Stāstu sērijā "Apbrīnojamas vietas vietās, kas neizbrīna. Mazbudžeta kruīzi galvaspilsētas apkaimēs" apceļojot gan Rīgas eleganto centru, gan necilās nomales, Gundega Evelone atklās dārgakmeņus, kas paslēpti nostāk no ierastajām Rīgas apbrīnotāju takām. Bruņojusies ar nelielām priekšzināšanām, autore vētīs apkaimi pēc apkaimes kā parasts cilvēks, kas ikdienā cenšas ietaupīt līdzekļus, lieki nepārpūlēties un saglabāt skaidru galvu vispārējā haosā, vienlaikus meklējot ko sirdij un dvēselei.
Šķirotavas teritorija kopš Livonijas laikiem bijusi iekļauta galvaspilsētas lauku teritorijā jeb Rīgas landfogtejā, līdz 16. gadsimtā to ieguva rātskungs Melhiors Dreilings un šeit uzcēla Dreiliņmuižu. Neauglīgās zemes un purvāju dēļ te nav bijusi pārlieka rosība. 1861. gadā tika atklāta Rīgas-Daugavpils dzelzceļa līnija, kas attīstoties uz visiem laikiem izmainīja šejieniešu dzīvi, veidojoties par nozīmīgu Latvijas dzelzceļa infrastruktūras punktu. Padomju laika 50. gados te tiek uzceltas pirmās rūpnīcas, kas pamazām sāk dominēt vietējā ainavā.
Arī šoreiz mūsu komanda (es, Dzīvesbiedrs – autovadītājs, pirmskolas vecuma Atvase un suns Lapčiks) nolemj apceļot šos plašumus ar savu busiņu – Sniega Leopardu, jo šī apkaime it sevišķi pašreizējos laika apstākļos nav īpaši derīga gājējiem un velobraucējiem. Šeit valda smagais transports. Dienas pirmā puse, kurā notiek ekspedīcija, ir dūmakaini saulaina. It kā gaisā jūtamas pavasara vēsmas, taču, tā kā joprojām ir tikai februāra vidus, īsti negribas tām noticēt. Pilsēta ir daļēji atkususi un tad atkal piesalusi, un apžuvusi, un ietves ir pārklātas ar slidenām ledus pumpuču salām. Viss kā apbērts ar smalku, tumšu gružu slānīti, kas tagad sabiris vienkopus, izkūstot pabiezajam sniega slānim.
Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika
Savu ekspedīciju sākam no milzonīgās "Akropoles" stāvlaukuma. Šis gigantiskais tirdzniecības centrs, kas atrodas Ķengaraga pašā ZR stūrī, piekļaujas Šķirotavas sliežotajām robežām, kā arī iepriekš te bijusī iespaidīgā Kuzņecova porcelāna fabrika savulaik vadījusi apkaimes ekonomisko dzīvi, tāpēc par to jāpiebilst pāris vārdu. Kuzņecova Porcelāna un fajansa fabrika dibināta 1841. gadā kā Kuzņecovu dzimtas uzņēmums un paliek tās pilnīgā vai daļējā pārvaldē līdz pat PSRS okupācijas nacionalizācijas laikam. Vēl cara tētiņa laikos (piemēram, 1908. gadā) tā gadā vien izgatavojusi vairāk kā 22 miljonus porcelāna un fajansa izstrādājumu un nodarbinājusi divarpus tūkstoš strādnieku. Padomju laikos fabrika iegūst "Rīgas porcelāna rūpnīcas" nosaukumu. Milzīgais ražošanas uzņēmums gan nepārdzīvo ekonomikas pārmaiņu laikus un 2014. gadā tiek nolīdzināts līdz ar zemi, atstājot vien skursteņus. Pirms tam sociālos tīklos klejo aicinājumi doties puslegālās ekspedīcijās uz rūpnīcas tukšajiem labirintiem, lai sev par piemiņu paņemtu trauku grēdas, kas aizmirstas glabājušās pamestajās telpās.
No iepriekšējās fabrikas lielveikalā kā stilīgas un kičīgas liecības palicis vien skurstenis un šķietami industriālās ķieģeļu apdares interjerā un eksterjerā, kā arī shematiski trauku silueti uz stāvlaukuma stabiem, kas noteikti izskatās gana īpatnēji caurbraucošam un vietas vēsturi nezinošam pircējam.
Pārējais te būvēts ar ASV tirdzniecības centru vērienu.
J parks
Iespējams, ka Šķirotava ir ar to īpaša, ka te īsti nav nekādu kultūrvēsturisku punktu (izņemot pašu Šķirotavas staciju). Te nav ne skolas, ne poliklīnikas, jo šeit viss ir pakārtots rūpniecībai un transportam. Mēs nolemjam ļauties šīm vadlīnījām, un turpinām braucienu ar šīs apkaimes dzelzceļa staciju apskati. Braucam pa Salaspils un tad Lokomotīves ielu, un nonākam pie pirmās no tām – Jāņavārtiem. Neparastais nosaukums cēlies no attālāk bijušajiem pilsētas nocietinājuma vārtiem, un pirmie vilcieni te sākuši pieturēt 1957.gadā. Dzelzceļnieki šo vietu pazīst arī kā Šķirotavas stacijas J parku.
Sniega Leopardu atstājam netālajā veikala stāvlaukumā, novērojot, ka te pirms brīža viesojusies pašvaldības policija, atstājot aiz logu tīrītājiem pa soda kvītij gandrīz katrai te novietotajai automašīnai. Acīmredzot arī šajā Rīgas pusē ir nopietnas problēmas ar auto novietnēm. Šķērsojam ielu un ejam gar sliedēm augošo koku aleju, kas stiepjas cauri teju visai apkaimei. Agrāk caurbraucot pa vilciena logu te bieži varēja vērot bezpajumtnieku dzīves ainas gluži kā realitātes šovā.
Stacijas ēka būvēta padomju laikmeta otrās puses stilistikā, un tai blakus pacēlies iespaidīgs un brutāls dzelzsbetona gājēju tilts. Kādreiz pa to varēja viegli šķērsot platos sliežu ceļus un nokļūt Krustpils ielā (piemēram, uz savu darba vietu tālāk redzamajā "Grindeks" zāļu rūpnīcā), taču sliktā tehniskā stāvokļa dēļ tilts jau gandrīz divdesmit gadu ir slēgts. Slēgts, protams, nosacīti, jo izlīst vai pārkāpt vienai pārmetinātai metāla stangai var pavisam viegli, taču man negribas smērēties gar rūsainiem metāliem vai nogāzties kopā ar betona pārsedzēm uz sliedēm. Cilvēkiem tomēr, kā novēroju, ir nepieciešams nokļūt dzelzceļa J parka otrā pusē, un tāpēc viņi nelegāli dodas caur tikai dzelzceļniekiem paredzētajiem vārtiņiem.
Labajā pusē te sākas Rīgas vilcienu ceļu plašākais sazarojums, kas atkal sašaurinās pie Daugmales stacijas, bet kreisajā pusē tālumā redzami Rīgas vēsturiskie ūdenstorņi. Biļešu kase strādā, pats namiņš gan vairs neizskatās tik svaigi kā Vikipēdijas 2010. gada bildēs, jo to apskādējuši vietējie tageri. Toties te ir pārvietojamā tualetes būdiņa un kafijas automāts.
Dodoties atpakaļ pie Sniega Leoparda, pamanām vēl kādu pavasara vēstnesi – ielās devušies pirmie bedrīšu lāpītāji, kas ar šķipeli no furgoniņa piekabes paķer čupiņu melnā materiāla – aukstā asfalta, ieber to nelaimīgajā ielas seguma cauruma un ātri piespiež ar metāla verķi. Dzīvesbiedrs saka, ka senākos laikos ielu kārtību uzturēja puikas, kuru uzdevums bija savākt no zirgu transporta radušos dabiskos blakusproduktus. Tagad šo nišu aizpilda vīri–bedrīšlāpītāji.
Šķirotavas saule
Braucam tālāk uz Daugmali. Pa ceļam priecājos, ka arī šajā Krustpils līnijas Rīgas posmā ir saglabājušās sapņainās dzelzceļa mājiņas – nelieli cara laika koka namiņi pie pašām sliedēm, ar dārziņu un apjoztu dēļu žodziņu, kuros kādreiz mājoja dzelzceļnieku ģimenes. Varbūt šī nav pati ekoloģiski tīrākā vieta, kur dzīvot, bet mūsdienās, šķiet, ka šīs mazās kabatiņas ir novērtētas, jo daudzas ir izdarīgu cilvēku iegādātas un sakoptas –kā arī tā viena koši dzelteni krāsotā šajā ceļa posmā. Savukārt,
Daugmales stacija ir vizuāla Jāņavārtu pieturpunkta dvīņumāsa tikai ar nestrādājošu biļešu kasi.
Toties te gājējiem ļauts doties pa 450 metru garo gājēju tiltu un nokļūt sliežu valsts otrā malā. Pati pieturvieta radusies 20. gadsimta 30. gados, un to sākotnēji izmantojuši lielās Šķirotavas stacijas lokomotīvju depo strādnieki.
Tehniski punktu sauc par C – tranzīta parku, un te rindojas bezgalīgi garas kravas vagonu rindas. Mēs, protams, nolemjam šo visu industriālo klājienu apskatīt no virspuses un kāpjam pa augstajām gājēju tilta kāpnēm. Uz tām ierīkoti arī trapi riteņotajai sabiedrības daļai, taču tie ir tik neprātīgi stāvi, ka Dzīvesbiedra ieskatā te droši varētu rīkot X spēļu sacīkstes. Nonākot uz garā tilta, paveras brīnišķīgas, rūpnieciskas ainavas – melnās sliežu līnijas baltajā sniegā svītrojas nebeidzami tālu, klaigā kaijas un kā mazas dimanta odziņas mirdz sarkani dzelzceļa luksofori. Šur tur staigā oranži sapakoti dzelzceļnieki. Par šīs puses Rīgas sliežu ceļu seno vēsturi (Rīga – Daugavpils ir pirmā Latvijā uzbūvētā iekšzemes sliežu transporta līnija) liecina cara laikos būvētie ķieģeļu nami vilcienu vajadzībām, kam turpat blakus PSRS vairāku paaudžu industriālās ēkas un arī mūsdienu angāru apbūve. Tepat netālu no satelīta redzamā "Šķirotavas saule" – neparasts inženiertehnisks izgudrojums – labojamais vagons tiek uzstumts uz tāda kā tilta virs liela, apļveida cauruma. Tad tilts pagriežas uz riņķi, līdz piestāj pie nepieciešamā sliežu ceļa, pa kuru vagons tiek iestumts atbilstošajā remonta angārā. No augšpuses tas viss tiešām atgādina starotu sauli.
Dzīvesbiedrs ar Atvasi jau man krietnu gājienu priekšā, un es pamanu tādu neparastu lietu kā lokomotīvju degvielas uzpildes staciju – tās gluži kā automašīnas uzpildās no ļoti līdzīgiem degvielas pumpjiem ar visām šļaukām un pistolēm.
Tepat arī jaunās, sarkanās kravas lokomotīves, kam, kā izrādās, jumtos ir milzīgi restoti caurumi. Protams, fiksēju redzēto, bet pēkšņi manus atklājumus pārtrauc parupjas balss bļāviens no lejas – oranžais vīriņš kliedz: "Eu, te nedrīkst filmēt!" Par to gan stipri šaubos, jo vēlāk, kā vēlreiz pārbaudīju, vienīgās ierobežojošās zīmes uz šī gājēju tilta neļauj smēķēt, nevis ko fotografēt ar telefonu. Lai nu kā, te var vērot dzelzceļa saimniecību visā tās krāšņumā.
Paejoties tālāk, beidzot savām acīm ieraugu daudzināto šķirošanas kalniņu jeb uzkalnu, kas te rekonstruēts kā viens no pēdējo gadu sarežģītākajiem "Latvijas dzelzceļa" projektiem un svinīgi atklāts 2016. gadā. Tas spēj pa vajadzīgajiem ceļiem novadīt līdz pat 3500 vagonu diennaktī. Esmu par to vairākkārt lasījusi, un, iepriekš braucot ar vilcienu, gluži vai visas acis izskatījusi, kur gan šajā absolūti lēzenajā reljefā ir kāds kalniņš, no kura kustētos vagoni. Tātad tas paslēpts te, tālāk no pasažieru līnijām. Realitātē paugurs pēc acumēra ir vien ap 3 metrus augsts, bet ar to pietiek, lai daudzu tonnu smagie dzelzs vagoni paklausīgi noripotu vajadzīgajā virzienā.
"Atgriezties cerēja visi"
Izkāpjam pie Šķirotavas stacijas. Tā būvēta 1905. gadā, sākotnēji saukta par "Dreiliņiem", tad par "Šķirošanu", līdz drīz pārdēvēta mums zināmajā vārdā. Šī ir Šķirotavas vēsturiskā sirds, un kādreiz, kā vēsta aculiecinieki, šajā nemaz ne tik sīkajā namā bija arī frizētava un kafejnīca ar spēļu automātiem.
Diemžēl te vēsturiski šķiroti ne tikai vagoni, bet arī dzīvi cilvēki – interneta avotā memorialplaces.lu.lv rodamā informācija liecina, ka
tepat apakšā ir ebreju masu kapi, un tāpat te lopu pārvadājamajos vagonos lādēti padomju režīma represēto iedzīvotāju tūkstoši tālākai izsūtīšanai.
Šī traģiskā notikuma piemiņai 2008. gadā pie Šķirotavas stacijas uzstādīts iespaidīgais mākslinieka Aivara Vilipsōna veidots piemineklis ar tekstu tā pakājē "Atgriezties cerēja visi".
Četrus metrus augstais monoments veidots kā stilizēts fragments no lopu vagona sienas, kurā vien mazs restu lodziņš ar skatu austrumu virzienā. Veiksmīgā virsmas plastika no darba priekšpuses atdarina raupju un ekspresīvu vagona sienas dēļu naglojumu, bet tā aizmugures plakni, šķiet, klāj neskaitāmi izmisušu un bezpalīdzīgu cilvēku roku radīti skrāpējumi. Pati skulptūra pārsteidzošā kārtā veidota no betona, bet jūtīgā virsmas faktūra un efektīgais patinējums rada absolūti cita – rūsaina un organiska materiāla ilūziju. Ap piemiņas objektu iekārtots neliels, bruģēts skvērs, taču, lai arī kāds te nesen nolicis ziedus, skaidri redzams, ka sniegs nav tīrīts sen. Par to liecina arī iesalusī alus skārdene, ko aizvācam.
Dodamies apskatīt pašu sarkano ķieģeļu staciju, pie kuras tāpat kā pie pārējām arī novietots vientuļš kafijas automāts. Kamēr Dzīvesbiedrs ar Atvasi izpēta perimetru, es paraustu ārdurvis, un tās par brīnumu (jo biļetes te vairs netirgo) ir vaļā. Pēc pieticīgas priekštelpas ar poliklīnikas smaciņu seko tikpat vienkārša kases telpa, kurā laikam uzgaida mūžīgais pasažieris – kāds dīvains vīrietis, kam apkārt maisiņi ar mantām un kurš piespiedis galvu pie ar skaidu plāksni aiznaglotā kases lodziņa, it kā ko klausītos. Es paskatos uz viņu, aizveru durvis un izeju āra. Dodos ap ēku, kuras pirms kāda laika mainītajos plastmasas logos karājas žalūziju slejas. Varbūt te joprojām ir kādi dzelzceļu apkalpojošie biroji, es nodomāju un palūru pa šķirbiņu, bet, nē – telpas ir tukšas un pamestas.
Toties otrā pusē Dzīvesbiedrs ir atklājies ko interesantu.
Nama austrumu sienas pamatos iebūvēts ģeodēziskais punkts (īsumā – ar īpašu marķieri fiksēta atskaites vieta, pēc kuras mērītas vietējā vai, piemēram, Latvijas mēroga ģeotelpiskas struktūras) ar orģinālo uzrakstu "Rīgas pilsētas līmetņošana".
Tāpat norādīts, ka šī vieta atrodas valsts aizsardzībā. Paveramies tālumā – šis ir pēdējais lielais dzelzceļa mezgls Rīgas teritorijā, un te valda smeldzīga nomalības sajūta – līdzīga kā tukšā, vienmuļā pludmalē. Vagonu rindas aizstiepjas horizontā.
Krustpils iela
Tālāk Sniega Leopards apmet līkumu un, šķērsojot pārbrauktuvi, nokļūst uz Krustpils ielas. Šī ne pārāk platā iela sākotnēji plānota kā parasta pilsētas iela nevis maģistrāle, bet vietējā dzīve attīstījusies citādāk, un tagad te par spīti šaurībai intensīvā satiksmē garām spiežas vieglie auto, fūres un furgoni, kas steidzas uz ražotnēm un loģistikas punktiem, un pat visdažādāko izmēru miskastes mašīnas, jo tepat netālu ir Getliņu izgāztuve. Starp plačiem un bāzēm iespraukušās arī dažas privātmājas, un Krustpils ielu, kas šķērso Šķirotavu no viena gala līdz otram, pašu ik pa brīdim graiza no lielajiem dzelzceļa parkiem atdalījušies sliežu ceļi. Tie ievelkas tālāk rūpniecības kvartālos, kas būvēti padomju industrializācijas periodā, un kurus šobrīd jau veiksmīgi aizņēmuši neskaitāmi dažāda apjoma ražojoši un tirgojoši mūsdienu uzņēmumi.
Nogriežamies no Krustpils ielas stīgas uz Sila ielu, lai nedaudz vairāk papētītu šīs puses Šķirotavas iekšējos kvartālus. Te, privātmāju zonā, arī daži nestandarta daudzdzīvokļu nami, kas acīmredzami savulaik būvēti vietējiem dzelzceļa strādniekiem.
Redzamas nelielas, budžeta klases ģimeņu privātmājas dažādās būvniecības stadijās. Katrs dara, kā var un māk, un te nav vienotu vizuālu iezīmju.
Lecam busā un, sekojot virtuālajai kartei, nonākam pie meža masīva.
Ir kļavu sulu laiks, un pamanām mežmalā atjautības uzdevumu – kāds apmēram trīs metrus virs zemes rūpīgi ieurbis nelielā kļavā teknīti. Uz tās pakarināts tukšs plastmasas spainītis, bet spainītī ievietota aizskrūvēta, miniatūra burciņa. Kāpēc? Atbildi laikus neizdodas atrast, jo googlemaps mūs ievedusi kādā mazdārziņu ieliņā, kuras apledojušās grambu lamatas Sniega Leopardam pārvarēt nav pa spēkam. Griežot riņķi, es attālāk pamanu rozā krāsotus, jaunceltus daudzdzīvokļu namus.
Tehnika un mežs
Kā nākamo vētījam Granīta ielu. Šī nu ir vieta, kur labāk kājāmgājējam vai velosipēdistam vispār nerādīties.
Te kā sasvilušas nesas fūres turp ar izejmateriāliem un atpakaļ ar gataviem ražojumiem. Privātas apbūves šeit nav, tikai rūpnieciski uzņēmumi.
Te ir gan zemes, gan šķirotu metāllūžņu kalni (kuros fotografējot es gandrīz izveļos no braucoša auto), gan visa veida smagā tehnika. Pēc tam atgriežamies atpakaļ un apstājamies uz Krustpils un Rencēnu ielas stūra. Šobrīd šeit ir farmācijas milža "Grindeks" ražotne, bet vēsturiski te atradusies Dreiliņmuiža jeb Dreiliņbuša (nejaukt ar līdzīgi skanošo Dreiliņa muižu Voleru apkaimē), kas bijusi ārpilsētas mītne 17. gadsimta Rīgas rātskungam Melhioram Dreilingam.
Savukārt 18. gadsimta sākumā šajā koka ēkā Lielā Ziemeļu kara noslēgumā parakstīta Rīgas pilsētas "labprātīga" (pēc astoņu mēnešu aplenkuma) padošanās Krievijas caram Pēterim Pirmajam.
Attiecīgi pēc šī dokumenta tapšanas Rīga nonāca Krievijas Impērijas sastāvā, taču tai, kā arī visai Vidzemes daļai tika garantēta autonomija – vietēja līmeņa lemšanas, valodas un ieražu brīvība, kas turpinājās vairāk nekā gadsimtu. Tagad gan te dūc un zum rūpnīca. Caur plašajiem, padomju laikā celtās fabrikas logiem var redzēt dažādas ražošanas iekārtas, bet uz jumta neskaitāmu daudzumu ventilācijas skurstenīšu. Turpat, kaut kur iekškvartālā, atrodas arī bijušā Šķirotavas cietuma ēkas, kas sākotnēji 1963. gadā būvētas kā labošanas darbu kolonija ar plašām ražošanas ēkām, bet, sākoties neatkarības laikam, kļuvušas par pilntiesīgu cietumu. Ieslodzīto skaitam mazinoties, šo tehniski un morāli novecojušo iestādi slēdza 2014. gadā un drīz to izsoles veidā iegādājās "Grindeks", kas ēkas "absorbēja" savā industriālajā parkā. Pašas cietuma ēkas gan mēs neizpētījām, jo braucot gar farmācijas fabrikas sētu, viss izskatījās vienkārši kā liela rūpnīca.
Tālumā jau vīd Pļavnieku augstāko namu jumti, bet mēs ripojam tālāk gar garām betona sētām un pa Rencēnu ielu stūrējam Šķirotavas dziļumā, līdz apstājamies ielas beigās, pie lielā meža masīva, vientuļā 13. autobusa gala punktā. Te pieturējis vientuļš autobuss, un šoferis izkāpis uzpīpēt. Viņam aiz muguras balo brīnišķīga bērzu birzs. Google kartē te norādīti "privātie kapi", kurus gan nekur neredz, ja nu vienīgi tie kaut kā simboliski un ekoloģiski instalēti baltajos bērzu stumbros. Šī ir mūsu pēdējā Šķirotavas ekspedīcijas vieta.
Otrpus ielai futūristiski izlocītas milzīgas Rīgas TEC2 siltumtrases caurules. Ar Atvasi izpētām tās arī taktili un secinām, ka patiesībā sudrabotās (cinkotās) caurules ir no plāna skārda, kas ietver mīkstu siltinājumu. Atšķirībā no šī apslēptā pūkainā materiāla Šķirotavā gan nav nekā mīksta.
Te viss ir pakļauts industrializācijai un ražošanai, kas tomēr veiksmīgi nav aprijusi dabas platības – no satelīta skatoties, šī Rīgas daļa ir gluži zaļa, jo te blakus valda tehnika un mežs, cilvēka komfortam vietu īsti neatstājot.
P.S. Paldies vietu zinātājiem: Alise Bēržvadei, Olafam Bāliņam un Jeļenai Glazovai.
