposmā, tas pat neko daudz pārāk neizmaksā.
Andrejs Verhoustinskis: Mūsu filmas galvenais vēstījums ir stāsts par dzejnieku, kurš ir paralizēts, nevis, piemēram, par paralizētu cilvēku, kurš raksta dzeju.
Henrieta Verhoustinska: Ja filmai būtu jāraksta brīdinājums, tad šai filmai es liktu: "Uzmanību, filmā skan dzeja". Gandrīz visos filmas aizkadros Reinis pats lasa savu dzeju.
Portretfilma jums ir pazīstams žanrs. Kas jūs šajā žanrā piesaista?
Andrejs Verhoustinskis: Tās ir personības, kuras mēs portretējam un kuras šādā vai citādākā veidā mums liekas fascinējošas ar savu iekšējo spēku, brīvo garu un tiekšanos pēc brīvības jebkuros apstākļos. Visi mūsu varoņi ir savā veidā talantīgi. Ļoti interesantas personības.
Henrieta Verhoustinska: Portretu filmās katrai konkrētajai personībai mani piesaista arī privāts iemesls, tās man palīdz risināt man svarīgas tēmas. Piemēram, filmā par brāļiem Žagariem, kuru veidoju kopā ar Zitu Kaminsku, es iepinu pārdomas par attiecībām ar savu brāli, kas tobrīd man bija sarežģītas. Filmas "Paula un ceļš" gadījumā krūts vēža stāsts bija ļoti svarīgs, jo Andreja mamma ir mirusi ar krūts vēzi. Tas bija stāsts par to, kā viens cilvēks var savu slimību pārvērst spēkā un tādā veidā palīdzēt citiem. Savukārt ar Raimondu Paulu, tas smieklīgi izklausīsies, mani radniecīgu darīja viņa nedzeršanas stāsts. Pirms pieciem gadiem arī es atteicos no alkohola.
Runājot par Reini – viņš ironizēja, kad sacīju, ka viņu apbrīnoju.
Es viņu apbrīnoju par gara spēku un spēju dzīvot piepildītu dzīvi šādā vārda tiešā nozīmē nekustīgā stāvoklī.
Kā viņš atrod spēku, lai palīdzētu vēl citiem – viņš bija savācis ziedojumus veciem cilvēkiem, kurus bija saticis, apciemojot savu mammu slimnīcā. Tagad viņš vāc naudu vājredzīgai kundzei datora iegādei. Katru reizi pēc filmēšanas bija sajūta – ko varam cepties par mūsu problēmām! Reinim ir jārisina problēmas, kas ir viņa izdzīvošanas jautājums. Pieļauju, ka diezgan daudzi cilvēki Reiņa situācijā ātri aizietu bojā, jo padotos. Reinis nav padevies, un tas ir apbrīnas vērts.
"Latvijas kods"
