Ko apbrīnojamu var ieraudzīt Ķengaragā? Dodamies mazbudžeta kruīzā

Kā pirmais pilsētas kruīzs siltajā sezonā sanācis brauciens uz Ķengaragu – plašu, bet ne pārāk populāru rajonu Rīgas dienvidaustrumu pusē, kura lielākais lepnums, cik pēdējos gados var lasīt Rīgas domes informatīvajās ziņās, ir Daugavmalas promenāde. Šis pastaigu maršruts, paziņu vidū saukts arī par skaistāko Rīgā, ar savu vērienīgo panorāmu pāri plašajai Daugavai kaut cik kompensē apvāršņa trūkumu daudzdzīvokļu namu pagalmos, kas ir dominējošā Ķengaraga apbūve.

Stāstu sērijā "Apbrīnojamas vietas vietās, kas neizbrīna. Mazbudžeta kruīzi galvaspilsētas apkaimēs" apceļojot gan Rīgas eleganto centru, gan necilās nomales, Gundega Evelone atklās dārgakmeņus, kas paslēpti nostāk no ierastajām Rīgas apbrīnotāju takām. Bruņojusies ar nelielām priekšzināšanām, autore vētīs apkaimi pēc apkaimes kā parasts cilvēks, kas ikdienā cenšas ietaupīt līdzekļus, lieki nepārpūlēties un saglabāt skaidru galvu vispārējā haosā, vienlaikus meklējot ko sirdij un dvēselei.

Ķengarags ir sena vieta – šī teritorija bija viena no pirmajām tagadējā Rīgā, kas iezīmējās salas veidā, atkāpjoties Baltijas ledus ezeram pirms vairāk nekā 10 tūkstošiem gadu.

Vēstures lapās šī vieta ar tajā celtajām Bertolda dzirnavām parādās Zobenbrāļu ordeņa ietekmes cīņās un vēlāk sasaistās arī ar netāli esošo Mazjumpravas muižu.

Pats vietas nosaukums varētu būt cēlies no reiz tur uz zemes raga Daugavā bijušajām "Ķengu" mājām.

Pēc 18. gadsimta beigām šeit strauji attīstās rūpniecība un plostniecība.

Savu tagadējo guļamrajona seju Ķengarags iegūst 20. gadsimta vidū, kad šeit tiek uzbūvēti pieci iekšēji daudzdzīvokļu namu masīvi.

Šobrīd Ķengaragā dzīvo nedaudz vairāk kā 50 tūkstoši iedzīvotāju.

Šajā reizē, apceļojot 519 hektāru plašo apkaimi, esam devušies bez sava uzticamā pavadoņa suņa Lapas Lapiņa (Lapčika) – lai arī ir tikai pats vasaras sākums, mūsu kruīza kuģis – vecais VW T4 busiņš – saukts arī par "Sniega Leopardu", saulainā dienā, pat ēnā novietots, spēj pārkarst, apdraudot viena maza šitsu labsajūtu. Braucam mēs trīs – es, Dzīvesbiedrs un pirmsskolas vecuma Atvase.

Kuzņecova porcelāna fabrika

Sākam savu ceļu virzienā no ZR uz DA fantastisku laikapstākļu svētdienā – spīd saule, debesis ir koši zilas, un tajās peld krāšņi, balti gubu mākoņi. Mūsu pirmais pieturas punkts gluži kā pagājušajā ekspedīcijā, kad pētījām Šķirotavu, ir lielais tirdzniecības centrs "Akropole".

Kā nekā iepriekš šeit atradusies Kuzņecova porcelāna fabrika, kas uz laiku laikiem mainījusi visu šo plašo apkārtni. Šoreiz šajā lielizmēra veikalu sakopojumā ejam iekšā ne tikai pēc ekskursijai obligātā saldējuma, bet arī tādēļ, ka tur, cieņā pret vietas vēsturi, esot fabrikai veltīta ekspozīcija. No ēkas ārpuses pietāte pret kādreizējo, šķiet, maigi izsakoties, koķeta – plašās stāvvietas info stabiņi ir rotāti ar tējkannu siluetiem, un, lai arī eksterjera noformējumā izmantoti stilīgi rūsas paneļi un pēc skata vēsturiskie ķieģeļi, tā tomēr ir un paliek lielveikala kastīšu būve. Mana skepse par šīs vietas pagātnes nospiedumu saglabāšanu tikai palielinās, kad, meklējot vajadzīgo punktu, ejam gar tirdzniecības centra tualetēm – to atvērtajā, LED izgaismotajā priekštelpā, kur, zviļņos sēžot, var uzlādēt savu mobilo telefonu, gar sienām, aiz stikla izvietoti porcelāna trauku liešanas formu krāvumi – (ģipša "vāki" ar vajadzīgajām iedobēm, kuros, iekšpusē ielejot fajansu vai porcelānu, rodas nepieciešamā tejkanna vai šķīvis). Priekšpusē tam novietots informatīvais WC sievieš/vīrieš pārītis. Dzīvesbiedrs, rūpīgāk aplūkojot trauku negatīvus, pieņem, ka tās nemaz nav funkcionālas formas, bet gan tikai dekoratīvas butaforijas, un mūsu neizpratne par šādu "izstādi" ir vēl lielāka. Par laimi, pēc neilgas maldīšanās mēs tomēr atrodam īsto stūrīti, kur redzami autentiski Kuzņecova fabrikas darinājumu piemēri. Stends nav pārāk plašs, bet tomēr reprezentabls – trijās elegantās vitrīnās izvietoti dažāda tipa un paaudžu trauki. Turpat arī visos mūsdienu muzejos esošā bakstāmā planšete un interesanti, rotējoši informācijas paneļi. Ir gana pieklājīgi.

Te ir gan eleganti šķīvji ar ziediem, gan vēdekļiem līdzīgi salvešu turētāji, gan dāmīgas tējkannas, gan smalkas apakštasītes. Laimīgs tas, kas savā senču bufetē atrod noglabātu ko šādu!

Manu uzmanību piesaista neliela, amizanta sālstrauciņu kolekcija, kas darināta mazu sīkplastikas skulptūriņu veidā – sēnes, porcelāna bēbīši, sārtvaidži pavāriņi un aizkustinoši porcelāna zvēriņi.

Uzpildāmies ar inflācijas nežēlīgi skartajiem saldējumiem, un, dodoties prom, veikala otrā pusē apbrīnojam saglabāto un glīti sakārtoto bijušās rūpnīcas dūmeni. Es zināju, ka tādam te kaut kur jābūt, bet par īsto noturēju tirdzniecības centra priekšpusē esošo skursteni. Mēs vēl, iebraucot stāvvietā, nobrīnījāmies, ka tas nav nemaz tik varens, kā par to stāstīts. Toties šis īstais ir pārliecinošs, un, ņemot vērā, ka tādi te bijuši vairāki, ļauj attāli apjaust reiz šeit darbinātās fabrikas vērienu.

Ķengaraga tirgus

Atgriežamies uz Ķengaraga mugurkaula – varenās Maskavas ielas, kas rajonu cauršķērž visā tā garumā, un dodamies tālāk. Braucam gar slavenajiem "garajiem" veikaliem, kas izvietoti paralēli maģistrālei esošo piecstāvu māju pirmajā stāvā, un drīz piestājam pie nākamā apskates cienīgā objekta – Ķengaraga tirgus. Šeit gan jāpiebilst, ka oficiāli tas šī gada janvārī savu tirgus statusu ir zaudējis. Taču realitātē nekas nav mainījis. Tas siluetā ir līdzīgs orientālam ķīniešu paviljonam, un te esošajos kioskos, šķiet, ir arī viss, ko plašā un lētā Ķīna var piedāvāt. Tāpat arī lombards, svaiga gaļa, čebureki, spēļu zāle, aptieka, apavu remonts un citi pakalpojumi, kas reiz dzīvē ķengaragainim varētu noderēt. Šodien gan vietējo nav daudz un tirgus noskaņojums ir diezgan nesteidzīgs. Dodoties iekšpus, secinām, ka šī ēka ir būvēta brutāli un funkcionāli no cinkotām, gofrētām skārda loksnēm, un arī no iekšpuses tas nav nekā maskēts.

Skārds starp metāla balstošajām caurulēm vienlaikus te ir gan segums, gan apdare, un šī celtne savās asajās, aukstajās šķautnēs ir kā piezemēts "Ledus sirds" princeses buduārs.

Vienā no daudzajām, ar koka dēlīšiem un šķidru niedru jumtiņu apjumtajām tirgotavām, kur nopērkams šķiet viss, Atvase sev izvēlas tūbiņā sabērtu plastmasas dzīvnieku komplektu, bet es aiz piena produktu vitrīnas par pārsteigumu atrodu maiņas grāmatu plauktu. Labi, šoreiz tas vienkārši ir "ņem-par-brīvu" skapis, jo man nav, ko likt vietā, un es izzvejoju 1983. gada grāmatu "Sēra dvaka" par vulkāniem. Dzīvesbiedrs par Ķengaraga tirgus svētdienas sajūtu nosaka "Te viss kas ir, tikai nav steigas"." Tikmēr ārā iepriekš baltie mākoņi pamazām sāk savilkties tumšpelēkos torņos.

Baltijas linu audeklu manufaktūra

Nākamā pieturvieta ir viens no nedaudzajiem guļamrajona vēsturiski nozīmīgajiem punktiem, kas vēl saglabājies pēc izvērstās un neko nesaudzējošās padomju laika būvniecības. Ķengaraga ielā 6 redzamas ēkas no "Baltijas linu audeklu manufaktūras" kompleksa.

"Baltijas linu audeklu manufaktūra" bija viens no vecākajiem Rīgas rūpniecības uzņēmumiem, kas dibināts 1817. gadā, bet tā mūra rūpnīca atklāta 1860. gadā. Uzņēmums ražoja ļoti augstvērtīgu linu audumu, bet Latvijas brīvvalsts laikā mainīja ražošanas virzienu un kļuva par "Rīgas tīklu aušanas fabriku". Pirms Otrā pasaules kara tā īpašnieki repatriējas uz Vāciju, bet okupācijas laikā te turpinās dažādu ar zveju saistītu instrumentu ražošana, līdz 1993. gadā viss tiek likvidēts. Šobrīd atlikušie nami ir saglabājušies diezgan labi un pilda atšķirīgus uzdevumus. Viens no tiem ir koši oranži krāsots un, saplūstot ar milzīgu angāru, kļuvis par boulinga centru, otrā ierīkota viesnīca, bet vēl cita daļa paslēpta aiz necaurredzamas sienas, un var tikai dzirdēt, kā tur kas rūc un zum. Nedaudz tālāk atrodas brīnišķīga ēka – klasicisma stilā celta, kādreizējā manufaktūras administrācijas māja, kurā tagad ir dzīvokļi. Laika zobs to krietni apdrupinājis, bet joprojām te jūtams neparasts, šajā rajonā neticams dienvidniecisks šarms.

Man šķiet, kā tā varētu izskatīties Odesā.

Šādas noskaņās pastiprina skaistās ziedu dobes nama priekšpusē un vēl saglabājušās greznās balkonu ķeta margas ar izsmalcinātām vijām un krūku centrā. Uz viena no tiem dzīvokļa īpašnieks salicis puķupoda palmas. Diemžēl ēka un tās galā vēlāk, bet tāpat krietni sen izbūvētā veranda joprojām gaida savu atjaunotni, kura, ņemot vērā, cik ekskluzīvs varētu būt šāda tipa dzīvoklis pelēkajā betona Ķengaragā, varētu pienākt itin drīz.

Nedaudz ar kājām pariņķojot pa netāliem pagalmiem, atklājam, ka aiz sētas patiesībā dūc centrālā ēdinātavas "Lido" ražotne, kas arī izskaidro, kāpēc šeit ož pēc ceptiem sīpoliem un desiņām.

