Mazbudžeta kruīzs Dārziņos un Rumbulā. Meklējam apbrīnojamo vietās, kas neizbrīna

Domāju, ka lielākā daļa rīdzinieku (arī es) Dārziņu un Rumbulas apkaimi ir apmeklējusi, caurskrienot pa Daugavpils/Maskavas šoseju. Šādā rakursā te nav nekā pievilcīga – tikai ātrgaitas ceļš ar joslas atdalošiem betona blokiem centrā, bet malās brikšņi mijas ar auto šrotiem, loģistikas centriem un citiem aizdomīgiem industriāliem plačiem. Vienlaikus zināms, ka šeit šosejas malās piepelnās prostitūtas. Tāpēc šķiet interesanti izklaiņot šos rajonus, jo pēc 2021. gada datiem, te kopā dzīvo 4605 cilvēku, un internets saka, ka te atrodas vairākas kultūrvēsturiskas un nozīmīgas vietas. Kur gan tas viss ir?

Stāstu sērijā "Apbrīnojamas vietas vietās, kas neizbrīna. Mazbudžeta kruīzi galvaspilsētas apkaimēs" apceļojot gan Rīgas eleganto centru, gan necilās nomales, Gundega Evelone atklās dārgakmeņus, kas paslēpti nostāk no ierastajām Rīgas apbrīnotāju takām. Bruņojusies ar nelielām priekšzināšanām, autore vētīs apkaimi pēc apkaimes kā parasts cilvēks, kas ikdienā cenšas ietaupīt līdzekļus, lieki nepārpūlēties un saglabāt skaidru galvu vispārējā haosā, vienlaikus meklējot ko sirdij un dvēselei.

Ar pirmo ekspedīciju "Dārziņi. Rumbula" esmu nolēmusi aizsākt daudzgabalainu stāstu sēriju par Rīgas apceļošanu "Apbrīnojamas vietas vietās, kas neizbrīna. Mazbudžeta kruīzi galvaspilsētas apkaimēs" – caur 58 Rīgas mikrorajoniem – gan elegantajiem centrā, gan noplukušajiem nomalēs, lai sev un lasītājiem atklātu dārgakmeņus (labi, iespējams, tie biežāk būs pusdārgakmeņi vai pat vienkārši spīdīgi akmentiņi), kas paslēpti nostāk no ierastajām Rīgas apbrīnotāju takām. Bruņojusies ar nelielām priekšzināšanām, es vētīšu apkaimi pēc apkaimes kā parasts cilvēks, kas ikdienā cenšas ietaupīt līdzekļus, lieki nepārpūlēties un saglabāt skaidru galvu vispārējā haosā, vienlaikus meklējot ko sirdij un dvēselei. 

Šoreiz ekspedīcijā dodos kopā ar komandu. Tā kā viņu līdzdalība tagad un, iespējams, arī nākotnē būs neatraujama ceļojuma sastāvdaļa, komandas dalībnieki pelnījuši iepazīstināšanu:
Dzīvesbiedrs – mans dzīvesbiedrs, kas apveltīts ar neparastu humora izjūtu, un arī šoferis, jo man pašai auto vadīšanas tiesību nav.
Atvase – pirmskolas vecuma bērns ar interesi par ekspedīcijām un viedokli par tām jau pirms pašu ekspedīciju sākuma. Uzstāj, ka nevēlas tikt saukts par "Bērnu", bet par "Atvasi".
Lapčiks – neliels, spalvains sunītis, kas izbauda nokļūšanu svaigā gaisā un pārāk draudzējas ar garāmgājējiem.
Sniega Leopards – Gaišpelēks, bet rūsas pleķu nedaudz skarts (tāpēc jau to sauc par Sniega Leopardu) busiņš. Nedaudz apbružāts, bet vēl joprojām jaudīgs un ar potenciālu nākotnē kļūt par lielisku tālāku ceļojumu riteņmāju. 

Ekspedīcija "Dārziņi. Rumbula"

Nolēmu sākt ar Rīgas tālāko – dienvidaustrumu galu: Dārziņiem un Rumbulu. Dārziņi ir Rīgas pilsētas apkaime Latgales priekšpilsētā. Tā ir tālākā galvaspilsētas daļa dienvidaustrumu (DA) virzienā un, kā liecina arheoloģiskie izrakumi, apdzīvota jau pirms 4 tūkstošiem gadu. Jaunākos laikos šī vieta bijusi cieši saistīta ar Rīgas–Maskavas lielceļu. Blakus nelielām zemnieku saimniecībām atradušies dažādi krogi, pasta stacijas, zirgu atpūtināšanas punkti. 1960. gados Dārziņi krasi mainījās, jo šeit tika ierādīta vieta lielo rūpniecības uzņēmumu (tādu kā "Latvenergo", VEF un citu) darbinieku mazdārziņiem.

Rumbula atrodas pa kreisi no Dārziņiem, ar kuriem tā daļēji saplūst. Šobrīd Rumbulas ģeogrāfiskais mugurkauls ir bijušais PSRS militārā lidlauka skrejceļš, kam apkārt aptupuši dažādi nelieli uzņēmumi. Vēsturiski dzīve ritējusi ap 13. gadsimtā cisterciešu mūķenēm piederošo Mazo Jumpravmuižu, kurai pēc tam gadsimtu gaitā bijuši visdažādākie saimnieki, un kuras drupas te redzamas vēl joprojām.

Ierašanās

Ceļojumu sākam no otra Rīgas gala – Daugavgrīvas. Toms Bricis šodien solījis vētrainus laikapstākļus, taču ir cerība, ka tālāk no jūras atmosfēra varētu kļūt mierīgāka. Ap desmitiem no rīta brīžiem brāzmains vējš aizgaiņā mākoņus, un tad laiks šķiet draiski saulains un pavasarīgs. Iepriekš esam brīdināti, ka labāk Dārziņus apmeklēt vasaras mēnešos, kad viss zied un ir mīlīgs, bet tā kā vasara šajos platuma grādos ir tik īsa un iluzora, man liekas, ka labāk negaidīt un skatīt realitāti, kāda tā ir lielāko daļu sava laika – šajā gadījumā apledojusi, slidena un pusnokususi.

Vēl piestājam Bolderājas lielveikalā, kur pēc komandas pasūtījuma iegādājos akcijas kruasānus pie termosa tējas un beidzot sev nopērku īstu ekspedīciju aprakstu kladi – sajūtos kā koloniālās Āfrikas atklājējs haki krāsas šortos. Iepriekš ''Google'' kartē esmu ievadījusi dažādu apskates punktu koordinātes – ceļvedis veido abstraktu līniju mudžekli. Tā kā ne es, ne Dzīvesbiedrs agrāk šeit neesam bijuši izpētes mērķu vadīti, vien sīkās darīšanās, tad nolemjam akli sekot telefona norādēm un nogriežamies no šosejas.

Dodamies pa Dārziņu 7. līniju. Aiz muguras paliek platais loģistikas centra siluets, apkārt tāda kā pļava, kurā krustu šķērsu sasējušies dažādi no dārza dobēm aizbēguši augi. Aronijas, kaukāzenes, smiltsērkšķi te pamazām atkal kļūst par mežoņiem. Laikam esam Dārziņu pašā malā. Drīz pamanām arī pirmos žogus un nokļūstam nelielā krustojumā. Pat šeit kā suņu sēnes pēc lietus aplī izauguši slavenie Rīgas domes stabiņi. 

Dodamies lejup, uz Daugavas pusi. Te var redzēt vienu no retajām, senajām Dārziņu viensētām – tipisku 19. gadsimta otrās puses guļbūvi, kurai iepretim uzcelta tipiska 21. gadsimta sākuma klucīšu savrupmāja. Abas viena augumiņa, katra sava daiļumiņa.

Tepat blakus, zem kraujas, lejā atrodas Daugava, kura mutuļo blakus esošās Rīgas hidroelektrostacijas sakulta. Izkāpju no mājīgā busa, lai uzņemtu pāris foto. Iekšpusē pat nenojautu, cik spēcīgs patiesībā ir vējš. Par to liecina arī Daugavas viļņi, kas nevis pareizi plūst uz jūru, bet ačgārni sitas augšup pret straumi.

Kudojara parks

Drīzumā nonākam pie pirmā mērķtiecīgas apskates cienīgā Dārziņu punkta – Kudojara parka. Tā ir mākslinieka Vladimira Kudojara brīvprātīgi iekārtota teritorija visu priekam Daugavas krastā mazdārziņu iecirkņu ielokā. Par paša līdzekļiem viņš 20. gadsimta astoņdesmitajos gados šeit stādījis kokus un košumkrūmus, vedis akmeņus un mainījis reljefu. Realitātē parks ir neliels un labi caurskatāms.

Kudojara parks

Var just, ka tā ir viena cilvēka veidota ainaviska vienība. Te nav monumentālu formu un plašuma, bet iekopti daudzi nelieli stūrīši – dīķis, akmeņu krāvumi, daudzgadīgu augu dobes, blīvi celts putnu būrīšu ciemats jaunu bērziņu pudurī. Te ir arī Rīgas Domes iekārtots spēļu laukums un āra trenažieru dzelži. Salīdzinoši ar Centra kanālmalas plašumiem šis parks izskatās miniatūrs, bet gana plašs cilvēkam, kas iznācis pa sava vēl mazākā dārziņa vārtiņiem.

Kudojara parks

Mūsu uzmanību piesaista dekoratīva dolomīta bloku terase, kurā iemūrētas granīta plāksnes ar tādiem uzrakstiem kā "Zemkopības tautas komeseriāts I ieeja" un "Lauksaimniecības departaments". Interesanti, kā tās te nonākušas un vai tām ir vēsturiska vai tikai granīta materiāla vērtība? Pamanām, ka aiz krastmalas kraujas nozūd vīrs ar daudzkārt izmantotām pieclitru plastmasas pudelēm – tātad šajā idilliskajā kabatiņā ir arī savs spēka avots.

Kudojara parks

Pašapliecināšanās un autonomijas teritorija

Tālāk viedā telefonkarte mūs ved pa Dārziņu ieliņu labirintu. Jāņogu iela. Kā man pastāsta Dzīvesbiedrs, padomju laikā privātai apbūvei un apsaimniekošanai bija pieļaujamas tikai strikti normētas izmēru platības līdz 1200 m2 privātmājām un 200-600 m2 ģimenes mazdārziņiem. Šādās līdz sešsimt kvadrātmetru izmēra zvīņās apkaimes ķermenī satupuši visdažādākie arhitektūras brīnumi un "dari pats" sasniegumi. Ja teorētiski mazdārziņam bija paredzēta tikai saimnieciska iztikas funkcija, tad praktiskajā izpildījumā redzams, ka tas kopš pašiem pirmsākumiem ir bijis kas vairāk. Šie sešsimt kvadrātmetri ir pašapliecināšanās un autonomijas teritorija.

Te tu, šaura īres dzīvokļa iemītnieks, audzējot dārzeņus, vari ne tikai iegremdēt rokas zemē un atkal apvienoties ar savu mežonīgo pirmsākumu, bet arī būt karalis savā zemē no sētas līdz sētai.

Nekas, ka te ir vēl pāris tūkstošu tādu valdnieku kā tu – savos kvadrātmetros tu vari beidzot rīkoties, kā pats vēlies. Kā fizisks apliecinājums šai pašatklāsmei ir visdažādākās dārza mājiņas, kas bieži darinātas no neparastiem materiāliem. Tās ir gan pāris kvadrātmetru kastītes grābekļu un kapļu novietošanai, gan jau nopietnāki nami nakšņošanai. Te redzamas gan PSRS laikā no par blatu iegūtiem vai vienkārši izzagtiem materiāliem stutētas mājiņas, gan mūsdienīgākas versijas – pielāgoti tirdzniecības konteineri un treilera piekabes. Salīdzinot ar citiem Rīgas mazdārziņiem, šeit katrs pleķītis šķiet sakopts – vai tas īsi pļauts mauriņš vasarā, vai krājēja dzelži sašķiroti čupiņās. Te neplivinās žogos ieķērušies atkritumi un, šķiet, ka vismaz centrālākajos iecirkņos nav pa ziemu ievākušies bezpajumtnieki.

Apmetam vēl vienu loku. ''Googlemaps'' mūs ved aizvien tuvāk HES un Daugavas stāvajam krastam. Sniega Leopards lēni gāzelējas pa Daugavmalas ielu, un, skatoties, kā uz apledojušā ceļa klūp un šļūc pat pīles, es bažīgi jautāju Dzīvesbiedram, vai mēs nenovelsimies pa krauju. Apstājamies pie gājēju tilta, kas šķērso ūdens kaskādi. Tas renovēts pirms pāris gadiem un ved pāri Daugavas Dārziņu attekai uz Zirņu salu (drīzāk pussalu). Tālumā redzamas jaunceltas, krāsainas rindu mājas, un otrpus sauszemes strēlei Daugavas ūdeņi te ārdās vēl spēcīgāk.

Tuvojoties Dārziņu centram (platākajai ielai), redzam, ka šie vairs nav nekādi mazdārziņi. Šaurajos zemes pleķīšos iebūvētas jau krietni prāvas mūra mājas. "Likteņdārziņi!" smejas mans Dzīvesbiedrs.

Un te mēs esam blakus sevišķi ambiciozam projektam – četrstāvīgam ģimenes namam. Mani šāda proporciju disharmonija uzjautrina, jo pa katru sava nama logu tu vari vērot kāda cita kaimiņa logu. Ideāla kopienas dzīve. Te katrs mēģina īstenot savu sapni par savrupmāju – nekas, ka bez pagalma un skata plašuma.

Rumbulas memoriāls

No Dārziņiem izkļūstam pie "Visdaru" kroga un tālāk dodamies pētīt Rumbulu. Mūsu nākamais pieturas punkts ir Rumbulas memoriāls, kas veidots, lai pieminētu pret ebreju tautu vērstu slaktiņu tepat Rumbulas mežos Otrā pasaules kara laikā. Lai nokļūtu memoriālā, ir jādodas atpakaļ Rīgas centra virzienā un jāiegriežas pa labi – Čuibes ielā. Par tā netālo klātbūtni liecina iespaidīgs vides objekts – no pamatīgām dzelzs caurulēm veidota virpuļveidīga struktūra, kas sevī dinamiskā kustībā ierāvusi prāvus laukakmeņus kā simbolisks apliecinājums kara spēka nežēlībai.

Skulptūra kā tausteklis izlokās pār šosejas braucamo daļu un pievērš uzmanību ar savu neiederību ikdienas satiksmes trauksmē.

Ar Dzīvesbiedru nobrīnāmies, kā esam šeit simtreiz braukuši garām, bet ne reizi neesam iegriezušies, lai pienācīgāk apskatītu šo piemiņas vietu. No šosejas šķiet, ka tālumā novietots vien paliels akmens, bet patiesībā tie ir vārti plašākam kompleksam, lai gan, ņemot vērā, ka te briesmīgā veidā nogalināti 25 tūkstoši cilvēku, arī šis memoriāls viņu piemiņai šķiet par šauru.

Rumbulas memoriāls

Melni granīta bluķi ar pulētām virsmām, kurās vairākās valodās iegravēts notikušā apraksts, veido tādus kā nometnes vārtus. Caurejot tiem, mēs nonākam Rumbulas meža kāpās. Gar taku vietumis izvietoti betona stabi ar Dāvida zvaigzni un dzelkšņiem. Tad tādas kā terases ar vientuļiem bezvārda akmeņiem. Vēlāk uzzinu, ka zem tām ir masu kapi.

Rumbulas memoriāls

Centrālajā laukumā ir liela, no dzeloņstieplēm vīta menora – ebreju vissvētākais simbols, bet apkārt tai izvietoti vertikāli dažāda lieluma akmeņi, šķembas (no Rīgas geto), kurās vāji salasāmi, bet redzami iegravēti upuru vārdi un uzvārdi. Uz lielajiem laukakmeņiem pēc tradīcijas salikti līdznesti mazi akmentiņi. Tā kā ar mums ir Atvase, ar Dzīvesbiedru cenšamies viņai saprotamā veidā skaidrot te redzamo un atbildēt uz jautājumiem. Neuzskatu, ka šādi drausmīgi vēstures notikumi būtu bērniem jānoklusē, bet gan drīzāk iejūtīgi, atbilstoši vecumam jāizstāsta, lai nepieļautu šādu traģēdiju atkārtošanos nākotnē.

Rumbulas memoriāls

Runājot par kolektīvās vēstures neziņu un neizpratni, mani šokē vēl kāds te esošs piemiņas objekts. Tas ir padomju stilistikā kalts akmens ar tekstu par piemiņu fašisma upuriem latviski, krieviski un ivritā. Uz tā nesenākos laikos piestiprināta metāla plāksne ar skaidrojumu, ka

šo akmeni 1964. gadā uzstādījuši ebreju kopienas aktīvisti un tā bijusi vienīgā pret ebrejiem vērstā genocīda piemiņas vieta visā plašajā, milzīgajā PSRS.

Rumbulas memoriāls

Kā vēlāk lasu, padomju funkcionāri pēc kara apzināti noklusēja šeit veiktos noziegumus pret cilvēci vai arī tie tika pieminēti tikai propagandas nolūkā.

Sešdesmito gadu sākumā vairāki aktīvisti te, pret garām braucošo vilciena logiem, novietoja uzrakstu "Ebrejs" un cilvēka tēlu.

Šie atribūti, protams, tika uzreiz likvidēti, taču aktīvistiem izdevās pārliecināt varas pārstāvjus par paliekošas piemiņas zīmes izveidi. Vienīgi viņiem neļāva pieminēt vārdu "ebreji" un "genocīds", aizstājot to ar propagandai tīkamākajiem "Fašisma upuriem". Tāpat pārsteidzoši, ka pats memoriāls ir tapis tikai 2000. gadu sākumā. Tāpēc šķiet likumsakarīgi, ka plašākā sabiedrības apziņā šo jau seno notikumu izvērtēšana sākusies tikai pēdējās desmitgadēs.

Diemžēl, izejot cauri piemiņas vietai un nonākot tās otrā galā pie dzelzceļa līnijas uz Salaspili, secinām, ka tas tiek izmantots arī kā rekreācijas vieta apšaubāmiem tipiem.

Pēc ar pudelēm pārpildītas miskastes redzams, ka pārdomu soliņš ir kļuvis par dzeršanas soliņu. Izejot pa simboliskajiem vārtiem, paņemu sev līdzi tukšu alus pudeli, ko kāds kautri atstājis aiz viena no stabiem takas malā, un izmetu turpat netālajā atkritumu urnā.

Mazjumpravas muiža

Sniega Leopards mūs vizina kādu gabaliņu centra virzienā, un mēs sākam meklēt Mazjumpravas muižu. Tās vēsture aizsākusies jau 1259. gadā, kad te sākušas saimniekot cisterciešu mūķenes. Vēlāk muiža pirkta un pārdota starp dažādu muižnieku dzimtām, Rīgas pilsētu un reliģiskām iestādēm. Te bijušas gan vēja, gan ūdens dzirnavas, gan vienas no Rīgas trim pārceltuvēm pār Daugavu. Bermontiādes laikā muižiņa izdemolēta, bet pēc tam 20 gadus šeit bijusi privāta kuģīšu piestātne. Otrā pasaules kara laikā te darbojusies Jumpravmuižas koncentrācijas nometne, bet padomju okupācijas laikā – militārās armijas daļas, kas muižas ēkas pamazām pilnībā degradējušas. Šobrīd apskatāmi vien iekonservētu drupu fragmenti.

Kreisajā pusē šosejai redzama industriālā apbūve, bet labajā – jau tipisks Rīgas guļamrajons.

Pie lielveikala "Zoom" griežamies pa kreisi un braucam pa visdažādāko betona žogu alejām. Te puduros aug alkšņi un papeles, šur un tur iespīd angāru muguras. Starp niedru ciņiem mētājas vecas riepas, un uz mūra noliktavām, virs apdrupušām sētas plāksnēm, ieķieģeļots gada skaitlis 1954. Tad pēkšņi izbraucam citā pasaulē – nolaistā zona beidzas un pretim plašs, kopts lauks ar jaunstādītiem kociņiem un sakoptu ceļu. Kā var spriest pēc diezgan profesionāli apgleznotajiem betona vaļņiem, esam senajā Mazjumpravas muižā. Izraušamies ārā, bet uz priekšu tikt ir grūti – stāvlaukums pārvērties par slidotavu un gaisa spiediens mūs stumj prom. Dzīvesbiedrs ņem pie rokas Atvasi, savukārt es ko mēģinu piefiksēt plandošajā piezīmju blociņā. Aiztenterējam līdz drupām. Viena daļa kaļķa un plieņakmeņa būvējuma iekonservēta zem amizanta skārda jumta, otra, jaunāka daļa, laikam vēl gaida savu vāciņu. Blakus taisns un ideāls nostiepies veloceliņš, kas savieno Dārziņus un Dienvidu tiltu.

Tā kā vējš kļuvis ne tikai spēcīgāks, bet arī aukstāks, manī pamazām iezogas šaubas, vai šī bijusi tā veiksmīgākā diena pirmajai ekspedīcijai. Dzīvesbiedrs aizrāda, ka drošāk būtu nestāvēt zem blakus augošajiem koku vecūkšņiem, un mēs loku lokiem klunkurējam uz netālu esošo, modernās iezīmēs atjaunoto dzirnavu namu. Tajā redzama ekspozīcija par dzirnavu uzbūvi, un blakus paraugam izbūvēts īsts dzirnavu rats, ko darbina ūdens tērcīte no otrpus uzpludinātā dzirnavu dīķa. Šodien gan te nekas nedarbojas, tikai vējš, kas nogāzis garšļaukus vēl aizkavējušos Ziemassvētku egli (kad vēlāk jautāju Atvasei, kas bija, viņasprāt, labākā ekspedīcijas daļa, tad par tādu tika atzīta tieši vēja apkaunotā egle ar apkārt izbārstītājiem bumbuļiem). 

Rumbulas lidlauks jeb "smerdeļteritorija"

Dodamies prom, lai uzmeklētu mūsu pēdējo apskates punktu – Rumbulas lidlauku. Mākslīgais intelekts pārvēršas par vadātāju, un mēs Sniega Leopardā apmetam pāris liekus apļus, lai atkal atgrieztos pie Mazjumpravas drupām. Izrādās, ka te patiešām mums jānogriežas mazā, izdangātā celiņā. Mēs kratāmies pa bedrēm gar maziem dārziņiem, kas nav tik šiki kā Dārziņu dārziņi, un man šis ceļa dubļainais posms liekas diezgan nesankcionēts, līdz es pamanu zaļo un dzelteno atkritumu konteineru. Ja te brauc pat lielās miskastes, tātad oficiāli šī skaitās iela – Rumbas iela 72. Pabraucam garām no riepām veidotam Minjonam, kas izskatās kā kārtaina torte. Diemžēl nepaspēju nofotografēt šo aizkustinošo amatierskulptūru. Tālumā redzam lauku ar zemes čupām. Piebraucot tuvāk, saprotam, ka tie nav nekādi zemes uzbērumi, bet gan sniegs.

Šī ir viena no pilsētas sniega izgāztuvēm, taču sniegs te, visus ielas sārņus savācies, vietumis ir melns kā piķis, vai "labākajā" gadījumā brūns. Pārspriežam, kā visa šī draza pavasarī iesūksies zemē, lai gan no ekoloģijas viedokļa diži daudz ko zaudēt te īsti vairs nav. Un tad izrādās, ka mēs JAU esam uz Rumbulas lidlauka.

Tas šobrīd nav lidlauks ierastajā izpratnē – te nav lielo grafisko bultu un mazo lampiņu. Rumbulas lidlauks ir betona plātņu klājums, kas kartē apzīmēts kā Lidlauka iela.

Tā pilnais garums bija divi kilometri, bet šobrīd augstvērtīgais segums vietumis ir demontēts. Lielā vēja dēļ šeit šodien nav redzami arī pēdējie lidlauka aviatori – paraplānisti.

Rumbulas lidlauks

Bijušajās militārās bāzes teritorijās šobrīd iekārtojušies nelieli uzņēmumi. No šosejas puses vairāk redzami lietoto auto plači, bet no iekšpuses te pilns ar dažādām auto labotavām un tehniskām darbnīcām. Ļoti šaubos, ja man pašai kas būtu jālabo, vai es šeit iegrieztos. Varētu teikt, ka te joprojām eksistē 90. gadu jaunuzņēmumi, kas tā arī palikuši kāpuru stadijā. Startapu vienradzis te neganās – tā smejas Dzīvesbiedrs. Caurumaini drāšu žogi, sašķūrētas būvju atliekas, auto karkasi un mēsli. Uzmanību piesaista vairākas neparastas, krietni jau pārveidotas, bet savu kopapjomu saglabājušas būves. Tādi kā dvīņu angāri, kas aprakti ar zemes slāni. Izrādās, ka tās ir padomju kaujas lidmašīnu novietnes, kur tās iestumt bumbošanas uzbrukuma gadījumā, kā satelīta modrajai acij neredzams maskējums.

Rumbulas lidlauks

Kāds pie sava logu ražošanas angāra mucā dedzina atkritumus, un arī viņa paša logi kā atkritumi samesti zem klajas debess. Turpat kaimiņos pusaizmirsti, atiruši maisi, no kuriem birst ārā nezināms pulveris. Šī teritorija raud pēc godprātīga Valsts vides dienesta apmeklējuma. Es trofejā no ceļa paņemu kādu metālisku nieku – auto antenas fragmentiņu. Mēs nosaucam šo vietu par "smerdeļteritoriju" un atgriežamies uz šosejas, lai dotos mājās.

P.S. Paldies vietu zinātājiem Krišjānim Šķēlem un Sniedzei Sofijai Kālei par interesantāko ekspedīcijas punktu ieteikšanu!

Mazbudžeta kruīzi galvaspilsētas apkaimēs

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt