Modernizācija nepietur stacijā «Atgāzene». Rīgas nomales romantiku meklējot

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 3 mēnešiem.

Atgāzene jau pēc sava neparastā vārda šķiet margināla. Lai arī tās vārds ir, visticamāk, cēlies no Fēgezaku muižas nosaukuma latviskojuma, tas pamazām ir zaudējis savu aristokrātisko cēlumu un slīpi atgāzies kā sen nestiprināts žogs. Patiešām, Atgāzene pati ir pilna ar šādām slīpām sētiņām. Šauri iespiesta starp divām intensīvi pulsējošām satiksmes artērijām, šī apkaime nav pārlieku piedzīvojusi visu pareizi organizējošo modernizāciju. Šķiet, ka laiks un pārmaiņas pa garāmejošo šoseju un dzelzceļa līniju tai ir aiznesies garām, vilciena stacijā "Atgāzene" īsti nepieturot.

Solo soļojuma sākums

 Stāstu sērijā "Apbrīnojamas vietas vietās, kas neizbrīna. Mazbudžeta kruīzi galvaspilsētas apkaimēs" apceļojot gan Rīgas eleganto centru, gan necilās nomales, Gundega Evelone atklās dārgakmeņus, kas paslēpti nostāk no ierastajām Rīgas apbrīnotāju takām. Bruņojusies ar nelielām priekšzināšanām, autore vētīs apkaimi pēc apkaimes kā parasts cilvēks, kas ikdienā cenšas ietaupīt līdzekļus, lieki nepārpūlēties un saglabāt skaidru galvu vispārējā haosā, vienlaikus meklējot ko sirdij un dvēselei.

Tā kā Atgāzene ir Rīgas mazākā apkaime (vien nieka 0,745 kvadrātkilometri, kas ir septiņas reizes mazāk kā vidējam mikrorajonam), šoreiz nolemju to apceļot solo un kājām, iztiekot bez iepriekšējo mazbudžeta ekspedīciju līdzgaitniekiem. Jau laikus izpētu, kā no pašas apdzīvotās apkaimes vienā stiepienā un ērti ar sabiedrisko transportu varu nokļūt vajadzīgajā punktā. Protams, ekspedīcijas rītā, stāvot autobusa pieturā, saprotu, ka ir nevis darba diena, bet brīvdiena, un esmu sajaukusi transporta sarakstus, taču Atgāzene, pateicoties blakus esošajam lielajam Ziepniekkalnam, ir labi iekļauta sabiedriskā transporta tīklos, un drīz jau esmu ceļā ar trolejbusu.

Atgāzene atrodas pie Rīgas dienvidrietumu robežas, un tajā mīt apmēram pusotrs tūkstotis iedzīvotāju. Šis ne pārāk auglīgais zemes gabaliņš jau kopš viduslaikiem piederējis Rīgas pilsētai un ticis rentēts zemniekiem.

Senā Jelgavas pasta ceļa malā jau 16. gadsimtā bijusi neliela muižiņa, kuru vēlāk pārpircis Lielās ģildes vecākais – Tomass Fēgezaks. Diemžēl gan īpašnieks, gan pats kungu nams Lielā Ziemeļu kara laikā gājis bojā, to izpostītā veidā mantojot viņa dēlam Gothardam. Viņš šo visu atjaunojis, un Fēgezaku muiža bija kaut kas līdzīgs tā laika Rīgas aristokrātu vasarnīcai, kādas tobrīd bija populāras. 19. gadsimta otrajā pusē to iegādājās Eduards Vilhelms fon Hākens, kura dzimta te rūpīgi un pārdomāti veidoja parku. Tajā joprojām saglabājušies daudzi no senajiem kokiem, gar kuriem ar laiku iespraukusies apbūve.

Šobrīd Atgāzenē nav ne lielu ražošanas uzņēmumu, ne masīvu daudzdzīvokļu kvartālu. Pa to no vienas maģistrāles puses uz otru caurstiepjas nelielas ieliņas, kas vietumis saglabājušas savu vēsturisko bruģi. Šos ceļus lielākoties ieskauj 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma vienstāvu un divstāvu koka apbūve, kurā dzīvojuši strādnieki un no laukiem uz pilsētu pārnākušie zemnieki.

Izkāpju no 27. trolejbusa Graudu ielas pieturā, netālu no degvielas uzpildes stacijas, blakus lielam krustojumam. Tas ir apmēram Atgāzenes vidusdaļā. Šodien ir nomācies, pelēks, temperatūra ap nulli un mitrs. Pa Vienības gatvi jeb pilnasinīgu šoseju pilsētas teritorijā bezkaislīgi traucas satiksme. Lai arī visu sedz nevainīgs sniega slānītis, skaidrs, ka pavisam drīz tas ielas malās pārvērtīsies netīri brūnā masā. Šoreiz, ceļojot vienatnē un ik pa brīdim pierakstot blociņā novērojumu monologus, jūtos kā konspiratīvs slepenais pircējs. Atgāzenes dienvidu gals ir atbilstošs tās malējam novietojumam kopējā pilsētas kartē – te viss pakārtots ātrai izbraukšanai vai iebraukšanai Rīgā: ieskrietuves, degvielas tanki un lielveikali ar plašām stāvvietām. Es pagriežos un dodos prom pa Graudu ielu.

Šajā īsajā ielas posmā apmetušies sīki, industriāli uzņēmumi un dažas privātmājas. Agrāk esmu te braukusi tikai ar auto. Drīz nonāku ielas galā, un vienā pusē man atrodas biznesa augstskolas "Turība" nami, bet otrpus  – Pārdaugavas Mūzikas un mākslas skola. Dodos pie tās. Tā kā brīvdienās skola ir slēgta, tad aplūru šo diezgan neizteiksmīgo tipveida ēku kompleksu caur neizprotamā kārtā radušos caurumu sarkanā ķieģeļu sētā. Šajā ārā teritorijā, cik redzu, šobrīd nekas neliecina par kādām radošām darbībām. To gan nevar teikt par uzmanību piesaistošajiem "Turības" mūriem man aiz muguras.

Biznesa augstskola "Turība" ir lielākā privātā augstskola Baltijā, kas darbojas jau kopš tālā 1993. gada. Vienmēr esmu sajūsminājusies par šīs augstskolas nosaukumu, kas savā treknumā nekautrīgi atspoguļo tās doto zināšanu misiju – pelnīt. Tumšpelēko namu gala sienas nokrāsotas sulīgās spektra krāsās, kas, lai arī pabalējušas, pelēkajā šodienā piesaista manu aci. Dodos caur iekšējo pagalmu – stāvlaukumu, kura zīmes un norādes zaigo tikpat spoži, lai atrastu kādu īsceļu iežogotās teritorijas šķērsošanai. Pamanu, ka arī pie sienām novietotie kondicionieri ir savulaik saņēmuši savu krāsas šalti, kas gan jau apaugusi ar lokālu ekosistēmu. Aiz trešā korpusa jeb "Jaunatnes tūrisma mītnes" (jeb kojām) atrodu mazus vārtiņus, un no turības izkļūstu ārā lokālajā mazturībā. Vienīgais, vēl apskatu augstskolas otru stāvlaukumu, un brīnos, ka te par spīti novietotajām automašīnām iekārtots arī basketbola laukums ar visiem groziem. Loģikas nekādas.

Atgāzenes dienvidi

Tālāk nolemju izpētīt Atgāzenes dienvidu pusi un virzos pa neceļu gar dzelzceļu. Gar sliedēm vienmēr paralēli iet šādas izbraukātas, rallija cienīgas trases, kas parasti nav atzīmētas nevienā kartē, taču šai ir pat nosaukums – Dīķa iela. Cenšos nepaklupt pār sasalušiem kukuržņiem un neieslīdēt plašajās plančkās. Abpus sliedēm dzirdu zāģu skaņu stereo. Te iežogots paliels laukums, kurā novietots apsardzes konteiners. Gan jau drīzumā šeit būvēs turpinājumu blakus esošajam jauno dzīvokļu māju kvartālam, un ļoti ceru, ka lielajiem plāniem teritorijā augošie, spēcīgie ozoli nekļūs lieki. Nonāku līdz Kaplavas ielai. Te vienā pusē neliela džūkste ar lielgabarīta sadzīves atkritumu krāvumu, bet otrpus noplucis un apzilējis šķūnītis ar kontekstam sevišķi pompozu uzrakstu: LV 100. Tepat arī tikpat apskretis, bet savā pieticībā šarmants namiņš.

Kāds šeit (iz)dzīvo īstu Rīgas nomales romantiku. Pie vārtiņiem niknā suņa draudu brīdinājuma vietā pielikts mīlīgs uzraksts "Kaķi tevi vēro" ar daudziem tumsā spīdošiem acu pāriem.

Pagriežos pa Kaplavas ielu. Vienā pusē masīva jaunceltne ar moderniem dzīvokļiem, kuras siltinātā fasāde vietumis jau tipiski pārvilkusies ar melnējošiem pleķiem. Otrpus privātmāju rinda. Uz ielas blakus laukumiņam, ko vēl nav paspējis pārklāt smalkais sniega slānītis, stāv trīs pieclitru pudeles ar ūdeni un maiss ar kaķu smiltīm. Šai neparastajai instalācijai ir tikai viens skaidrojums – kāds neveiksmīgi aizmirsis savus blakus esošajā lielveikalā iegādātos pirkumus. Cenšos pārvietoties ātri, jo ik pa brīdim tāpat jāapstājas, lai veiktu novērojumus un skricelīgus pierakstus blociņā. Kaplava ielas sākumā pamanu tikpat žēlīgu un mazu mājiņu kā tās noslēgumā, bet diemžēl neapdzīvotu. Blakus caur krūmiem savā perfekcijā draudīgs vīd Makdonalds.

Šķērsoju asfaltēto trolejbusa galapunktu, lai piekļūtu pie sen caur automašīnas logu noskatīta objekta – tā ir Rīgas vēsturiskā robežzīme. Tā ir smilšakmens kolonna ar Rīgas ģerboni bronzā, kas šeit uzstādīta jau 30. gados.

Gabaliņu tālāk sākas Mārupe. Dodos atpakaļ centra virzienā, lai gar Vienības gatvi drīz atkal nonāktu savā ekspedīcijas sākumpunktā – Graudu ielas pieturā. Šajā ceļojuma fāzē man jau ir slapjas kājas, un līdz ar to Atgāzeni piedzīvoju arī taktili. Mans nākamais pieturpunkts būs bijusī Fēgezaku muiža. Pa ceļam novērtēju blakus esošā krāsu veikala efektīgo, telpisko reklāmu – jau vairākus gadus te redzama oranžā stiepļu režģī darināta liela roka ar otu, kas šodienas pelēkumā izceļas jo jaudīgāk.

Nervu klīnika

Šobrīd Vienības gatvi 87, bet agrāk Fēgezaku muižu 19.gadsimta nogalē iegādājas turīgas tirgotāju dzimtas pārstāvis, jaunais un mērķtiecīgais psihiatrijas doktors Maksis Šēnfelds, kas šajā teritorijā iekārto privātu nervu klīniku (psihoneiroloģisko slimnīcu) īpaši bagātiem un izredzētiem klientiem. Slavenais arhitekts Bokslafs savā apburošajā stilistikā projektē piecu mūra korpusu kompleksu, kas tiek uzcelts vien divu gadu laikā, un jau 1897. gadā klīnika uzņem pirmos pacientus.

Elitārajā dziednīcā tiek izmantotas tobrīd modernākās tehnoloģijas un ārstniecības metodes, un slimie te var apmesties plašos apartamentos kopā ar saviem kalpotājiem.

Pēc doktora Šēnfelda skandalozās nāves, kad to nošauj muižnieku atvase, ko mēģināts izārstēt no nelaimīgas mīlestības, klīnika darbu turpina citu Šēnfeldu vadībā līdz padomju okupācijas sākumam. Arī pēc tam šajās telpās tiek ārstētas elitāru militāristu psihes līdz brīvajos deviņdesmitajos šo zemi iegādājas somu investori. Šēnfelda klīnikas namiem tiek neuzkrītoši iebūvēti trešie stāvi, un tagad eleganti atjaunotajos, Bokslāfa projektētājos namos apmetušies ap 40 uzņēmumu (tik saskaitu nosaukumu kartē pie sarga būdas).

Arī šobrīd plašā, klusā, parkveidīgā teritorija ir tik pretēja steidzīgajai un grabošajai Vienības gatvei. Gara acīm varu iztēloties, kā te gaišās drēbēs klīst nervu kaišu novārdzinātie aristokrāti, kurus pavada uzticamās kalpones.

Šeit ir gana plaši, un malā tagad iebūvēti arī pāris ekskluzīvu dzīvokļu nami. Apmetu izpētes loku, lai pamanītu attālākā stāvlaukumā vientuļu limuzīnu, tikpat nespodri baltu kā šodienas sniegs. Diemžēl šajā respektablajā vietā ziemas apstākļos nav ilgi ko darīt, un es sāku meklēt iespēju, kā nokļūt savā nākamajā punktā – Rīgas Igauņu pamatskolā, kas atrodas pārredzamā attālumā. Tad atklāju, ka visu šo kompleksu apņem necaurejama sēta – nav pat mazmazītiņu vārtiņu, lai ērti varētu nokļūt uz turpat blakus esošo un apkaimei nozīmīgo Atgāzenes ielu. Manas aizdomas apstiprina arī kāda vietējā iemītniece ar suni, kura it kā nejauši piebilst, ka esot mani pamanījusi jau ienākam teritorijā. Uz brīdi sajūtu kādreizējās elitārās klīnikas snobiskās noskaņas, bet, tā kā šis traucējošais žogs gaišā dienas laikā man nav ātri pārkāpjams, nopūšos un eju visam apkārt.

Atgāzene Atgāzenes ielā

Iegriežos Atgāzenes ielā. Šī nu ir tā gleznainā Atgāzene, par ko man ticis iepriekš stāstīts. Ielas sākumā ir ap gadsimtu seni strādnieku divstāvu dzīvojamie nami un drīz pēc tiem apšņurkušas, mazas koka mājiņas. Joprojām bruģētā Atgāzenes iela izceļas ar saviem asajiem 90 grādu pagriezieniem. Šajos mitrajos un drēgnajos apstākļos tā izskatās īpaši gleznieciska – no namiem atlupusī, piesātinātā krāsa rada triepienu iespaidu.

Zinu, ka visam ar laiku vajag savu remontu un atjaunotni, bet, ja nav rokas un galva īstajā vietā, tad labāk šīs māju večiņas vispār neaizskart.

Mani īpaši piesaista kāds nams ar ielas līmeņa logiem. Kāds man nezināmu iemeslu pēc to apšuvis ar pelēku, šīferim līdzīgu materiālu, kas lietus ūdeņiem pakļautajās vietās pamazām sācis melnēt. Ēkas logu rāmji un slēģi ir gaiši pelēkzili, un kopā ar spoži cinkotajām notekām šodienas nomākumā šī kompozīcija blāzmo vēsā perlamutrā.

Beidzot nonāku līdz Rīgas Igauņu pamatskolai, ko iepriekš iztālēm aplūkoju no Vienības gatves 87. Tā ir vienīgā skola Rīgā ar igauņu valodas un kultūras novirzienu. Šo funkcionālisma stila ēku projektējis Alfrēds Grīnbergs, kura rokraksts redzams arī citās Rīgas skolu ēkās. Kā jau brīvdienā, šodien te viss ir kluss.

Manu uzmanību piesaista lakoniskais, bet elegantais pulkstenis, kas novietots augstu pie nama fasādes. Tā minūšu radītājs nevis lēni slīd pār ciparnīcu, kā mūsdienās pieņemts, bet ik pēc 60 sekundēm veic apņēmīgu laiklēcienu. Brīdi par to priecājos, un tad jau dodos tālāk pa Atgāzenes ielas smalkāko galu.

Esmu uz Dīķa ielas (tā pati, kas vēlāk pārtop par dangām gar sliedēm) un ar prieku satieku Bieriņgrāvi (arī Melnupīte). Tā ir vienīgā kaut cik nozīmīgā ūdenskrātuve šajā apkaimē. Saku – ar prieku – jo visvarenā gūgles karte man iepriekš nespēja pateikt, kur tas īsti atrodas. Kā nosaukumā, tā arī dzīvē – Bieriņgrāvis ir diezgan plats grāvis, kas vēlāk ietek blakus esošajos Bieriņos. Pār to slīpi aug vareni ozoli, kas noteikti nesmādē šo pilsētas organiskiem labumiem pilno dziriņu. Pie grāvja caurtekas es uzrāpjos uz dzelzceļa uzbēruma, lai dotos tālāk uz Atgāzenes staciju.

Te var redzēt vairākas masīvas, no ķieģeļiem celtas privātmājas, kuras tautā sauc par "čigānu villām". Te dzīvojot vietējās romu kopienas barons, un tieši šeit caur vilciena logiem bieži var redzēt ganāmies slavenos Atgāzenes zirgus.

Es šķērsoju sliežu ceļus neatļautā vietā, lai uz brīdi nonāktu sausumā zem Atgāzenes stacijas jumta. Tas sanāk jau Bieriņu pusē. Vecā koka stacija 2007. gadā nodegusi, bet tagadējā atgādina urbānu pastkarti. Tageri šo būvīti īpaši iecienījuši, un neaizrakstīts ir vien laukums ar vilcienu sarakstiem. Piesēžot uz apmales un priecājoties par ņiprajiem grafiti sev pretī, iedzeru tēju un apēdu pēdējo cepumu. Ir diezgan auksts un slapjš. Skatos pāri uz Atgāzenes pusi, tur uz pelēki apsūbējuša sētas posma var lasīt ar pilošu krāsu vilktu "LAI DZĪVO BRĪV...". Zinātāji stāsta, ka šis uzraksts ir savā ziņā leģendārs. Teksts "LAI DZĪVO BRĪVA LATVIJA" te parādījies vēl pārmaiņu laikos, bet laiks iet uz priekšu un izdziest.

Slavenie, bet nesatiktie zirgi

Tālāk eju pa Dzelzceļa ielu, ko iekļauj šķības un necaurredzamas dēļu sētas savdabīgos toņos. Šajā brīdī garām pa dzelzceļu lielā ātrumā nesas kravas vilciena sastāvs. Tas uz platformām ved zaļas un smilškrāsas mašīnas, tankus un iekārtas, ko nepazīstu. Uz vairākām no tām ir sarkanie krusti. Es vienkārši stāvu un noskatos – kara tuvums jūtams pat Atgāzenē. Drīz pēc tam piestāj parastais pasažieru vilciens ar jau zināmu "kravu" – izkāpj daži pasažieri. Pa Dzelzceļa ielu aizklimstu līdz Ulmaņa gatvei un noeju zem tās. Patilte kā patilte. Parasti šādās vietas ir savdabīgas, apslēptas mikrovides, bet šoreiz te ir diezgan neinteresanti – grafiti ir niecīgi un bomžu dārgumu glabātavu arī nav. Uzmanos, lai man uz galvas neuzpil kaut kas toksisks un brīdi paklausos kā – klom klam klom – klapējas virs manis braucošie auto.

Dīķa iela. Te, 11. numurā, it kā kādu brītiņu dzīvojusi Aspazija ar Raini, bet šobrīd nekas par to neliecina.

Jāpastāsta gan, ka man šī vieta nav gluži sveša – pirms gadiem, dzīvojot netālu Torņakalnā, bieži te skrēju uz vilcienu. Tāpēc vienmēr, nonākot Dīķa un Ģimnastikas ielas krustojumā, mani pārņem skumjas. Reiz te atradās ļoti sens namiņš, daudz vecāks par apkārtējām simtgadīgajām mājiņām. Tas bija gluži kā maza, vienkārša koka muižiņa, manā laikā krāsots tumši zaļš, bet jau bez iemītniekiem un logiem. Garāmejot vienmēr iztēlojos, kā es to sakārtotu, bet kur gan nabaga studentei nauda īpašuma iegādei Rīgā. Google street skatā vecākajos attēlos vēl joprojām var atrast namiņa bildes. Tad kāds muļķis to vienkārši nodedzināja, un jau desmit gadu laukums Dīķa un Ģimnastikas ielu stūrī ir tukšs un degradēts.

Šādā drūmā apcerē dodos prom no Atgāzenes, līdz man garām ātri pabrauc kāds auto, tad tas padod gāzi atpakaļ un apstājas. Es domāju, kas nu būs, bet no mašīnas izlec pazīstams biedrs un saka: "Čau!" Viņš dzīvo tieši blakus, un, zinot par manu mazbudžeta kruīzu, strauji sāk stāstīt, kas te pa īstam notiekot. Šeit esot vēl vairākas romu villas un viesnīcu bizness. Zirgi te tiekot turēti mīļdzīvnieka statusā kā suņi un ik pārdienu vesti ganīties arī iepriekš minētajā, tukšajā laukumā. Un bez tam šeit katru aprīli notiekot lielā romu saimju – tabora sanākšana un pa Ģimnastikas ielu risinās nelegāls zirgu dragreiss! Es to visu klausos ar pārsteigumā atvērtu muti, un pie sevis klusībā priecājos par šādu dzīvīgu pelēkās un slapjās Atgāzenes ekspedīcijas noslēgumu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti