Pa pēdām Pārdaugavas dižākajam ozolam un Latvijas garākajai dzīvojamai mājai – Ziepniekkalna kruīzs

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Ja jums kāds uzdotu jautājumu, uz kurieni Rīgā noteikti NAV vērts doties aizraujošās ekskursijās, pieļauju, ka, dzīvojot labajā Daugavas krastā, jūs teiktu  – Purvciems un Pļavnieki, bet, mītot kreisajā, jūs ieteiktu nebraukt uz Zolitūdi, Imantu vai Ziepniekkalnu. Jo tur taču nekā nav: tikai blokmājas un iespēja dabūt pa biksēm no kāda, kam pašam bikses ir ar trīs svītrām. Patiešām, arī man Ziepniekkalns līdz šim saistījies tikai ar applukušu daudzstāvu namu labirintiem, kuru pagalmu zālājos savietotas automašīnas un kur labākais, ko darīt, ir savā kastītes tipa dzīvoklī pārlaist nakti, lai īsto dzīvi piedzīvotu citur. Taču, dodoties kārtējā "mazbudžeta kruīzā", pārliecinājos, ka šis priekšstats ir maldīgs.

Stāstu sērijā "Apbrīnojamas vietas vietās, kas neizbrīna. Mazbudžeta kruīzi galvaspilsētas apkaimēs" apceļojot gan Rīgas eleganto centru, gan necilās nomales, Gundega Evelone atklās dārgakmeņus, kas paslēpti nostāk no ierastajām Rīgas apbrīnotāju takām. Bruņojusies ar nelielām priekšzināšanām, autore vētīs apkaimi pēc apkaimes kā parasts cilvēks, kas ikdienā cenšas ietaupīt līdzekļus, lieki nepārpūlēties un saglabāt skaidru galvu vispārējā haosā, vienlaikus meklējot ko sirdij un dvēselei.

Ziepniekkalns ir mājvieta apmēram 33 tūkstošiem rīdzinieku. Šis pilsētas rajons patiesībā ir daudz plašāks nekā tikai blokmāju kvartāli. Tas plešas no Rīgas pilsētas robežas – Medemu purva – līdz pat Daugavai, sevī iekļaujot teritorijas, kuras sadzīviski apzīmējam kā "tur pie CSDD" un "Bauskas ielas tas gals". Savukārt tā malas ierobežo divas valstiski nozīmīgas šosejas – A8 jeb Jelgavas ceļš rietumos un A7 jeb Bauskas ceļš austrumos. Abas šīs satiksmes trases vēsturiski savienojušas Rīgu ar Lietuvu, Vācijas zemēm un Pēterburgu. Kādreiz šajā kāpu teritorijā bijušas daudzas mazas muižiņas – Bišumuiža, Ēbelmuiža un Belvijas muiža (joprojām apskatāmas), Foka muiža un citi īpašumi. 20. gadsimta pirmajā pusē rajons pamazām izklaidus apbūvēts ar nelielām privātmājām. Tad te parādās tā sauktās "hruščovkas", līdz astoņdesmitajos gados sākta grandioza dzelzsbetona mikrorajonu būve ap Valdeķu ielu. Valstij atgūstot neatkarību, šis projekts, iespējams, par laimi tā arī netiek pabeigts.

Ekspedīcijā dodamies decembra sākumā. Ziema rāda, ko spēj, un jau vairākas dienas sociālie tīkli piepildīti ar fantastiski skaistām, baltām ainavām. Arī šajā rītā sals nav slinkojis. Ir apmēram -10 grādu, viss ir svaigi sasnidzis. Kokus klāj sarma, un atmosfēra piepildīta ar sudrabaini kliedētu gaismu. Tāda sajūta, ka esam gigantiskā fotostudijā, kur pat neglītākā urbānā detaļa šķiet neparasti estētiska. Šoreiz ceļojumā dodos es, Dzīvesbiedrs, kas pie stūres mūsu jau leģendārajam, vecajam busiņam – Sniega Leopardam, mūsu pirmskolas vecuma Atvase, kā arī pēc brīža piebiedrosies viese. Sauksim viņu par Meiteni. Meitene ir no kultūras cilvēku aprindām un nesen ievākusies Ziepniekkalna ziemeļdaļā. Viņa pamazām sāk šeit iejusties, taču vēl nav pilnībā iepazinusi savu jauno dzimteni. 

Ziepniekkalna ziemeļgals

Sākam savu ceļojumu pie Mūkusalas apļa, kas ir apkaimes tālākais ziemeļu punkts. Šī ir nemīlīga vieta – te pa dažādām Salu tilta nobrauktuvēm drāžas stresaini autovadītāji. Aplī vienmēr kāds brauc vai nu par lēnu, vai par agresīvu, tāpēc te bieži notiek avārijas. Kādreiz šeit, šķērsojot Mūkusalas ielu, kājāmgājējiem nācās pamatīgi riskēt, bet tagad te beidzot uzstādīts luksofors. Pa labi atrodas neizteiksmīga industriālā apbūve – bāzes, tehniskie centri, taču otrpus lielceļam un vareni platajam Bieķengrāvim ir nevainīgās paradīzes dārzi – prestižākie Lucavsalas mazdārziņi, kuru zaļumu ieskautos iemītniekus, kas laiskojas pie ūdens, karstās vasaras dienās apskauž ikviens, kam paralēli jāvelkas pa sagāzēto ietvi blakus šosejai. 

Pa nosālītu ielu piebraucam pie šīs puses nozīmīgākā punkta – Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD). Šis nams, tāpat kā tam blakus esošie auto tehniskas apskates centri, draudīgi iezīmējies daudzu autovadītāju apziņā. Šodien gan ir brīvdiena un it kā nevienam nevajadzētu baidīties. Taču vai tiešām? Es izlecu no busa, lai atskaitei nofotografētu CSDD ēku, un pie manis satraukti pietuvojas kāda it kā garāmejoša sieviete. Ko es tur bildējot, viņa aizdomīgi man jautā krieviski. Es savā krievu valodas prasmes līmenī atbildu: Pišu o Ziepniekkalnse. Fotki ģelaju. Ā, piepeši viņai viss skaidrs: Nu, udači! Un mēs šķiramies bez liekas konfrontācijas.

Ceļu satiksmes drošības direkcija
Ceļu satiksmes drošības direkcija

Pēc brītiņa ieripojam netālā mājīgo "hruščovku" pagalmā, un mums piebiedrojas Meitene. Tālāk dodamies pa ziemīgi ainavisko privātmāju apbūvi (kas patiesībā, skatoties satelītattēlos, aizņem lielāko šīs apkaimes daļu). Atvase mūs izklaidē, no mazmazītiņas grāmatiņas lasot domugraudus par kaķiem. Tā mēs, lēnām gāzelējoties Sniega Leoparda vēderā,

nonākam pie pasakaina nama Putnu ielā, kuram priekšā krāsaini stiklota veranda. Šī Ziepniekkalna daļa patiesi neatgādina neko no manā prātā iztēlotā betona geto.

Nams Putnu ielā
Nams Putnu ielā

Zem kājām un riteņiem mums vecais bruģis. Dzīvesbiedrs prāto, vai tas varētu būt senais ceļš, kas kādreiz vedis uz Bausku. Mēs smejamies, ka šis nav raidījums "Ielas garumā" un tāpēc atbilde pašam būs jāpameklē gūglē. Nofotografēju verandu un tad tālāk ko pamanu. Mūsu šodienas maršrutā paredzēts atrast Pārdaugavas resnāko ozolu, un nedaudz tālāk manā priekšā parādās brangs stāvs ar zaļās lapiņas aizsardzības zīmīti. Vai tiešām tas ir viņš? Es sajūsmā strauji dodos klāt, taču tad atklāju, ka koka zaros ir nevis ozolzīles, bet gan skariņas. Tā ir kļava! Lielākā kļava, ko esmu redzējusi un kas savā staltumā un varenībā ne mirkli neatpaliek no vīrišķīgajiem ozoliem. Pētot zaru ritmu, redzu, ka tie patiešām ir nevis kā repuļaini, izlocīti pirksti, bet gan izvijušies slaikiem čūskas lokiem.

Dižā kļava Ziepniekkalnā
Dižā kļava Ziepniekkalnā

Ziepniekkalna kapi

Braucam par Graudu ielu gar mazām tipveida mājiņām – "tintnīcām", lai drīzumā apstātos pie Ziepniekkalna kapiem. Otrpus Mālu ielai izstiepies "Dzintara" ražošanas korpuss. Kosmētikas ražotājs, kas nesen izkārpījies no, šķiet, savas lielākas eksistenciālās krīzes, šeit atrodas kopš 1970. gada. Tepat arī dzintara krāsas "Dzintara" buss un karogi. Garām, sprakšķot un zibinoties pa apsalušiem strāvas vadiem, pabrauc 19. trolejbuss, lai turpat blakus esošajā galapunktā mestos riņķī un iluminējot brauktu uz tālo Pētersalu. 

Ražotne "Dzintars"
Ražotne "Dzintars"

Ziepniekkalna kapus nolēmu apmeklēt, jo kapi paši par sevi ir interesanta kādas noteiktas vietas vizītkarte, kas vizuālās zīmēs plaši stāsta par savu mirušo iedzīvotāju attieksmi pret dzīvi.

Dzīvesbiedrs melni ironizē par vienmēr atvērtajiem vārtiņiem piesprausto zīmi – iebraukšana kapsētā 10 eiro... Vai zārkā. Dodamies iekšā kapsētā.

Ziepniekkalna kapi atklāti 1871. gadā, un tā ir viena no pilsētas nomaļu vecākajām kapsētām. Šobrīd daļēji slēgta – no malas nākušos un apglabājamos nepieņem. Tepat namiņš, kuru joprojām sauc "Kapu kantoris", un pie katra celiņa pa striktai norādei, lai zini, kurā segmentā tev mūžam būs gulēt. Kārtībai jābūt. Sniega ir tik daudz, ka gandrīz visu pieminamo pārsedzis baltums. No tā ārpus spītīgi spraucas tikai augstākie, melna granīta stabi. Mani ceļabiedri, iegrimuši savstarpējās pārrunās, strauji attālinās, un es vienatnē klīstu pa kāda uzcītīgi iztīrītajām taciņām. Interesanti, ka te blakus hronoloģiski neloģiski viens otram blakus izvietoti visdažādāko laiku kapu pieminekļi – 19. gadsimta beigu čuguna krustam kaimiņos PSRS perioda apbedījumi un 2000. gadu tehnoloģijā, ar smilšu strūklu pūsti gada skaitļi. Dažādi burtveidi un valodas – piemiņas teksti ir gan latviski, gan krieviski, gan poliski, gan lietuviski. Pieņemu, ka tas saistīts ar sovjetizācijas politiku, kura tieši veidojusi Ziepniekkalna vēsturi, šajā guļamrajonā piešķirot dzīvokļus no citām Padomju Savienības valstīm sabraukušajiem strādniekiem. 

Paši kapi atrodas kāpās. Celiņi iet augšup un lejup. Uzkāpjot kalniņā, nonāku pie nelielas kapličas. Lai arī tā ir izbalējusi zili pelēka, uz šī baltā sniega fonā šķiet ļoti koša un skatienu piesaistoša. Šī skumju namiņa paša mūžs ir beidzies – vainagbaļķi sadrupuši un plašās durvis aiznaglotas ar skaidu plāksni. Pēc nemitīgas ceļojuma piezīmju veikšanas mani pirksti sāk sasalt kramā, un blociņā parādās jau nesalasāmi hieroglifi. Ir kļuvis par kādu grādu siltāks, taču līdz ar to mitrāks, un paradoksāli – sajūtu līmenī stipri aukstāks.

Ziepniekkalna rallijs

Dodamies uz Ziepniekkalna dienvidu malu un nokļūstam slavenajos, mežonīgajos ceļos, pa kuriem veikli var nokļūt no A8 uz A7 trasi. Tikai ļoti vēlams, lai būtu auto visurgājējs un iezemieša zināšanas. Oficiāli šī saucas Ozolciema, Misas un Kazdangas iela, bet realitātē tas ir vairākus kilometrus garš zemes ceļu tīkls, kas vijas, krustojas un mezglojas pa brikšņiem un krūmājiem. Vienā pusē tam guļamrajons un padomiskas, industriālas būves, bet otrpus – meža masīvs.

Mēs azartiski iebraucam šajā beznosaukuma rallijā un apstulbstam no ārkārtīgā skaistuma, ko sals uzbūris šajā degradētajā, aizaugušajā nostūrī.

Ik mazākais zariņš ir pārklāts ar baltu sarmu uz satumstošo pamaļu fona. Tas šķiet tik skaisti un traģiski vienlaikus. Pat nožēlojamās, puspamestās saimniecības ēkas šobrīd ir apsūbējušas ar pārlaicīgu mirdzumu. Ik pa brīdim no krūmājiem pa baltajiem ceļiem iznirst kāds melns džips un atkal prātīgi aizlīgojas mežonīgajos bezceļos. Arī Sniega Leopards pēc pāris trakulīgāku manevru veikšanas ir nomierinājies, un mēs lēniņām braucam pa bedrēm, šūpojoties kā kamieļa mugurā.

Lai nokļūtu savā nākamajā punktā, dodamies gar blokmāju kvartāla slavenāko namu Ozolciema ielā 18, kas ir Latvijas garākā māja. Tā saukta arī par Lielo Ķīnas mūri vai vienkārši par garo māju.

Tā ir 119. sērijas kastīte ar 11 kāpņu telpām un vairāk nekā 350 dzīvokļiem, un vairāk nekā tūkstoti iedzīvotāju. Man tā šķiet māja kā māja, tikai ļoti gara. Tāpat prātā nāk Hardija Lediņa filma "Cilvēks dzīvojamā vidē". Savukārt Meitenei liekas, ka šeit Ziepniekkalnā ir īpaša Portugāles sajūta – to viņa saka, norādot uz ēku eksterjerā izmantotajiem flīzīšu ritmiem.

Tālāk pa Rītausmas ielu iebraucam industriālā teritorijā. Mans plāns ir ar auto nokļūt pēc iespējas tuvāk kūdras laukiem, kas joprojām ietilpst Ziepniekkalna apkaimē. Esmu tos bieži vērojusi, braucot pa Rīgas–Jelgavas šoseju, bet nu gribētos tur iekāpt pa īstam. Diemžēl "Google Maps" kartes rāda tikai ceļus, ne īpašumtiesības, un nokļūstam vairākos "Privātīpašuma" iezīmētos strupceļos.

Tad ceļa malā atrodam kādu taciņu zem aukstumā čirpstošajiem augstsprieguma vadiem, kas ved vajadzīgajā virzienā. Šķiet, būs jāpabrien pa sniegiem, un mūsu grupiņa apņēmīgi dodas mežiņā. Mani biedri aizsteidzas pa priekšu, līkumojot gar kāda strautiņa lokiem, bet es palieku iepakaļ, pie sevis sodoties, ka es kā parasti esmu uzvilkusi to skaistāko, bet ne siltāko ziemas apģērba kārtu. Arī mani rakstāmrīki nejauši iekrīt dziļā kupenā, un, tā purpinot un purinoties, pēkšņi esmu iznākusi Medemu purva klajumā. Dzīvesbiedrs un Meitene ir sajūsmā par plašo skatu, Atvase vāļājas sniegā, bet es attopos, ka biju taču te iedomājusies brūnu kūdras lauku. Tagad te viss balts un mierīgs, un nekas neliecina par šī derīgā izrakteņa vēl neseno izstrādi.

Tālumā slejas katlumājas skursteņi. Brienot atpakaļ, pievēršu uzmanību lieliem betona klučiem un detaļām, kas izmētāti pa visu šo neapbūvēto teritoriju.

Tās ir liecības, ka Ziepniekkalns ir nepabeigts – noslēdzoties okupācijas periodam un resursiem, tas līdz galam tā arī netika labiekārtots, kā arī 1990. gadā apstājās Rīgas rūpniecisko robotu rūpnīcas būvniecība. 

Sniega Leopards pārvietojas pa industriālo kvartālu gar Jelgavas šoseju. Tā kā šeit viss šķiet tik nomācoši vienveidīgs – kompozītpaneļu angāri un sētās ierobežoti stāvlaukumi –, navigatorā esmu ievadījusi gūglē atrasto šķietami interesantāko šīs vietas punktu – Rīgas Aeronavigācijas institūtu. Dzīvē tas izrādās vien neko neizsakoša biroju ēka, un nolemjam, ka laiks pusdienām. Par labāko ēšanas placīti tiek atzīta salīdzinoši nesen atklātā tirdzniecības centra "Aleja" stāvvieta, kur Trešās adventes svētku galdā jeb uz busa sēdekļiem ceļam tradicionālos mandarīnus un rūpnieciski ražotās piparkūku ripiņas. Apspriežam mītiskās robotu rūpnīcas likteni, kuras vietā tagad pārtikas lielveikals.

Klīst nostāsti, ka te bijis plānots ražot kosmosa kuģu detaļas, ka vēl neuzbūvētās fabrikas strādnieki jau saņēmuši dzīvokļus blakus namos un ka līdz šim punktam stieptos metro līnija.

Laiki un plāni mainās – rūpnīcas korpusi gandrīz 30 gadus stāvēja pamesti, un, spriežot pēc internetā atrodamajām bildēm, bija iecienīta vieta Rīgas digeriem. Iztukšojam tējas termosu un atkal esam gatavi Ziepniekkalna iekarojumiem.

Ziepčiks

Tagad gan dodamies uz to Ziepčiku, kur it kā nekā cienīga nav. Dzīvesbiedrs apzināti dzen Sniega Leopardu pa rajona iekšpagalmiem, lai mēs izjustu rajona dzīves skaudrumu. Pār mums no visām pusēm raugās dažādu fasonu daudzstāveņu miljons acu. Starp augstajiem namiem kā zemas sēnes satupuši iebūvēti veikali un kioski. Tad sākas auto hierarhijas manervi – kurš kuru palaidīs garām bezcerīgi šaurajās ieliņās, un jāatzīst, ka šajās auto-ritātes cīņās busa parametriem ir savas priekšrocības. Kā krāsaini akcenti šur tur iespīdas miskastes, bet pie poģīšiem tradicionāli salikti remontdarbu pārpalikumi. Kamēr Sniega Leoparda stūre tiek griezta ripuļu ripuļiem,

mēs spriežam, ka šādos mikrorajonos noteikti ir laba "tindera koncentrācija". Liela izvēle,  un nav tālu jāiet.

Drīz iebraucam Ziepniekkalna sirdī  – pie Valdeķu ielas esošajā tirdzniecības centrā. Te zemā paviljonā mīt kāds ķēdes pārtikas veikals, bet tam apkārt salipuši dažādi kioski un pakalpojumu sniedzēji. Skats ļoti atgādina iepriekšējās ekspedīcijās redzēto Ķengaraga tirgu. Tikai te kaut kā vēl nedaudz sūrāk. Novēroju vietējos ziepniekkalniešus – tie lielākoties ir plecīgi vīri, tērpti melnās, pusīsās jakās ar melnām mazām cepurītēm. Sejas tiem skarbas, un neviens nesmaida. Arī sievietes ir līdzīgas – tumši ģērbtas un nemainīgi nopietnu izteiksmi. Apkārt esošie nami stāv bezbēdīgi nesiltināti, un to plaisiņas kosmētiski aizsmērētas kā grumbiņas uz sejas.

Izbraucam vēl pa pāris mūru rindām, kur es brīnos par tik dīvainajiem, postmodernajiem ieejas portāliem no sarkaniem ķieģeļiem – tie ir kā gluži no kādas 90. gadu videospēles. Ar šiem absolūti lakoniskajiem lielpaneļu namiem tas stilistiski galīgi neiet kopā. Šur tur arī pa kādai jau vairāk nekā 30 gadu senai būvbedrei. 

Ēbelmuiža

No mikrorajona nomācošās anonimitātes izraujamies, kad nonākam pie senā Ēbelmuižas parka. Tepat arī pati glītā Ēbelmuiža. Nelielā, divstāvīgā muižas ēka celta 18. gadsimta otrā pusē kā bagātā Rīgas namnieka Justa Blankenhāgena vasaras mītne, līdz gadsimtu mijā tiek pārdota tirgotājam un melngalvju brālības vadītājam Joahimam Ēbelam. Viņš labiekārto smilšainās, purvainās pļavas, te veidojot parku, oranžēriju un dārza paviljonu. Šī tobrīd vēl no pilsētās attālā vieta kļūst par populāru viesošanās punktu tā laika Rīgas elitei. Okupācijas periodā ēka cietusi no pārbūvēm un te bijis Jauno tehniķu centrs, bet nu, nonākot privātās rokās, šeit risinās vērienīgi restaurācijas darbi.

Ēbelmuiža
Ēbelmuiža

Pašā parkā no tā sākotnes saglabājušies deviņi dižozoli, kā arī ik pa laikam publisku kampaņu laikā tiek iedēstīts vēl pa koku pulciņam.

Pirms pāris gadiem, sev par lielu pārsteigumu, garāmbraucot pamanīju, ka iekšpus skaistā parka uzradies nožogojums un notiek būvdarbi. Par spīti vietējo iedzīvotāju protestiem un ainavu arhitektu iebildumiem, Rīgas dome te pieļāva daudzstāvu ēku apbūvi. Šobrīd šeit ir trīsstāvīgs elitāru dzīvokļu komplekss, agrāk saukts par "Ēbelmuižas ligzdu". Nami, pielabinoties vēsturiskajām tiesībām, pēc sava būvapjoma atgādina muižiņas aprises, taču tas nemazina manu sašutumu par faktu, ka skaista parka vidū pēkšņi uzradies absolūts svešķermenis. Aiz drebelīgās sētiņas, kas apjož šo pilsētplānošanas kļūdu, joprojām palikuši daži sirmi koku vecīši.

Arī pats parks ir kā seno koku pansionāts. Tajā nepavisam nav džungļu noslēpuma kā dažos citos Rīgas apstādījumos. Caur koku rindām visos virzienos zib mašīnu apveidi.

Šī drīzāk ir kā liela pilsētas pļava ar kokiem bonusā. Toties kādiem kokiem! Jau ienākot, drīz pamanām varenu ozolu ar Dabas aizsardzības zīmi. Vai šis būtu tas Rīgas brangākais? Turpat kaimiņos tam vēl viens tāds pats – uz aci pat nedaudz resnāks. Aicinu Atvasi nostāties blakus proporciju salīdzināšanai. Atvase uz brīdi pieplok pie varenā koka stumbra un pēc tam aizskrien slidināties pa kalnu turpat esošajā bērnu laukumā. Dzīvesbiedrs un Meitene nolemj palikt un Atvasi pieskatīt, kamēr es, jau no aukstuma viegli trīcot, dodos papētīt vēl citus dižkokus. Gabalu tālāk redzu vienu, tad vēl vienu – vēl lielāku ozolu. Tam pat pielikta izsaukuma zīme, lai neviens lieki netuvojas – izskatās, ka šī vīra spēki iet uz galu, un tas var kādam uzkrist virsū.

Sekoju daudzajām taciņām klajā laukā (šeit vairs nav neviena koka), līdz ieraugu viņu – pilnīgi noteikti Rīgas resnāko ozolu. Man jau ir tik auksti, ka nav jēgas ko mēģināt pierakstīt blociņā, bet es vienalga drebinoties aizsteberēju līdz ar mazu sētiņu nožogotajam kokam. No šīs puses tas ir pilnīgi asimetrisks. Tā vainags atgādina smēķētāju, kam atlikusi tikai viena plauša. Kaut kad lūzusī daļa joprojām atstājusi varenu rētu šajā vismaz 300 gadus vecajā ķermenī. Taču pārējais, šķiet, joprojām kuplo un zarojas. Es apbrienu seno laiku varonim no otras puses, lai atklātu, ka arī viņu kāds 21. gadsimta stilā ir paspējis komercializēt. Koka dobums aizšūts ar vairākām plāksnēm. Uz tām ar smalkiem burtiem rakstīts, ka šo labo gribas žestu paveikusi kāda partija ar kādas lielas būvkompānijas palīdzību. Nu, labi – es pie sevis nosmīnu: vecīt, tu esi vismaz joprojām dzīvs! Un pārsalusi eju atpakaļ uz busiņu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti