"Murr!"
Sarunas sākumā raidījuma vadītājs Andrejs Volmārs Diānai jautā, ar ko viņai asociējas skanīgais galerijas nosaukums: "Varbūt tev kā vēsturniecei ir kādas idejas, ko tas varētu nozīmēt?" Volmārs smaidot apspēlē vēsturnieces tēlu no "Limuzīna". Diānai pēc atbildes kabatā nav jāmeklē, viņa smejoties fantazē pretī: ""Aminori" – nu tajā skan kaut kas minorīgs. Vai arī kaut kas no "murr!"" "Es gribētu, lai mūsu saruna ir kā "murr!"" ierosina Andrejs, un saruna var sākties.
Pirmais fragments raidījuma arhīva atlasē ir no kāda seriāla, kam nekad tā arī nav bijis lemts ieraudzīt pirmizrādes gaismu, arhīvā tas glabājas kultūrvēsturiskās vērtības dēļ – un kā nu ne? Ir interesanti paskatīties uz Diānu viņas ziedošās jaunības laikā: "Cik burvīga sieviete, cik skaista es esmu bijusi," Diāna smejoties sev komplimentē. "Un tāda esmu arī šobrīd, murr!" Diāna iztur sarunas spēles noteikumus. "Murr!" piekrīt Andrejs.
Režisors un tēvs Leonīds Leimanis
Slavenais kinorežisors Leonīds Leimanis, kura daiļradei pieder filmas "Pie bagātās kundzes", "Purva bridējs", "Šķēps un roze" un citas, ko var pieskaitīt latviešu kinoklasikas zelta fondam, ir Diānas tētis: "Es ar tēti mēdzu tikties, taču nekad nedzīvoju kopā, jo viņi ar manu mammu nebija precējušies, tētim bija cita ģimene. Viņa sieva Elvīra Leimane man bija ļoti svarīgs cilvēks, otra mamma patiesībā. Atceros, ka tad, kad es biju pie papa, viņš man teica: Diāna, sēdi taisni! Tad, kad es aizgāju uz skolu, skolotāja teica: Skatieties, bērni, kā Diāna sēž – taisni kā svecīte!" atceras Diāna. "Toreiz tā apziņa turēt sevi taisni man radās, un vēlāk sapratne, ka jāturas ne tikai fiziski, bet arī garīgi un cilvēciski."
Diāna bija mazs bērns, kad tēvs nomira, viņai bija tikai desmit gadi: "Taču man ir spēcīga izjūta par viņu kā cilvēku: kad viņš kaut ko darīja, tad absolūti pilnīgi! Tāpēc arī – kaut vai viņš kino mantojumā ir atstājis tikai piecas filmas, taču tās visas – pat ja tajās ir arī kāda nodeva padomju laikam, – ir meistardarbi: humors un asprātība, īsts dzīves smeķis, patiesi raksturi, lieliski aktierdarbi."
Drosme dzīvot savu dzīvi
"Gan mans tēvs, gan arī mana māte ir bijuši drosmīgi dzīvot savu dzīvi, un paldies viņiem, ka viņi man to ir iedevuši," atzīst Diāna. "Būt drosmīgam – tas nozīmē arī izgāzties. Būs drosmīgam – tas nozīmē būt dedzinātam. Būt drosmīgam – tas nozīmē arī dažkārt būt ļoti nemīlētam, bet tomēr arī – būt virsotnē! Mans tēvs noteikti bija riktīgi dzīvs cilvēks! Nenoliedzot arī sāpīgo, ko viņš ap sevi radīja. Abas puses ir par viņu."
Diāna atceras, ka Leonīdam Leimanim paticis, ka viņu sauc par rūķi: "Es gan viņu neko daudz par rūķi nesaucu, bet viņš mūs, abus ar brāli Dafni, sauca par suņiem," Diāna smejas. "Starp citu, mēs abi ar tēti šāvām ar gaisenēm dzīvoklī mērķī! Tad viņš teica: brauksim pētīt pasauli! Un mēs braucām ar 6. tramvaju no Sporta pils, kas tagad jau ir nojaukta, līdz Šmerlim un gājām ekspedīcijā. No burkas dzērām mandarīnu sulu un ēdām "Selgas" cepumus. Kas par piedzīvojumu! Leimanis prata radīt piedzīvojuma sajūtu!"
Emociju šūpās
"Emocionalitāte ir mana brīnišķīgākā un vienlaikus arī sliktākā rakstura īpašība," tā Diāna savulaik teikusi par sevi. Vaicāta, vai emocionalitāti viņa mantojusi no tēva, aktrise un psiholoģe daļu šīs rakstura īpašības gan piedēvē arī mammai, kino un televīzijas režisorei Birutai Zandei. Protams, šī īpašība Diānai bija gluži nepieciešama viņas darbā – aktiera profesijā bez emocijām nu nekādi.
"Studiju laikā skrupulozā režisore un runas pedagoģe Antonija Apele teica, ka manī emocijas un prāts ir ļoti harmoniskā līdzsvarā," atceras Diāna. "Emocijās, protams, arī ir jāskolojas. Es atceros, ka tēvs mūs veda uz Jēkaba katedrāli ērģeles klausīties. Vēlāk, kad viņš nomira, es viena pati, kā pusaudzis gāju – uz rīta mesu, piemēram. Lai atcerētos sajūtu, kas man bija kopā ar tēvu, lai baudītu mākslu, lai tikai pabūtu skaistajā sakrālajā telpā, Gara klātbūtnē."
"Man apkārt nav elki, man apkārt ir cilvēki!"
Līdzīgi kā bez emocijām, aktiera profesijā neiztikt arī bez fantāzijas: "Reizēm tētis paņēma mūs abus blakus gultā un stāstīja pasaku par Dafni, Diānu un pumu, piemēram. Arī es saviem bērniem esmu stāstījusi pasakas, kas rodas mūsu kopības mirklī: "Re, dzīvoja reiz trīs mārtiņrozes," Diāna iesāk, impulsu pasakai ieraugot uz sarunu galdiņa – uz tā stāv maza vāzīte ar mārtiņrozēm. ""Puķītes bija iespiestas šaurā vāzītē un bija bēdīgas, jo viņas bija radītas lielam laukam…" – nu kaut vai tā var pasaku iesākt un tad turpināt ar kādu notikumu, kas veido dramaturģiju un modina klausītājā interesi, vai ne? Bet stāsts var sākties no jebkā!" stāsta Zande. "Mācība, ko es bērnībā ieguvu, pavadot laiku tēva un citu dižgaru sabiedrībā, ir – man apkārt nav elki, man apkārt ir cilvēki!"
"Mamm, es jau tagad patīku vīriešiem, kas būs vēlāk?"
Augšminēto teikumu Diāna no tiesas bērnībā prasījusi mammai pilnā nopietnībā, bet viss stāsts sākās ar fotografēšanos. Pavisam agrā bērnībā, kā dažam labam bērnam, Diānai fotografēšanās nemaz nav patikusi, un viņas bērnības albumā ir arī kāda pavisam bēdīga un noraudājusies portretbilde. Taču drīz vien mazā sapratusi, ka fotografēšanās ir ļoti jauka: Diāna iemācījusies ne tikai koķeti pozēt, bet arī sataisīt visādas frizūras: "Tētis mani reiz fotografēja, uzsēdinot uz palodzes, un man bija šausmīgi bail, jo tas bija tik augstu!"
Kas attiecas uz patikšanu vīriešiem, Diāna, atceroties bērnībā mammai teikto, smejas pilnā balsī: "Es noteikti esmu lauzusi sirdis, taču neesmu gan vienmēr pratusi ar to apieties visai empātiski. No pirmās klases viens zēns jau nesa man portfelīti, un es atceros, ka man tas patika. Ar kaimiņu Māri mēs pīpējām bēniņos, laikam man toreiz bija kādi deviņi gadi? Ar viņu mēs arī sūcāmies – man gan nepatika tā sūkšanās, un tad uz ilgu laiku es ne uz kādu skūpstīšanos neparakstījos. Ar Māri man bija tāda mājas patikšana, un ar kādu citu – skolas patikšana. Jāsecina, ka esmu bijusi spējīga tā prātīgi saplānot to savu mazās meitenes dzīvi," par sevi smejoties, ironizē Diāna.
"Vienu gan es varu teikt, ir ļoti patīkami, ja sieviete visu mūžu spēj būt kopta. Piemēram, manai mammai šogad paliek 88, bet, kad es aizeju ciemos, viņai vienmēr ausīs ir auskariņi, un, cik atceros, viņa ir bijusi skaista sieviete, kas par sevi rūpējas. Kaut viņai pavisam nebija daudz laika, ko veltīt sev: mūsu dzīvoklītis bija tikai 12 kvadrātmetru mazs, viņa – viena ar diviem bērniem, malkas apkure, darbs televīzijā."
Rokdarbniece
Daudzi nezina, ka pirms aktierprofesijas un psiholoģijas studijām, Diāna mācījusies Lietišķās mākslas vidusskolā – viņa prot šūt, adīt, tamborēt, turklāt – ļoti smalkās un sarežģītās tehnikās: "Savus pirmos svārkus es uztamborēju trešajā klasē, pirmo cepuri – ar ko es aizgāju uz filmas "Pūt vējiņi!" pirmizrādi un kas bija tāda bļodiņa ar kruzuļainām malām un, jāsaka, diezgan nekvalitatīva, – drīz pēc tam. Bet mans paps neteica nevienu vārdu, viņš nekad nenopulgoja manus rokdarbus. Mācoties lietišķajos, es aizrāvos ar ļoti smalkiem darbiem: uztamborēju aizkarus, izšuvu dvieļu galus. Bērnu dzimstamos krekliņus esmu viņiem atdāvinājusi – tie ir tik smalki, ka man nav skaidrs, kā to kādreiz varēju redzēt izšūt, bet toreiz man bija 20!"
Diāna atzīst, ka viņai patīkot ne tikai rokdarbi: "Man ir diezgan labi attīstīts praktiskais intelekts: patīk arī gatavot ēst. Dzīve jau arī piespiež: ja jau bija pieci bērni, tad kaut kas laikam bija gan jāprot!"
Mācoties Teātra fakultātē, es piepelnījos – adīju un devu mākslas saloniem pārdošanai. Tad, kad es izšķīru savu iepriekšējo laulību, es ar rokām adīju četrus džemperus nedēļā. Man sāpēja rokas, bet tā bija mana iztika. Tad es kādus 15 gadus nestrādāju rokdarbus vispār, tikai tad, kad mazbērni sāka dzimt, es sāku viņiem kaut ko knibināt."
Juris un "Lielais loms"
Diāna un viņas vīrs Juris ir pāris jau 28 gadus, taču, kad starp citiem arhīva fragmentiem bijusī aktrise ierauga Annas Brigaderes komēdijlugas "Lielais loms" iestudējumu Nacionālajā teātrī, kurā režisors Alfrēds Jaunušans Diānai bija uzticējis svarīgu mīlētājas lomu, viņai nāk prātā mirklis no viņas laulības attiecību sākuma: "Mēs ar Juri jau dzīvojām kopā, un viņš ar vecākiem bija uzaicināts uz izrādi, bet man tur ir aina, kur jāskūpstās ar kolēģi Juri Lisneru. Savukārt mans Juris sāk uztraukties, ko viņa vecāki teikšot? Es tīri vai izbrīnījos: bet tas taču ir darbs!!!" smejas Diāna. "Dažkārt ar mākslu nesaistīti cilvēki to, kas notiek uz skatuves vai kino, jauc ar privāto dzīvi. Tas ir gluži neticami, bet tā notiek."
Visu aktieru nakts murgs
"Laikam lielākais daudzu aktieru murgs ir sapnis, ka tu uz skatuves aizmirsti tekstu vai ka nokavē izrādi, bet es to piedzīvoju dzīvē: reiz patiešām neaizgāju uz izrādi!" atzīstas Diāna, kurai šis fakts joprojām šķiet īpašs grēks. "Tas bija izrādē "Kapteiņu nedēļa", ko Nacionālajā teātrī iestudēja televīzijas režisore, mana mīļā Virdžīnija Lejiņa. Mans skatuves partneris bija Juris Hiršs, bet galvenajās lomās – lielie meistari: Kārlis Sebris, Alfreds Jaunušans, Juris Lejaskalns un Vaironis Jakāns. Tajā dienā mēs svinējām manam dēlam Kārlim vārda dienu, un vienā brīdī es paskatos pulkstenī un – ak, šausmas! Tas rāda astoņi – un pašlaik man teātrī vajadzētu noiet no skatuves, mana aina ir jau galā, bet es? Es sēžu mājās uz dīvāna ar bērniem!" Diāna nespēj to atcerēties bez emocijām. "Es zvanu Jurim (Hiršam – red.) – kā viņi tikuši galā? Juris atbild, ka, saprotot, ka es nebūšu, viņi aiz bezizejas ģērbēju ieģērbuši manās drēbēs, un Juris viņu izgrūstījis pa skatuvi un kaut kā norunājuši arī manus tekstus. Es šausmās tūlīt zvanu Džīnai (režisorei Virdžīnijai Lejiņai – red.): ak, piedod, piedod, es izgāzu izrādi! Tad atskanēja vieni no svarīgākajiem vārdiem visā manā mūžā: "Piedod to sev!" Šie vārdi atskanēja klusā un maigā balsī. Džīna ir patiešām cilvēks, kas gan kā režisors, gan kā cilvēks manā dzīvē ir ārkārtīgi nozīmīgs."
Ļaut bērniem kļūdīties pašiem
Visus piecus Diānas bērnus videoapsveikumā pārstāv vidējais – Eduards Zande, kam nu jau pāri 30 un kas uz filmēšanu ieradies ar savu četrgadīgo dēliņu un Diānas mazdēliņu Evartu. Filmēšanas laikā mazais Evarts diezgan neuzticīgi raugās uz svešajiem operatoriem un vislabāk jūtas tētim klēpī, galviņu uzliekot uz pleca. Var redzēt, ka tēvam ar dēlu ir silts kontakts, un nav šaubu, ka spēju veidot gudras attiecības ar bērniem Eduards ir mantojis no mammas: "Tas, ko es gribētu paņemt no mammas, ir: uzticēties saviem bērniem un ļaut izdarīt kļūdas pašiem! Mūs bērnībā mamma audzināja tieši tā: viņa ļāva mums mēģināt, ļāva būt, pati vienmēr būdama sasniedzamā tuvumā. Mēs gāzām visādus podus, iztēle bija liela: gogelmogelā sakūlām visas olas, izlietojām mammas kosmētiku un izfotografējām visu filmiņu. Metām papīrus pa logu ārā, sākumā papīra lidmašīnītes, tad papīru pa strēmelītei, pēc tam jau – veselām lapām, un kaimiņi nāca par mums sūdzēties arī tad, ja nemaz nebijām vainīgi, jo turēja mūs aizdomās," smejas Eduards.
"Mammu, es vēlu tev, lai radošais dzinulis, kas ir tevī, un daudzpusība sevis pilnveidošanā, arī skatīšanās pāri horizontam, nekad neapsīkst! Lai vienmēr nāk klāt izaicinājumi un piedzīvojumi, kā arī degsme apgūt kaut ko jaunu! Daudz laimes, jubilār!"
Lielākais radošais process
"Šīs man ir ārkārtīgi aizkustinoši!" Diāna nosaka, un sev neraksturīgi nevar atrast vārdus, lai turpinātu. "Es nekad negaidu neko no bērniem, es domāju, ka to, kas viņiem būs dodams, viņi dos tālāk saviem bērniem. Taču vienu gan gribu pateikt: liels paldies maniem bērniem, kas ir auguši kopā ar mani. Kas ir piedzīvojuši manus vājuma brīžus un manu izaugšanu, manas uzvaras un manu mieru, pazemību un apjausmu par to, ko esmu salaidusi dēlī. Laikam tas ir lielākais radošais process manā dzīvē – augot pašai, ļaut izaugt bērniem, pieciem ļoti dažādiem cilvēkiem, un spēt izturēt to, ka viņu dzīves aiziet no manas kompetences. Bet svarīgi, ka mēs esam viens otram blakus vajadzīgā brīdī. Joprojām."
