"Marijas klusums"
Šonedēļ kinoteātru repertuārā būs skatāma Dāvja Sīmaņa jaunākā spēlfilma "Marijas klusums". Patiesos notikumos balstītā vēstures drāma vēsta par Latvijā dzimušo teātra un mēmā kino aktrisi Mariju Leiko – viņa 20. gadsimta pirmajā trešdaļā bija viena no nedaudzajām latviešu izcelsmes aktrisēm, kas filmējusies starptautiski, tostarp pie pazīstamā vācu ekspresionista Frīdriha Vilhelma Murnava.
Filmas "Marijas klusums" stāsts noris aizvadītā gadsimta 30. gadu beigās – īsi pirms pasaulē eksplodēja jauns globāls karš. Cilvēcisko vērtību mijkrēslis un indivīdu izšķīšana represīvu režīmu dzirnās ir tēmas, pie kā Dāvis Sīmanis atgriežas jau atkārtoti – viņa iepriekšējais darbs – "Gads pirms kara" – vēstīja par notikumiem 1913. gadā, savukārt viņa debijas pilnmetrāžas filma "Pelnu sanatorija" atainoja to postu, ko cilvēku prātiem nes karš. Viņš arī veidojis biogrāfisko drāmu "Tēvs nakts" par cilvēku glābēju Žani Lipki.
"Marijas klusums", uzskatu, ir režisora labākā līdz šim uzņemtā spēlfilma.
Tā ataino Marijas Leiko dzīves nogali – sākot ar liktenīgo lēmumu palikt Maskavā, latviešu teātra "Skatuve" aktieru trupā. Teātra darbiniekus un aktierus savulaik noslepkavoja Staļina Lielā terora laikā. Titulvarones lomā lieliska ir aktrise Olga Šepicka-Slapjuma – viņa nospēlē Leiko gan kā dīvu, gan arī – filmas finālā – kā vērtību ziņā nesalaužamu un savam morālajam kompasam uzticīgu cilvēku. Sev neordinārās, taču spēcīgās lomās redzam arī aktierus Artūru Skrastiņu un Ģirtu Ķesteri – viņu tēli liek reflektēt par sāpīgu pašmāju vēstures lappusi: latviešu kolaboracionismu ar represīvajiem režīmiem.
Februārī aizvadītajā Berlīnes kinofestivālā pirmizrādītā filma ir nozīmīga gan mūsdienu notikumu kontekstā, gan vēsturiski: tā uzsver, ka totalitāro režīmu pārvaldītā pasaulē neviens nav drošībā – pat tie, kas kādu laiku bauda priviliģētu stāvokli. Būtiski – tā arī savā ziņā izgaismo Leiko dzīves nogali: līdz salīdzinoši nesenai pagātnei valdīja padomju propagandas kultivētais uzskats, ka viņa dzīvi beigusi pašnāvībā.
"Marijas klusums" kinoteātros no 4. aprīļa.
"Totēms"
Savukārt no 5. aprīļa uz kinoekrāniem skatāma meksikāņu režisores Lilas Avilesas izcilā drāma "Totēms". Tā izrādīta 2023. gada Berlīnes kinofestivāla programmā un, tāpat kā Dāvja Sīmaņa filma, saņēma Ekumeniskās žūrijas jeb kristīgo baznīcu pārstāvju balvu – tā tiek pasniegta kinodarbiem, kas īpaši meistarīgi ataino cilvēcību un cilvēcisko.
"Totēms" ir filma, kas grūti pakļaujas aprakstam – tajā iemūžinātas ikdienišķas norises: kādas ģimenes gatavošanās dzimšanas dienas svinībām no mazas meitenes skatpunkta. Mājas solis, ģimenes locekļu sarunas, lielas gaidas – pamatā šīs ir noskaņas un procesi, kas caurvij filmu. Ir tikai viena nianse – jubilārs, proti, galvenās varones tēvs, ir smagi slims. Lai arī nenovēršamā zaudējuma tēma ir smaga, režisore to ataino saudzīgi un godīgi – tieši tā, kā to redz galvenā varone – septiņgadniece.
Filmas stāsts skatītāju ved vijīgā, aizkustinošā ceļojumā, trāpīgi notverot laika ritumu, dzīves svarīgākos pieturas punktus un ģimeniskās attiecības. Un paradoksālā kārtā filma savā veidā ir dziedinoša – tā ir kā gudra, dziļa un jēgpilna saruna.
"Totēms" kinoteātros no 5. aprīļa.
"2Annas"
Šonedēļ sākas starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas", tas norisināsies no 5. līdz 11. aprīlim. Šogad festivāla virstēma ir "Prāts", un "2Annu" veidotāji ar filmu programmu sola ielūkoties un reflektēt par cilvēciskā prāta "dzīlēm un bezdibeņiem".
Kā savulaik uzsvēruši īsfilmu jomā strādājušie – īsmetrāžas darbi nav pilnmetrāžas "mazie brāļi" vai treniņu placdarms, bet neatkarīgs kino formāts, kurā sastopamās tendences bieži vien pareģo to, ko pēc laika redzēsim garākas hronometrāžas darbos kino.
Festivāla programmā varēs redzēt gan īpaši atlasītas izlases ar pasaules un Baltijas jaunākajām īsfilmām, gan arī izglītoties, klausoties lekcijās vai apmeklējot tematiskās filmu programmas, kurās apkopoti kinovēsturē nozīmīgi darbi.
