"Jaukās dienas"
Pirmssvētku nedēļā kino jaunumos aicinu pievērst uzmanību vācu režisora Vima Vendersa jaunākajai filmai "Jaukās dienas" ("Perfect Days"). Vendersa karjera kino izvijas jau vairāk nekā piecas desmitgades. Viņa filmas rādītas visā pasaulē, un zināmākās no tām raksturo niansēts, labestīgs skats uz cilvēku attiecībām, tajās pievēršot uzmanību šķietami mazsvarīgām detaļām un tādējādi iemūžinot ikdienas poētismu. Šādā pieejā veidota arī viņa jaunākā filma "Jaukās dienas", kas, manuprāt, ir uzskatāma kā sava veida meistara atgriešanās – nesenākajos Vendersa karjeras posmos režisora filmas bija zaudējušas asumu.
Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados režisors ceļoja un strādāja ASV, tur gan nodarbojoties ar fotogrāfiju, gan veidojot filmas. "Jaukās dienas" savukārt iezīmē plašu soli pretējā – austrumu – virzienā: šis kinodarbs uzņemts Japānā.
Japānas kultūra un vide arī viens no filmas stūrakmeņiem – te redzam šīs valsts darba un saskarsmes kultūru, kā arī sintoismam raksturīgo dzīves tvērumu, attiecoties ar cieņu pret ikkatru dzīvo radību.
Filmas sinopse skan pagalam vienkārši, pat prozaiski: "Jauko dienu" stāsts seko kāda vīrieša – publisko tualešu uzkopēja – ikdienas gaitām. Viņa dienas rit rāmā rutīnā – došanās uz darbu ap saullēktu, pusdienas parkā pie tempļa, kur viņš ik dienas uzņem koka fotogrāfiju, pusdienas kādas metro stacijas kafetērijā, ikvakara lasīšana un kļavu koku stādiņu apkopšana. Japāņu aktiera Kodzi Jakušo atainojumā galvenais varonis (Hirajama) ir empātijas un labestības pilns: katrai viņa kustībai piemīt pašcieņa un nodoms. Jakušo sniegums aizvadītajā Kannu kinofestivālā arī novērtēts ar balvu par labāko aktierdarbu; un vairāk nekā pelnīti – uz viņa pleciem turas visa filma.
Lasot ārvalstu kolēģu apskatus par filmu, atdūros pret frāzi, ka šī filma esot brīnums. Šis ir viens no precīzākajiem "Jauko dienu" raksturojumiem –
Vendersam, virknējot prozaiskas ikdienas darbības, ir izdevies notvert ko krietni vien lielāku – apziņu, ka dzīvi veido mirkļi un ka, nesteidzīgi izdzīvojot katru no tiem, var piedzīvot ārkārtīgi lielu skaistumu un laimi.
Kā saka galvenais varonis: "Nākamā reize būs nākamreiz. Tagad ir tagadne". Kinoteātrī iesaku filmu noskatīties līdz pat titru beigām – tad iespējams uzzināt, ko nozīmē japāņu vārds "komorebi".
Kino no 22. decembra.
"Dzīvoklis"
Šīs nedēļas kino jaunumus noslēgšu ar svētku sezonai piemeklētu skatāmvielu, jo, kā ierasts, Ziemassvētku un Jaungada brīvdienas parasti ir laiks, kad pārskatām mierinoši pazīstamu kino klasiku. Šajos svētkos iesaku skatīt vai pārskatīt amerikāņu kinoklasiķa Bilija Vaildera 1960. gada komēdiju "Dzīvoklis" ("The Apartment").
Šīs viegli smeldzīgās komēdijas stāsts norisinās Ņujorkas betona džungļos, kur cilvēki kā skudriņas noteiktos laikos plūst uz savām darba stacijām. Galvenais varonis ir kāds apdrošināšanas klerks vārdā Beds Baksters, kurš uzņēmumā iemantojis atsaucību, jo aizlienē savu dzīvokli priekšniekiem, kas uz to ved savas mīļākās. Taču Baksters drīz vien sastopas ar sarežģītu morālo dilemmu – viņš iemīlas biroju ēkas lifta operatorē, kam ir afēra ar viņa priekšnieku.
Arī šī filma lielā mērā balstās uz tās aktieru sniegumiem – galvenajās lomās redzams izcilais aktieris un komiķis Džeks Lemons un Šērlija Makleina. Vaildera dialogi un metropolēs mītošo cilvēku vientulības tvērums šo filmu padara par visnotaļ netipisku, taču aizkustinošu svētku skatāmvielu.
Filmas pavērsieni mudina tās varoņus izvērtēt savus lēmumus un morālo kompasu, kā arī apzināties to, ka patiesā vērte un lielākais svars piemīt cilvēciskajām attiecībām.
"Dzīvoklis" bija pēdējā Holivudas Zelta laikmeta melnbaltā filma, kas saņēma "Oskara" balvu, – vajadzēja paiet aptuveni 30 gadiem, līdz Stīvena Spīlberga "Šindlera saraksts" to saņēma 1993. gadā.
Filmu iespējams nomāt vai iegādāties skatīšanai tiešsaistē vietnē "Google Play".