Ķengaraga zvirbuļspa

Atkal šķērsojam maģistrāli, un ar Sniega Leopardu dodamies uz Ķengaraga labo pusi. Prūšu un Maskavas ielas krustojumā reiz atradās kinoteātris "Maskava". Vēlāk, jau deviņdesmitajos, tas tapa aizvērts, lai dažus gadus vēlāk jau atkal atklātos ar par zilbi īsāku nosaukumu "Maska". Pēc tam nosaukums pazuda pavisam, jo kino slēdza, un tā vietā tagad ir kārtējais ķēdes veikals. Jāteic, ka šurp atbraucām ar nelielu cerību, ka pārdotava ir ieperinājusies pašā kinoteātra ēkā, bet nekā – viss šeit nojaukts un atkal uzcelts atbilstoši pēdējo gadu angāru standartiem. Nedaudz vīlušies, toties novērojam miniatūru urbānās dabas ainiņu – zem liepas pilsētas putekļos zvirbuļi sev ierīkojuši spa.

Viena otrai blakus ir neskaitāmas bedrītes, izkašātas dziļumā jau līdz zvirbuļa pilnam augumam.

Tur tiek veiktas sparīgas higiēniskās procedūras. Viens no Ķengaraga zvirbuļspa apmeklētājiem ir tik ļoti nocieties, ka jau drosmīgi atsāk pērties, kolīdz esam atkāpušies vien soļa attālumā.

Tepat blakus, 12 stāvu nama pakājē arī neliels skvērs ar lauzītām betona flīzēm, daudzgadīgām mētrām dobē un uz soliņiem saldi dusošiem bezpajumtniekiem. Laukuma malā, zālāja atrodas tēlnieces Artas Dumpes dekoratīvā skulptūra "Jaunība". Metāla jauneklis ar jaunieti, kas veidoti skaldņu plaknēs, atlētiski un spirgti, savu dzīvi Ķengaragā sākuši 1976. gadā. Šķiet, ka kāds itin bieži pasēž šim alumīnija pārītim klēpi vai ieraušas pa vidu – šajā vietā skulptūru virsma no biežiem pieskārieniem ir noberzusies spoža. Atvase jautā, vai viņi abi ir pliki, bet par to nevaram vienoties, jo, lai arī stilizētās figūras šķiet kailas, vīrišķajam tēlam attiecīgajā vietā ir uzveidota neveikla, uzmesta šallīte. Tikmēr blakus vārna neliekas ne zinis par mūsu sofistiskajām pārdomām un notiesā savu vasaras devu – kādam bērnam izkritušu saldējumu.

Latgales priekšpilsētas mākslas un mūzikas skola

Kā nākamā mūsu sarakstā paredzēta Latgales priekšpilsētas mākslas un mūzikas skola, kas ir viena, ja ne patiesībā vienīgā aktīvā kultūrvieta šajā biezi apdzīvotajā apkaimē. Sekojam gūgles navigatoram pa platām ielām, taču drīz vien attopamies atkal pie Ķengaraga tirgus. Mēģinām vēlreiz, bet viedā karte, kurā punktu pēc punkta ievadīts viss ekspedīcijas maršruts, nespēj pārorientēties, un drīz atkal esam aizbraukuši nepareizā virzienā. Sākam strīdēties, jo Dzīvesbiedrs šajā rallija komandā ir pilots, bet es nejēdzīgs stūrmanis ar kājāmgājēja loģiku. Pēc kāda laika tomēr iebraucam krēslainu hrušcovku ielenkumā, kur aiz standarta zaļā žoga esot meklētais interešu izglītības centrs. Diemžēl no šīs puses nekas par to neliecina – redzu vien tipiskam rajona bērnudārzam līdzīgas ēkas, kam apkārt dārznieks vienmuļi pļauj mauriņu. Nolemjam apbraukt teritorijai apkārt, un Sniega Leopards sāk lēnām šūpoties bedraino iekšpagalma ielu ritmā. Esam Prūšu ielas apkārtnē, bet ej nu tu zini! Te no māju numuru un adrešu loģikas neko nevar saprast. Katrā gadījumā šeit izskatās kā daudzās citās Ķengaraga ielocēs. Tie ir tumši iekšpagalmi, kuros daiļdārznieka plānu netraucēti lēni aug namu noēnoti koki un krūmi, pie tiem vietumis atrodas soliņi ar pārpildītām miskastēm. Šur tur saglabājušās veļas žāvēšanas nojumes, kur drosmīgākie izkar savas drēbes.

Vasarā, protams, salīdzinot ar tepat, otrpus namiem esošajām platajām, putekļainajām asfalta ielām, te ir īsta oāze, bet ziemā varētu būt padrūmi.

Kad esam tikuši uz lielāka ceļa – Lokomotīves ielas – un strauji nesamies uz priekšu, aiz kokiem pamanu gūgles attēlos redzēto mākslas un mūzikas skolas fasādi. Tā kā tur vairāk nekā vizuāli interesanta nav, traucamies tālāk. Atkal pāri Maskavas ielai un, iespiežot busu kādā brīvā kabatiņā, beidzot dodamies uz slaveno promenādi.

Daugavas promenāde un Enkurnieku māja

Daugavas promenāde pirmo reizi celta un atklāta jau 1901. gadā, kad krasts ar laukakmeņiem, pāļiem un smiltīm pamatīgi nostiprināts pret palu postošo iedarbību. 1960. gadā valnis atkal stiprināts dzelzsbetona plātnēm. Vēlāk te viss atkal aizaudzis ar krūmiem un savvaļu, līdz 2007. gadā sākas pirmie promenādes atjaunošanas darbi. Pēc desmit gadiem, kuru laikā promenāde pa nelieliem posmiem pamazām tiek pagarināta arvien tālāk un tālāk Rumbulas virzienā, darbi ir pabeigti, un šobrīd asfaltētais celiņš stiepjas no Ķengaraga ielas līdz Dārziņiem.

Šķērsojam pāris mežonīgā zālē aizaugušus iekšpagalmus (nodomāju, ka tādā veidā blokmāju betona šūniņu iedzīvotājiem saņem vismaz kāds strēķīti pirmsjāņu sajūtas), un izejam upes smaržā. Veiksmīgi ir tie, kas dzīvo pēdējā māju rindā, ar skatu uz Daugavu.

Upe, vairs HESu neietekmēta, šeit tek savā dabīgajā plūdumā, un tai otrpus redzami ainaviski meži un pļavas.

Arī cilvēki šeit plūst nesteidzīgā straumē abos virzienos. Mūsu mērķis ir atrast vēl vienu senu objektu – Enkurnieku māju.

18.–19. gadsimtā pa Daugavu uz Rīgas līča ostu plūda plostnieku vadībā prātam nepatverams baļķu daudzums. Reljefa īpatnību pēc Ķengaragā atradās loču un enkurnieku stacija. Enkurnieki pārzināja upes vietējās straumes un sēkļu īpatnības, un tie ar īpašu enkuru, vinču un trošu palīdzību novadīja plostus un strūgas līdz vajadzīgajai vietai. Šim nolūkam Kaņieru ielā 17 tika 19. gadsimta vidū uzbūvēta Enkurnieku stacija, kuru atjaunota iepriekšēja gadsimta 30. gados, bet vēl pavisam nesen atkal sakārtota.

Ejam Centra virzienā un priecājamies par skatu. Idilli nedaudz patraucē kāda trenniņbikšaina jaunekļa, kas ar pliku krūtežu un matiem klasiski apgrieztiem urlu manierē (pauris skūts, bet uz pieres plāna čolkiņa), verbāli uzbrukumi riteņbraucējam, bet šis taču ir Ķengarags! Drīz atrodam pie krasta nostiprinājuma pieplakušo Enkurnieku namu, kas patīkami atšķiras no pārējās arhitektūras. Šobrīd tajā ir vairāki dzīvokļi, un to īpašnieki skaisti iekopuši ziedošu pagalmu. Tad nolemjam atrast pēdējo enkurvietu – betona blokā iekaltu gredzenu, pie kura reiz stiprināti baļķu plosti. Tam būtu kaut kur jābūt tepat uz vaļņa slīpuma.

Uzmanīgi meklējam pārsimts metru garumā, bet neko neatrodam – vai nu tas ir ieaudzis zālēs, vai arī kritis par upuri metāla zagļiem.

Svētā Antona baznīca

Lai arī joprojām spoži spīd saule, mākoņi pamalē paliek aizvien draudīgi tumšāki. Esam pie vēl PSRS laikos dibināta tirdzniecības centra ar dīvaino sadraudzības pilsētas nosaukumu "Ščecina". Tagad jātiek pāri sakarsušajam asfalta klājam – šeit platā ietve nepiedodami lēzeni pāriet augstas satiksmes trasē – lai nokļūtu Rīgas Svētā Antona baznīcā. Tā kā mazā māsa 2015. gadā uzbūvēta blakus trim lielām 12 stāvu mājām. Mazā māsa – to saku tāpēc, ka tai kleita tāda pati kā lielajām māsām – dievnams, pielāgojoties videi, celts no blakus ēkām pieskaņotiem dzelteniem ķieģeļiem. Ar Atvasi pie rokas dodos izpētīt baznīcu, un mēs ejam gar neparastas formas koku. Tas, braucot cauri ar autobusu Ogres virzienā, vienmēr piesaistījis manu uzmanību. Koks Maskavas ielas malā, kura sugu es nezinu (goba?) un kuram nav galotnes, tā zari nokarājas kā biezi aizkari, un tas izskatās kā sēne. Zem tā zemās lapotnes ir patīkams vēsums. To novērtējis vēl kāds, jo dobumā ievietota alus pudele.

Ienākam baznīcas priekštelpā. Plašajā, gaišajā aulā, gaismotā ar jumta logiem, kāds pie altāra lūdzas. Patiesībā neparasti šajā slāvu kultūrā orientētajā apkaimē ieraudzīt katoļu dievnamu (un arī dzirdēt latviešu valodu).

Var just, ka baznīca ir jauncelta, jo altārgleznas ir nevainojamas un sterilas, bez gadu tumšā plīvura, ar nekustīgu liesmu deg elektriskās sveces un sienas ir spoži baltas.

Te vēl nav tās ierasti baznīcām un tempļiem piemītošās mistērijas sajūtas. Pati priekštelpa ir flīzēta un ar plastmasas rāmju logiem. Tas nedaudz atgādina poliklīniku. Jā, lietišķu noskaņu veicina arī 200+ litru metāla bundulis lejas galā ar maziem krāniņiem un plastmasas bļodām. Uz tā uzraksts "Svētais ūdens".

Ķengaraga dīķis un pārprastā dzīvniekmīlestība

Otrpus "Ščecinas" apskretušajiem blokiem, piecstāvu paneļmāju ieskāvumā atrodas vēl viena pasakaina dabas oāze – Ķengaraga dīķis.

Šī ūdenstilpe ir gana sena, jo minēta jau Zviedru Vidzemes kartēs, kur nosaukta par Elles dīķi. Kuzņecova porcelāna fabrikas laikā, kad te blakus bijusi fabrikas lielā dārzniecība, dīķis ticis sakopts.

Te dzīvo visdažādākie bezmugurkaulnieki, putni, zivis un bebri, un šī ir brīnišķīga dabas sala urbānajā rajonā, kur nav neviena parka.

Neskatoties uz to, 2005. gadā Rīgas dome te atļāvusi būvēt daudzstāvu namus un ūdenstilpi daļēji aizbērt. Paldies Dievam, tas joprojām nav noticis. Dīķis ir ieskauts ar zaļu, neizpļaujamu mežonību, veido tādu kā L burtu, un seklā, bet kustīgā caurtekā savienojas ar lielo Daugavu. Atkal esam uz gājēju promenādes, un te man noteikti jāpiemin, ka ne tikai iet, bet savā gatves pusē ļoti aktīvi pārvietojās dažāda veida riteņotāji, tam par godu šeit uzstādīts liels tērauda-granīta velosipēds. Lai arī šādi pilsētvides goda atribūti mani kaitina, jo lielākoties tie ir tehniski vāji un/vai vizuāli klibi, bet finansiāli trekni uztapināti, šis dekoratīvais vides objekts nav tas sliktākais piemērs. To ar komandu šeit 2010. gadā uzstādījis tēlnieks Āris Smildzers. Burtiski dažus soļus tālāk redzama vēl viena līdzīga trofeja – tāds kā savīts, pastiepts, šķietami etnogrāfisks, bet nē, soliņš, kas ieaug iekšā granīta blāķī. Parasti šādos akmeņos gravēti piemiņas vārdi traģisku notikumu atcerei, taču šoreiz tur ar mazītiņiem burtiņiem rakstīta Rīgas pašvaldības pateicība kaut kādam uzņēmumam, kas esot palīdzējis tapt promenādei. Nosprauslājam, jo šādas palīdzības Rīgā nekad nav vienkārši tāpat labdarīgas, un kāpēc par to būtu jāuzstāda beņķītis mutants? Kompozīciju papildina cieši blakus novietota, pārpildīta miskaste.

Beidzot esam pie manā aptaujā "Ko labu redzēt Ķengaragā?" visbiežāk saņemtās atbildes – jāiet barot gulbjus. Patiešām – uz uzbēruma, kas kalpo laivu ievilkšanai upē, pulcējas prāvs bars dažāda veida putnu un to ēdinātāju. Kāda ģimene cītīgi izbaro vairākus kukuļus baltmaizes visdažādākajiem spārnotajiem, un puika lūdzas mammai, lai atļauj paņemt mājās uz rokas piesēdušo (visnekaunīgāko) balodi.

Tukšie baltmaizes maisiņi līgojas turpat piekrastes zālītē.

Godīgi sakot, es te stāvu mēmās šausmās, jo pēdējā laikā tik daudz masu medijos ir skaidrots – NEBAROT putnus ar maizi! Tā aizķepina viņu jūtīgos vēderiņus un traucē ēst to, kas tiem patiešām vajadzīgs. Kāpēc šeit nav neviena, pat vismazākā info stenda, kur būtu rakstīts, ka lidoņiem toties var pasniegt salātus un auzu pārslas, nevis stumt batonus? Par šo ķengaragiešu pārprasto dzīvniekmīlestību zināms jau gadiem. Dārgs, bezgaumīgs soliņš briesmonis ir, bet noderīgas informācijas zīmītes nav?

"Kvadrāts"

Frustrācijā dodamies atpakaļ uz "Sniega leopardu", un, lai uzlabotu omu sev un kādai trūkumā nonākušai seniorei, nopērkam no viņas maijpuķīšu pušķīti. Viņa saka, ka šogad mežā tās esot pēdējās. Vēl aizripinām līdz "Sarkanajam kvadrātam".

Šeit kādreiz bijusi nelielā un mīlīgā baroka stilā celtā, koka Blieķu jeb Šrēdera muižiņa. Tās apkārtnē "Baltijas linu manufaktūras" laikā uz zemes klāti balināties saulē linu audekli, no kā arī muiža ieguvusi savu nosaukumu – bleichen vāciski nozīmē "balināt". 1924. gadā šajā vietā tiek uzbūvēta rūpnīca "Kvadrāts" jeb  a/s "Baltic India Rubber Company Quadrat", kas bija lielākais gumijas izstrādājumu ražotājs Latvijas teritorijā. PSRS laikā "Kvadrāts" kļūst par "Sarkano kvadrātu", bet 1999. gadā akciju sabiedrība tiek likvidēta. Šobrīd bijušās rūpnīcas fasāde ir diezgan sakopta un rosīga, bet tālākie korpusi izskatās pamesti un izdemolēti. Šeit mierīgi varētu filmēt kādu šausmu filmu stereotipiskā postpadomju, Austrumeiropas stilistikā, un mūsu ne pārāk skaistais braucamrīks ideāli papildina kopainu.

Taču, ja ieskatās, var redzēt, ka darbi pamazām notiek arī šeit – lielajās fabrikas zālēs tiek būvētas starpsienas, lai telpas padarītu atbilstošas šī brīža uzņēmumu spējām un mērogiem.

Te mūsu ekspedīcija ir sasniegusi savu ģeogrāfiski tālāko punktu un noslēdzas. Braucot atpakaļ pa Maskavas ielu, pie Ķengaraga robežšķirtnes – lielajām Dienvidu tilta estakādēm – beidzot sāk līt spēcīgs vasaras lietus.

Mazbudžeta kruīzi galvaspilsētas apkaimēs

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt