Dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods" jaunākās filmas veido daudzveidīgu Latvijas šodienas attēlojumu gan no bērnu, jauniešu, gan mākslinieku, gan cilvēku ar invaliditāti, gan arī no dzīvnieku un pilsētvides skatpunktiem.
Filmas "Latvijas kods. Latvija šodien" – no 16. novembra ceturtdienās pulksten 19.30 LTV1 un REplay.lv. Sabiedrisko mediju portālā LSM lasāmas intervijas ar visu filmu autoriem.
Filmas darbība notiek "Savvaļā" – mākslinieka Andra Eglīša un viņa domubiedru – Kitijas Vasiļjevas, Sabīnes Verneres, Ditas Birkenšteinas un Marijas Luīzes Meļķes – veidotajā izstādē un mākslas rezidencē Drustu pagastā, kur satiekas nepieradināta daba un daudzveidīgas mākslas formas. Šajā vietā ir uzaugusi jauna māksliniece Katrīna, kura savu ceļu mākslā vēl tikai sāk.
Filma poētiski vēro tapšanas, pārmaiņu un satikšanās procesu, kam nav stingri nosprausta mērķa, pamatojuma vai termiņa, bet intuitīva zināšana, ka viss notiks jebkurā gadījumā.
Aiga Leitholde: Kas bija tie impulsi uzņemt filmu "Umbra"?
Aleksejs Beļeckis: Labs jautājums. Impulsi bija neparedzami. Tā drīzāk bija ārējo apstākļu sakritība, uz kuru mēs reaģējām. Par "Savvaļu" filmu ir uzņēmis arī Uģis Olte, kas arī bija ieturēta poētiskās dokumentācijas veidā, bet filmai bija atšķirīgs noskaņojums. Mēs gribējām vairāk parādīt to "Savvaļas" pusi, kas ir ārpus tās apmeklētāja redzesloka: kas notiek "Savvaļā" tad, kad tur nekas nenotiek – pasākumi, koncerti vai cita veida lielāka cilvēku sanākšana. Šī vieta eksistē 365 dienas gadā un atvērta vienmēr. Mūsu fokuss bija vērsts uz mākslinieku kopienu. Impulss, kāpēc pieteicām šo ideju "Latvijas kodam", virmoja gaisā. Man pašam bija sakrāti daudzi materiāli, kur es tāpat vien, bez mērķa "Savvaļā" fotografēju vai filmēju. Tad "Savvaļas" veidotājs Andris Eglītis jautāja, varbūt es vēlos ar šiem materiāliem kaut ko izdarīt? Protams, ja nav mērķa, tad ir gūti atrast laiku, un to nevar izdarīt viens cilvēks – ir vajadzīga komanda un laiks. Mans kolēģis un draugs Henriks Eliass Zēgners, kurš vairākus gadus ir veidojis drukātu izdevumu "Savvaļas burtnīca", bija "Umbras" projekta autors. Viņš ierosināja, ka šoreiz "Savvaļu" varētu dokumentēt caur poētiska kino formātu. Viņš arī savāca komandu, un mēs sākām strādāt.
Filmas galvenā varone ir Katrīna, kura ir dabas bērns. Filmas nosaukums "Umbra" arī labi attaisno viņas saikni ar apkārtējo vidi, zemi un krāsām. Kas skatītājiem būtu vēl jāzina par Katrīnu?
Kad sākām darbu pie šī projekta, ilgu laiku ieguldījām arī domas formulēšanā no abstraktas idejas uz reālo. Tad arī sapratām, ka mums ir vajadzīgs fokuss un varone, kurai varētu sekot līdzi. Man bija svarīgi atrast varoni, kas iemiesotu arī pašu "Savvaļu". Filmā ir vairāki varoņi – gan Katrīna, gan Andris, gan pati vieta "Savvaļa". Lai izstāstītu šo stāstu par visiem, Katrīna bija gan "Savvaļas" iemiesojums, gan caur viņu labāk varēja izprast arī Andra Eglīša stāstu. "Savvaļa" kā kultūras telpa eksistē pēdējos četrus gadus. Kādreiz tā bija vienkārši zeme, kuru nopirka Andris Eglītis savas darbnīcas iekārtošanai, kad Katrīna nesen bija piedzimusi. Ja kāds šo vietu vislabāk zina, tad tie būtu Katrīna un Andris. Jā, Katrīna ir dabas vai arī citiem vārdiem "Savvaļas" bērns. Viņa zina katru meža gabaliņu. Viņa šeit meklē sevi.
Šī filma ir arī stāsts par glezniecību un mākslinieku kā tādu. Ļoti interesanti vērot stabilu, etablētu mākslinieku un arī mākslinieku, kas vēl tikai top.
Arī es, pats esot mākslinieks, saskaros ar jautājumiem – kas ir tas, ar ko mākslinieks nodarbojas? Vai vispār ir vērts ar to nodarboties? Kurā brīdī kāds kļūst par mākslinieku? Tie ir jautājumi, uz kuriem nevar atbildēt, bet tieši tāpēc ir interesanti vērot, kurā brīdī šie jautājumi kļūst aktuāli. Kurā brīdī rodas lēmums, māksliniecisko darbību turpināt vai ne – no Katrīnas stāstiem šajā filmā var just gan tos prieka, gan šaubu brīžus.
Mēs mēģinājām parādīt arī glezniecības domāšanu kā tādu. Katra cilvēka nodarbošanās lielā mērā nosaka to, kā mēs skatāmies uz pasauli un kā tajā darbojamies. Tas ir domāšanas fundaments. Man kā dokumentētājam bija ļoti interesanti vērot, kā notiek Andra un Katrīnas domāšana. Piemēram, Katrīna bija viens no cilvēkiem, kas piedalījās filmēšanā, esot kameras abās pusēs. Mums bija vairāki filmētāji, taču speciāli nelikām uzsvaru uz to, dažādi cilvēki atšķirīgi ierauga lietas – tas visu ļoti labi papildina. Kad es filmēju, daudz vairāk koncentrējos uz kopskatiem. Savukārt Katrīna, kas tur zina visu detalizēti, savus kadrus veido kā makro bildi.
Šī filmēšanas procesa dalīšana labi piestāv domai par mākslinieku kolektīva atainošanu!
Jā, tas atspoguļojas ne tikai filmēšanā. Mēs filmu veidojām tā, lai dokumentācija notiktu dažādos veidos. Kino, manuprāt, ir pateicīga forma, kur veiksmīgi var ietilpināt dažādas mākslas izpausmes. Piemēram, filmā izmantoto mūziku veidoja četru mūziķu sastāvs: Evija Vēbere, Elīna Silova, Ivars Arutjunjans un Matīss Čudars, kas vēl 2022. gadā piedalījās vienā no "Savvaļas" rezidencēm. Viņi tur ierīkoja savu ierakstu studiju, kur komponēja un turpat mūziku atstāja, jo nebija plānojuši neko tālāk ar to darīt. Arī filmas skaņu režisors Edvards Broders komponēja mūziku, izmantodams tās skaņas, ko bija ierakstījis uz lauka filmējot. Viņš daudz izmantoja tieši dabas skaņas, ko viņš ieauda iepriekš minēto mūziķu radītajā.
Filmas sākumā izskan arī Marta Pujāta dzeja. Šo dzejoli "Savvaļas" komanda bija izvēlējusies vietas atvēršanai, jo uzskatīja, ka dzejolis vislabāk apraksta "Savvaļu". Filma noslēdzas ar dzeju – šie teksti sarakstīti 2021. gada mākslinieku rezidencē, un tad tapa arī performance, ko var redzēt filmā. Mūziķu dziedātais ir paņemts no performanču mākslinieku tekstiem.
Runājot par kolektīvo, man izaicinošākais bija dokumentēt šo vietu un cilvēkus, kas nemitīgi mainās. Mūsu uzrakstītie plāni vienā brīdī nestrādāja, jo vieta pamainīja raksturu un arī mūsu varone jau bija cita.
Tādēļ izvēlējāmies būt vērotāja pozīcijā un nolēmām, ka montēšanas procesā sapratīsim fokusu. Šajā gadījumā milzīga nozīme bija mūsu montāžas režisoram Dāvim Gaujam, kurš vārda vistiešākajā nozīmē montāžas procesā režisēja šos fokusus. Tā kā pats ļoti daudz filmēju, man bija grūtāk ieraudzīt jaunas lietas savā materiālā – viņš tajā redzēja daudz vairāk par mani. Jāpiemin arī mūsu producente Līva Vernere, kas būtiski ietekmēja filmas satura veidošanos.
Manuprāt, filma iekapsulējusi radīšanas procesu bez konkrēta mērķa, radīšanas procesu kā esamību. Mūsdienās strādājam pēc mērķiem un argumentiem. Ne vienmēr to vajag pamatot – tā es izjutu filmu "Umbra".
Jā, "Savvaļa" sniedz iespēju nebūt šķietami produktīvam.
Mēs dzīvojam laikmetā, kurā mums visu laiku kaut kas ir jāražo, bet māksliniekiem, un patiesībā visiem cilvēkiem, ir akūti nepieciešamas laiks, kad neradi, bet domā par radīšanu, kad esi procesā, kas tevi kaut kur pēc tam aizved.
No citas puses, tas arī ir darbs. Šajā filmā mēģinājām parādīt, ko dara mākslinieki, kad viņiem ir jāsavācas. Katrīna visas filmas garumā kaut ko glezno, bet mēs neredzam, kas tieši ir uzgleznots. Katrīnai šī vieta ir vajadzīga, lai savāktos, lai paņemtu kaut ko sev. Lai, iznākot no "Savvaļas", viņa varētu izdarīt lielas lietas.
Latvijā ir arī citas šādas vietas-rezidences kā, piemēram, Aizputē darbojas "Serde", "Laukku" ir sava rezidence Vidzemē, "Sansusī" organizē rezidenču centru "Susēja". Vēlējāmies parādīt, ka šādas vietas un kopienas eksistē, kur sanāk kopā cilvēki, viens par otru rūpējas, kur notiek radošums. Kad sanākam kopā uz koncertu Rīgā, Valmierā vai jebkur citur un baudām tur mākslas notikumus. Tas nerodas tur. Tam ir vajadzīgs laiks, kurā ir radošais process, šaubas un darbība. Tas bieži notiek tieši šādās vietās kā "Savvaļa", kas darbojas klusiņām un par kurām maz ko zinām, bet tās cilvēkiem ir akūti nepieciešamas.
"Latvijas kods"
