Kad 2021. gadā ASV grāmatnīcu plauktos nonāca pazīstamā kinorežisora Džima Džārmuša kolāžu grāmata, daudzi bija pārsteigti par šādu viņa radošo pusi. Zināms, ka viņš uzņem filmas, raksta scenārijus un dzeju, komponē, bet izrādījās, ka gadiem ilgi viņa aizraušanās bijusi arī kolāžu veidošana no avīžu izgriezumiem.
Pirms gada publiskā sarunā ar rakstnieku Džonatanu Eimsu Čikāgas Humanitāro zinātņu festivālā Džārmušs teica, ka šīs kolāžas viņam ir veids, kā pabūt klusumā un mierā ar sevi. Bet tikai nesen viņš sapratis, ka patiesībā visu savu radošo dzīvi strādā pēc kolāžas principa: "Es to īsti nebiju aptvēris līdz brīdim, kad iznāca mana kolāžu grāmata un man vajadzēja sniegt dažas intervijas. Domāju: velns, ko lai saka, nevaru izdomāt… Un tad es sapratu, ka patiesībā taču visā savā radošajā darbā izmantoju šo pašu kolāžas metodi. Kad taisu filmas, es vienmēr pats rakstu scenāriju. Ilgāku laiku vācu idejas, vienmēr nēsāju līdzi blociņu un pierakstu dažādas domas vai atgadījumus. Un, kad esmu gatavs ķerties pie scenārija, es lieku šīs idejas kopā kā tādā kolāžā. Un tās pašas izveido attēlu.
Arī tad, kad filmēju, – un es zinu, ka visi režisori tā nedara, bet man tā patīk –, es vienkārši vācu materiālu, no kā veidosim filmu.
Jo pati filma reāli top montāžas telpā. Un tas kļūst par ļoti līdzīgu procesu – es vācu lietas kopā un ļauju tām izveidot stāstu. Es vienkārši uzmanīgi ieklausos tajā, ko esmu savācis – un tas attiecas tiklab uz kolāžu veidošanu, kā uz scenāriju rakstīšanu, filmēšanu un mūzikas rakstīšanu."
Džārmuša īpatnās, reizēm lēnās un apcerīgās filmas nav masu kino produkts, taču ir augstu vērtētas kino kritiķu vidū, izceļot Džārmuša pašironiju, spilgtos tipāžus, atmosfēru un režisora allaž klātesošo pašironiju, kas caurauž arī jau pieminēto interviju Čikāgā.
"Frenks O’Hāra reiz uzrakstīja eseju "Personisms", kur runā par dzejas radīšanu tikai vienam lasītājam. Man šķiet, ka es ar savām filmām daru līdzīgi. Tāpēc tie ir tādi grāvēji!
Es zinu, ka vairāki desmiti cilvēku visā pasaulē ir redzējuši manas filmas! Un dažiem tās pat patīk!
Tā ka es nesūdzos," pašironiskā smīnā saka režisors.
Izrādās, ka Džims Džārmušs nekad neskatās pats savas filmas, kad ir tās pabeidzis un nodevis skatītājiem. Jo gluži vienkārši nevarot no tām vairs neko iegūt. Citu filmas gan viņš skatoties daudz – vismaz divas dienā, ja ir iespēja. Bet nejautājiet viņam, ko viņš domājis ar kādu konkrētu ainu kādā savā filmā: "Es neesmu analītisks cilvēks: neprasiet, ko mani darbi nozīmē! Es to nezinu un nemaz negribu to zināt. Kā Bobs Dilans savulaik teica: tas nav mans uzdevums, vecīt! Es cienu filmu veidošanu kā procesu."
Džims Džārmušs savulaik studējis Ņujorkas Universitātes Tiša mākslas skolā Manhetenā. Vairākas desmitgades vēlāk tur mācījās arī latviešu režisors Matīss Kaža, kurš studiju laikā saticis Džarmušu klātienē un daudz skatījies viņa kino.
"Džārmušs šai kinoskolā ir ļoti svarīgs," stāsta Kaža. "Viņš ir viens no tiem, kura filmas rāda. Jo tur ir uzsvars uz Eiropas kino un Amerikas neatkarīgo kino – atšķirībā no daudzām Amerikas kinoskolām otrā krastā, kur vairāk tiek gatavoti jaunieši, kuri varēs integrēties komerckino veidošanā. Bet šī ir skola, kas vairāk saglabā to Ņujorkas "underground" garu. Džārmušs gan tajā laikā, kamēr es tur mācījos, skolā neviesojās, bet viņam bija jubilejas skate filmai "Mironis" turpat, vietējā kinoteātrī, piecas minūtes no skolas ar kājām. Un tā arī bija pirmā reize, kad es viņu redzēju dzīvē.
Viņš ir ārkārtīgi jaudīgs stāstnieks gan intelektuālā ziņā, gan arī viņa stāsti no laukuma ir ļoti kuriozi. Tās metodes, ar kurām viņš strādā, reizēm ir ļoti negaidītas un improvizatoriskas. Tur var just to impulsivitāti, kas raksturīga viņa kino, īpaši agrīnajām filmām."
Matīsa Kažas pirmā pieredze ar Džārmuša kino gan neesot bijusi no veiksmīgajām. Trīspadsmit gados ar tēti aizgājis uz Džārmuša filmu "Kontroles robežas", ko šodien atceras kā "krācēju seansu" – filmas lēnums iemidzinājis ne vienu vien skatītāju. Vēlāk Kaža devis Džārmušam vēl vienu iespēju, noskatoties viņa agrīnās filmas un iepazīstot viņu kā vienu no interesantākajiem amerikāņu neatkarīgā kino režisoriem.
Kāpēc, viņaprāt, būtu vērts Džārmušu iepazīt tuvāk? Matīss Kaža atbild: "Iemeslu ir daudz. Pirmkārt, tas ir labs sākumpunkts Amerikas neatkarīgā kino iepazīšanai, kas ir būtiski atšķirīgs no Holivudas piedāvājuma. Otrkārt, Džārmušs ļoti veikli manevrē gan ar šiem žanriem, gan kultūru kontekstiem, un jūs noteikti būsiet pārsteigti. Tā filma, ko jūs noskatīsieties, sākumā noteikti būs kaut kas cits, un tad tā attīstīsies negaidītos virzienos un, iespējams, jūs intelektuāli izaicinās. Tad vēl noteikti šajās filmās ir brīnišķīgi tēli un tipāži. Ir tāda sajūta, ka šie cilvēki, ko redzat uz ekrāna, ir ja ne jūsu draugi, tad ar viņiem gribas draudzēties, neskatoties uz to, ka viņi varbūt ir pat diezgan brutāli "mafioziki". Viņu kompānija, savdabīgie dialogi, seju faktūras – tas ir kaut kas tāds, ko kino mīl, un Džārmušam ir liels talants atlasīt šos tipāžus. Un vēl šis kino piedāvā tādu urbānās vientulības atmosfēru (izņemot filmu "Mironis", kas ir vesterns). Ja tā ir pasaule, kurā jums patīk kādu laiku padzīvot, tad lielai daļai viņa filmu ir šī ļoti vientulīgās, industriālās vides, pamestības sajūta, kur divi vai trīs cilvēki naktī vazājas pa pilsētas neizdibināmiem nostūriem. Tā ka tas ir reizē arī noskaņu kino."
Matīss Kaža izceļ arī Džārmuša neparasto pieeju dramaturģijai, nereti stāstot nevis klasisku stāstu ar sākumu un beigām, bet paša režisora jau pieminētajā kolāžas manierē liekot kopā atsevišķas etīdes, ko vieno kāda tēma, noskaņa vai vide:
"Bet, neskatoties uz šo fragmentārismu, tik un tā ir tāda katarses vai emocionālā saspringuma un piepildījuma sajūta. Ir ļoti meistarīgi ko tādu panākt no īsiem atsevišķu etīžu blokiem."
Turklāt Džārmušu nav iespējams ielikt kāda konkrēta kino žanra rāmjos. Viņš ar tiem spēlējas, kā ienāk prātā, – te uzfilmē vesternu, te zombijfilmu, te – austrumu cīņu filmu. Par savām attiecībām ar kino žanriem Džārmušs pērn stāstīja intervijā Čikāgas Humanitāro zinātņu festivālā: "Man ļoti patīk krimiķi. Jau kopš tīņa gadiem man paticis uz ekrāna vērot noziedznieku tumšo pasauli un amoralitāti… Tas bija pirmais žanrs, ko iemīlēju. Un man iepatikās doma par žanru kā rāmi, kurā tu vari iemānīt savas idejas. Vesterna žanrs, piemēram, ir ļoti interesants, ļoti amerikānisks. Tāpat arī kriminālžanrs. Man vispār patīk skatīties ļoti dažādas filmas – cīņas filmas, komēdijas, gandrīz jebko, izņemot mūziklus."
Rīgas Starptautiskajā kino festivālā varēs redzēt četru Džārmuša filmu izlasi: viņa pirmo lielo kinodarbu, 1984. gada "Dīvaināk nekā paradīzē", kas iekļauta ASV Nacionālajā filmu reģistrā jeb "kino kanonā"; 1995. gada vesternu "Mironis", 1999. gada filmu "Spoku suns. Samuraja ceļš", kā arī 2003. gada hitu "Kafija un cigaretes". Kinorežisors Matīss Kaža tās uzskata par spēcīgākajiem Džārmuša kinodarbiem, kam viņš pievienotu arī filmas "Noslēpumu vilciens" un "Nakts uz zemes".
Pagājušajā desmitgadē uz kinoekrāniem nonākušas trīs Džārmuša filmas – vampīrfilma "Izdzīvo tikai mīlētāji", apcerīgais "Patinsons" un zombiju oda "Mirušie nemirst". Iespējams, drīz varam gaidīt jaunu filmu.
"Nesen pabeidzu darbu pie jauna scenārija," pērn intervijā Čikāgas Humanitāro zinātņu festivālā teica Džārmušs un atklāja ko interesantu par savu rakstīšanas pieredzi. "Kad es rakstu, parasti saviem tēliem jau iedomājos konkrētus aktierus un pēc tam mēģinu viņus ievilināt filmēties pie manis. Un bieži man veicas! Bet rakstot es palaikam nokļūstu tādā stāvoklī, kur es vienkārši dzirdu tēlus runājam un pierakstu viņu teikto. Es nedomāju par šo dialogu, es tikai klausos un pierakstu. Tā ir tāda sapņaina sajūta."
Vairāk par Rīgas Starptautisko kino festivālu:
