Radio ēterā
Droši vien nav īpaši svarīgi tas, ka Elīnai Garančai pusapaļa jubileja (un tieši kāda), bet tas gan būtiski, ka tieši dziedātājas dzimšanas dienā, 16. septembrī, LR3 “Klasika” ēterā klausīsimies šīgada Zalcburgas festivāla ierakstu.
Berlioza dramatiskās leģendas “Fausta pazudināšana” versiju ar Elīnas solo, kas bijis neaizmirstams, tā teikts Latvijas un citzemju laikrakstos.
Ja vēl pievienojam vienu no mūslaiku izcilākajiem basiem Ildaru Abdrazakovu Mefistofeļa lomā, skaidrs, ka jāklausās.
Bet dienu vēlāk (apaļā) jubilejā sveiksim Mārtiņu Braunu, un līdzās “Maugļa” melodijām un “Mēness poēmai” neatkārtojamā Nika Matvejeva balsī pēc paša jubilāra izvēles tiks likti “Septiņi dziedājumi par sapni garu”, un te atsauksim atmiņā 90. gadu nogali, Uģi Brikmani, norvēģu teiksmu Knuta Skujenieka atdzejojumā un kādu joprojām dzīvu ilgošanos.
Koncerts
Piektdien, 17. septembrī, Lielajā ģildē notiks Lielās mūzikas balvas laureāta, sitaminstrumentālista Edgara Saksona jubilejas koncerts, tiesa, vienu gadu vēlāk, nekā pienāca apaļais skaitlis, bet pie koncertu pārvietošanas mūslaikos esam pieraduši. Koncerta pirmajā daļā — ģeniālā mēmā komēdija "Safety Last!", kurai komponēto Platona Buravicka simfonisko mūziku Rihards Zaļupe pārlicis pieciem sitējiem (sinhronitāte ar attēlu simtprocentīga!). Koncerta otrajā daļā — Magnuss Lindbergs, Anatolijs Šenderovs un visam kulminācijā Riharda Zaļupes jaundarbs, ko viņš sacerējis savam kādreizējam meistaram, t. i., jubilāram un pats sev. Koncerta nosaukums “Ritma dzīres” pilnībā atbilst gaidāmajam.
Izstāde
18. septembrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (4. stāvā un Kupola zālē) tiks atvērta Barbaras Gailes personālizstāde “Krāsas”. Krāsa un vārds. Respektīvi, krāsas nosaukums, iegleznots attiecīgas krāsas gleznā. Viens no impulsiem — grafiti. Vēl viens — Rembo dzejolis par patskaņiem, kur katram piešķirta krāsa (A — melns, E — balts utt.). Izstādes pieteikumā solīts arī ZAĻŠ, violets, BLEU, L’OR, divi pelēkie, melnais un baltais Braila rakstā, un tas noteikti nav viss.
Grāmata
Nav īsti godīgi ieteikt paša nelasītu grāmatu tikai tāpēc, ka uzrunājošs vāks un daudzsološa anotācija, tomēr riskēšu minēt, ka Ingus Barovska “Mythopoeia: mūsdienu mītrade” būtu vismaz jāizskata (kas gan spēj mūslaikos visu izlasīt), jo ideja par mūsdienu sabiedrības mītu sasiešanu ar klasiskajiem mītiem šķiet intriģējoša.
