Pietrūkst nedaudz bezgaumības. Recenzija par Rīgas Ziemassvētku sajūtu

Lai arī cik ļoti man nepatiktu Ziemassvētku komercializēšanās plastmasas spīguļos, veikalu kampaņās un burzmā, savs labums tomēr no tā visa ir. Mūsu klimatiskajos apstākļos decembris pilsētā ir drēgns, tumšs un bezcerīgs mēnesis. Atrašanas ārtelpās lielākoties ir piespiedu vajadzība, lai nokļūtu no vienas siltas aliņas nākamajā. Laikapstākļi joprojām ir rudenīgi neparedzami. Ar netīru nokrišņu piebristiem apaviem tu pilsētas krēslā airējies pāri nenotīrītiem sniega vaļņiem, brīžiem ir auksti, brīžiem slapji, līdz laimīgs iespurgsti kāda veikala spožajās telpās.

Tur tevi sagaida silta gaisa vilnis un mirklīgs patvērums. Patiešām, veikalu apgaismojums ziemā zināmā veidā kompensē mūsu ģeogrāfiskās joslas saules trūkumu, un publiskās telpas Ziemassvētku dekorācijas sniedz solījumu, ka vismaz uz svētku laiku viss būs laimīgi un mierīgi. 

Šī gada Rīgas Ziemassvētku sajūtas recenzijā nolēmu pievērsties tieši ielās, veikalos un citur ārpusē redzamajiem Ziemassvētku rotājumiem.

Jā, iespējams tā nav nekāda augstā māksla piekārt lampiņas, taču tā ir kopīgi apdzīvojamā vide, kas ietekmē ikvienu, kurš šobrīd uzdrošinās spert kāju ārpus sava mitekļa.

Jāņem vērā, ka pilsēta ik gadu sevis izgreznošanā iegulda ne mazums līdzekļu. Tāpat šāda vēlme vai atturēšanās daiļot ap sevi esošo vidi norāda uz kopējo sabiedrības noskaņojumu – vai šobrīd ir iespējams rast laika un enerģijas līdzekļus papildu primārajām nepieciešamībām, lai radītu ko tik netveramu kā svētku noskaņu? Lai to saprastu, dodos caur vairākām ierastām cilvēku pulcēšanās vietām, virzienā no anonīmiem mikrorajoniem uz lepno centru.

Savu revīziju sāku dienas gaišajā laikā ar pāris nelieliem ķēdes veikaliem blokmāju guļamrajonā blakus autobusu pieturai. Pēc sortimenta abas iepirkšanās vietas diez ko neatšķiras, un savstarpēji konkurē vienīgi ar izdevīgākiem akciju āķiem.

Pie ieejas uz grīdas izklātas kartona kastes absorbē slapjdraņķa žļurgu, bet iekštelpās par svētku sajūtu kā vienīgais liecina kalns ar svētku produkcijas piedāvājumu.

Vadošais vietējo saldumu ražotājs šogad ir pacenties ar jaunu iepakojuma dizainu un plašu piedāvājumu. Kompozīcija aplipināta ar atlaižu cenu zīmītēm, kas man liek domāt par inflāciju. Turpat blakus otrs krāvums ar svētku rotājumiem. Spīguļi un vizuļi te vienkopus, bet tas arī viss. Veikalā ar vienu X vēl neskan pat svētku mūzika, kas ir kā piespiedu dopings ziemassvētīgam noskaņojumam. Nav pārāk centušies.

Rīgas autoosta

Tālāk apskatu Rīgas autoostu.

Tas ir punkts, kuru ikdienā šķērso lērums ļaužu, bet kurā negribas ne apstāties, ne uzturēties.

Nav arī lieku jautājumu kāpēc tā – lai gan pēdējos gados šīs telpas ir kļuvušas autobusu pasažieriem nedaudz draudzīgākas, te joprojām valda deviņdesmito gadu nemājīgās noskaņas. Virs ieejas nervozi mirgo pārvilkta nelielu lampiņu kaskāde, iekšpusē pār sāls sapleķoto grīdu steidzas visdažādākie cilvēki. Virs kasēm iekārtas jau ilgi kalpojušas, apputējušas mākslīgo skuju vijas ar dažām sarkanām bumbām. Tās izvietotas arī pa zāles perimetru un virs kioskiem mijas ar baložu dibenduramo durklīšu kārtām.

Varbūt labāk vispār nemaz nerotāt? Ja jau nav vēlmes pēc svētku gara, tad labāk vienkārši nesvinēt.

Es apeju visu autoostu un redzu vien pustukšus kioskus un nepacietīgus pasažierus. Kāpēc šim satiksmes mezglam neiet tikpat labi un solīdi kā Centrālajai stacijai? Ceru, ka gaidāmās pārbūves "Rail Baltica" ietvaros te visu vērsīs uz labu. 

Nākamais pieturpunkts ir Rīgas centra glaunākais veikals, tas, kas starp staciju un autoostu, kurā reti gadās vilties. Arī šoreiz, purinot no sevis nost autoostas sāli un plastmasas skujas, es sevi varu no jauna piepildīt ar svētku vizuļojošo substanci. Veikalā skan patīkamas melodijas, un pie tā galvenās ieejas ir tāds kā Ziemassvētku egļu mantiņu pop-up tirdziņš. Turpat centrālā egle elegantos, matētos toņos.

Ja es nebūtu nākusi inspicēt, tad es nemaz nepamanītu, ka egles galotne nevis rupji apcirsta, bet saudzīgi iebīdīta improzivētā griestu lūkā.

Te, nu, lūk, ir tā mielošana! Ziemassvētku loriņi, kas izvietoti skaistos, baltos stendos, tiek apmeklētāju rūpīgi cilāti un apbrīnoti. Turpat arī baltas un stilīgas mākslīgās egles par vairākiem simtiem eiro.

Jā, neaizmirsīsim, ka šajā svētku pasakā tomēr valda mantas un naudas attiecības, tomēr, arī neko nenopirkusi, es jūtos mazliet nočiepusi svētku noskaņu par brīvu.

Turpat netālu vēl viena egle, kas rotāta ar zilu ara papagaiļu spārnu pletumiem. Man atliek vien apbrīnot, kā mārketings, grafiskais dizains un interjera māksla var savīties tik vienotā un organiskā vēstījumā.

Šķērsoju klaustrofobiskos tuneļus un nonāku Rīgas stacijā.

Šeit novēroju, ka pati stacija un tās siāmas dvīnis nav izlikuši nekādas dekorācijas.

Tas atstāts uz telpu īrnieku pleciem, kas, lielākoties aprobežojas ar stilistiski atšķirīgiem rotājumiem, kas ir nelieli un fragmentāri. Arī šeit var just drīzo "Rail Baltica" intervenci, un liela daļa tuneļu veikaliņu ir slēgti. 

Turpat apmeklēju lielo pārtikas veikalu. Rotājumi šeit lakoniski, bet svētku preču klāsts oriģinālāks nekā teksta sākumā minētajās tirgotavās. Šogad piedāvājumā eglīšu aizstājējkociņi – araukārijas un kaktusi Santa Klausu kostīmos. Taču te ir vēl kas īpašs.

Ik pa brīdim skan speciāli ierakstīta “draugu svētku dziesma”. Ekrānos redzētas sejas ierakstījušas omulīgu gabaliņu ar asprātīgu tekstu. Tas  pat nedaudz ielīksmo manu sirdi. 

Apmetu riņķi pa Vecrīgu, kas pati kā svētku kartīte, vienīgi caurausta ar sarkano ierobežojumu lentēm, jo kuru katru brīdi kaut kas var uzkrist uz galvas. Centrālā svētku egle ir liela un iespaidīga, bet kopumā gan te, gan ārpus centra, jāatzīst, ka pa dienu ārtelpu publiskie elektriskie rotājumi izskatās diezgan nožēlojami.

Es zinu, zinu, ka šobrīd ir jātaupa elektrība, taču ja tie būtu ieslēgti (un cik gan tērē LED lampiņas?), tad darba laikā šie elementi neizskatītos pēc laternām piestiprinātiem dīvainu formu pārpratumiem.

Ja reducējamies uz to, ka Ziemassvētku īpašo noskaņu rada tieši gaisma tās dažādās izpausmēs, tad arī dienas laikā mirdzoši rotājumi šobrīd neskādētu. 

Augšminētais ierosinājums ļoti līdzētu Līvu laukumā redzamajai “Nenoroc nākotni mēslos” eglei.

Ja ir cerēts, ka tā rosinās domāt par atkritumu problēmu, tad dienas laikā šis pusapsnigušais, sarūsējušais un blāķīgais vides objekts tiešām izskatās pēc atkrituma.

Pēc šī neveiklā izklupiena dodos pa universālveikala ieskauto Rīdzenes ieliņu, kur beidzot sajūtu orģinālas, krāšņas, un pulsējošas svētku noskaņas. Enerģiska mūzika (sezonas melodijas sapārotas ar latīņamerikas motīviem) blakusesošajos veikalos liek kustināt gurnus un ritmiski krāmēt preces groziņos. Ātrija augstumos rindās sakārtas rozā egles un mirdzinās spoguļbumbas.

Nelielās ieliņas centrā uz sudrabainiem pakāpieniem spīd rozā neona spārni, un, šķiet, ka te nesen caurstaigājuši Viktorijas noslēpuma eņģeļi.

Nudien, pufaikās un mēteļos satītie garāmgājēji te var satikties, lai pēc tam dotos uz kādu spožu ballīti.

Uzlādēta dodos uz pēdējo punktu – lielo tirdzniecības centru starp Blaumaņa un Dzirnavu ielām. Zinot tā kruīza kuģim līdzīgo interjeru ar kičīgo strūklaku, es ceru uz krāsu un formu, un diskutabla stila sprādzienu. Taču mani sagaida patīkama vilšanās. Centra ātrijā iekārti siltu gaismiņu aizkari un ienācējus sagaida skaistas, dabiskās eglītes. Tās apjoztas vienīgi ar tādām pašām gaismas virtenēm, un tām nav pat iekārtu bumbiņu.

Šeit redzamie svētku rotājumi laikam raksturo šī gada kopējo vizuālo noskaņu. Pieļauju, ka epidemioloģisko ierobežojumu pēc (vai arī no tiem baidoties) nav īpašu krāšņumu, nav spožuma.

Rīgas Dome ir atteikusies no jau tradicionālā Egļu ceļa, lai gan jāatzīst, ka meklējot vēl neredzētas formu variācijas, egļu apveidi jau bija mutējušas par neatpazīstamām abstrakcijām. Tāpat šogad nejūtu veikalu vēlmi savā starpā sacensties ar svētku kompozīcijām. Nav ne zaigojošu ziemeļbriežu pulku, ne lielformāta eņģeļu. Pat salavecīši ir izmiruši.

Nav vairs pārspīlējuma un pompozitātes un pat nedaudz bezgaumības, kā man tomēr nedaudz pietrūkst, jo šajā tumšajā un grūti dzīvojamajā laikā gribas redzēt ko tādu, kas uz mirkli apžilbina un izrauj no domām par ētiski pareizu svētku svinēšanu.

Mierinājumu rodu vakarā atgriežoties savā mikrorajonā. Šķiet, ka dzīvokļu īpašnieki ir ar mani solidarizējušies un triec tumsu prom, savos logos izkarot pēc iespējas spožākas un neprātīgākas svētku virtenes. Tās huligāniski mirgo visdažādākajās krāsās un izgaismo tumšos iekšpagalmus. Nedomāju, ka šis lodžijās izkārtās lampiņas ir tik daudz savam, kā vairāk citu priekam. Turpat arī greznota dabīgi augoša egle. Vai tā būtu vēlīgi Rīgas domes piešķirtā egle apkaimju aktīvistiem (pie mums šogad arī tika iestādīts tāds sprīža garuma piecu galotņu brīnums) vai arī paši mājas ļaudis kopīgi sanākuši un, kā nu mācējuši, rotājuši savu pagalma skujeni?

Šī jaukā pašdarbība, kas nav ne komercijas, ne vēlētāju labvēlības pēc iniciēta, katru gadu ir arvien redzamāka, un tas mani patiesi priecē, jo tas ir tas patiesais Ziemassvētku gars, ko visi meklējam.

P.S. Inspekcija veikta decembra otrajā nedēļā.

Ziemassvētku ceļvedis

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt