Grāmata: "Pasaulē mīļākais klusums"
Gusts Ābele šobrīd ir 18 gadus jauns teātra režijas students, kurš iestudējis vairākas izrādes jauniešu teātra studijā "Kāpnes".
Kad viņš sarakstīja grāmatu "Pasaulē mīļākais klusums", ko nesen izdevis Jāņa Rozes apgāds, viņam bija tikai 16 gadu.
Grāmata ir gudri uzrakstīts, intensīvs, blīvs jauniešu – pusaudžu – pieredzes stāsts, kur ir viss: skola, vecāki, draugi, alkohols un cigaretes un, protams, pirmā mīlestība, par kuru īsti nevar saprast, vai galvenais varonis Svens to ir izdomājis, vai tā ir viņa asinsritē. Viņa jūtu objekts Karls ir pārcēlies uz dzīvi tālu ārpus Latvijas, tādēļ romāns ir daļēji epistulārs – tikai skaista vēstuļpapīra un izsmalcinātu frāžu vietā ir "WhatsApp" izmisīgās izsaukuma zīmes un lielie burti. Mani grāmata uzrunāja kā iespēja pietuvoties manas meitas vecuma cilvēku pasaulei un atcerēties sevi tai laikā, kad viss, itin viss – mīlestība, sāpes, vilšanās un prieks – bija vispārākajā pakāpē.
Izrāde: "Fēlikss, Anatolijs un Ilona"
Kino un operas režisora Aika Karapetjana otrreizējo uzdrīkstēšanos iekāpt dramatiskā teātra laukā (pirmā bija pirms 10 gadiem Nacionālajā teātrī ar Šekspīra "Venēcijas tirgotāju") – izrādi "Fēlikss, Anatolijs un Ilona" Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) vēl neesmu redzējusi, toties pabiju apmēram divas stundas ilgā tās mēģinājumā un izlasīju Justīnes Kļavas lugu. Tāpēc – iesaku! JRT zelta sastāvs – Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Baiba Broka un Jevgēņijs Isajevs, kā arī Marija Linarte vai Sabīne Tīkmane – izspēlē traģikomisku stāstu par "mazajiem, dzīves apdalītajiem cilvēkiem", piemēram, inženieri, kurš pēc Skrundas lokatora likvidēšanas strādā avīžu kioskā.
Tik ļoti smējusies kā šais divās mēģinājuma stundās nebiju sen, īpaši, kad Keiša un Daudziņa varoņi izspēlē tikko mostošās jūtas vienam pret otru.
"Beidzot!" es pie sevis iesaucos. Tomēr Justīnes Kļavas lugā ir arī smeldzīgi, skumji un pat traģiski brīži, tāpēc emociju šūpoles mākslinieces Kristīnes Jurjānes organizētā autentiskā 90. gadu vidē skatītājiem garantētas.
Filma: "Lauku ļaudis"
No 10. kinofestivāla Riga IFF vēlos ieteikt savdabīgu, neticamu, teju simts gadus senu mīlasstāstu un tā laika Polijas lauku dzīves ikdienas atainojumu.
Režisoru Dorotas Kobielas-Velšmanes un Hjū Velšmana animācijas filmā "Lauku ļaudis" atdzīvojušās 40 000 (!) eļļas gleznas.
Tās kā animācijas kadrus radījuši mākslinieki no Polijas, Serbijas un Ukrainas vairāk nekā gada garumā. Par to stila galveno iedvesmas avotu kalpojusi poļu reālisma un impresionisma mākslinieku daiļrade. Filmas pamatā ir 1924. gadā Nobela prēmiju saņēmušā poļu klasiķa Vladislava Reimonta romāns.
Mainoties gadalaikiem, Lipces ciema ļaužu dzīve ir pakārtota ražai un dabas vēlībai, ciemata dzīve – likumiem un paražām. Uz to fona norisinās gluži vai Šillera "Dona Karlosa" cienīgi notikumi. Jaunās zemnieces Jagnas nākotni diktē ģimene – viņa ir spiesta kļūt par sievu turīgajam Macejam, lai gan viņas sirds pieder precinieka dēlam Antekam. Gleznieciskā, vitālā, kaislīgā filma Riga IFF skatāma trīs seansos 17., 20. un 22. oktobrī.
