Un neaizmirstiet šonedēļ nobalsot par savu kultūras notikumu.
Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertā 4. oktobrī Lielajā ģildē – Pučīni mesa un Šimanovska simfonija
Pučīni "Messa a quattro", kas plašāk zināma ar aplamo nosaukumu "Messa di Gloria", ir
neiedomājami daudzveidīgs opuss, kurā noskaņas mijas no rāmas apceres un kazlēniska draiskuma līdz drūmam dramatismam, bet visu vainago animācijas filmai piestāvīga zvēriņu promenāde.
Šimanovska Ceturtā simfonija ir smalkā poļu impresionista šedevrs, kurā faktiski soloinstrumenta nozīme klavierpartijai – to atskaņos lieliskā modernākas mūzikas interprete Elīna Bērtiņa. Bet pie diriģenta pults būs autentisks poļu maestro Tadeušs Voicehovskis, kurš latviešu mūziķus daudzina par tīkami emocionāliem.
5. oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā – diriģentam Krišam Deķim veltīts koncerts
Vairums no jaunekļiem, kas padomju laikā mācījās kordiriģēšanu pie Kriša Deķa – smagnēja vīra ar prievīti –, būs ielāgojuši gan vīrišķāku stāju, gan stingrāku nacionālu apziņu.
Karjeras sākumā Krišs Deķis bija daudzsološs jaunais speciālists, pēc tam, kolēģa nosūdzēts, viņš vairākus gadus vadīja tālu no Latvijas un pēc atgriešanās piešķīra jaunu vērienu zēnu koru kustībai Latvijā,
atstāja nozīmīgas pēdas kā pedagogs un līdz mūža galam vadīja paša veidoto kori “Sagša”. Pat ja tu, puika būdams, īsti neapjēdzi, kas ir Krišs Deķis, viņa tēls Dārziņskolas gaiteņos bija leģendas apvīts. Koncerta programmā citstarp iekļauti Mārtiņa Brauna jaundarbi, kurus klausīsimies Mārtiņa Klišāna interpretācijā.
Laura Gundara romāns “Apglabāt uz valsts rēķina”
Gan teātrī, gan literatūrā Lauris Gundars ir provokāciju meistars, kaut gan – nē, tās nav provokācijas, tie drīzāk ir aicinājumi paskatīties dziļāk, pēc būtības vai arī – vienkārši citādāk. Tagad atkal – jaunajā apgāda “Dienas grāmata” izdotajā romānā rādītas nepārprotami divkopienu valsts problēmas, situācijas, personāži, un sižets varbūt tikai maķenīt par grotesku, lai būtu noticami reāls.
Lasīt aizraujoši un mazliet baisi – tas viss ir ap mums, un jautājums ir, cik mēs to pamanām.
Laura Gundara rakstītais sasaucas ar Marinas Kosteņeckas jaunākajās intervijās teikto. Bet nacionālajā jautājumā vēsture ir neizlabojama.
