Taču Karlsona radošais gars un dzīvesprieks neliek sevi ilgi pierunāt, un drīz vien filmēšana notiek. Turklāt – uz Mūzikas akadēmijas zāles skatuves, kur komponists daudzkārtīgi stāvējis kā rektors. Un uz kuras – arī daudzkārtīgi! – atskaņota Karlsona mūzika.
Mūzikas akadēmijas krēslu stāsts
Jau sarunas sākumu krāšņo amizants stāsts par mūsu mūzikas augstskolas koncertzāles krēsliem: "Katram rektoram savs knifs: Imantam Kokaram bija kora podesti, man savukārt vajadzēja, lai simfoniskais orķestris sēž uz skatuves," smejas Karlsons. "Vecie krēsli savu laiku bija nokalpojuši, un mēs pasūtījām jaunus. Kad atnesa pirmo krēslu, to nolika pie lielās zāles durvīm, un es tūlīt iesēdos, lai izmēģinātu sēdēšanas ērtumu. Taču tas mani pavisam neapmierināja! Tas nebija ērts krēsls. Labi, mana figūra arī prasa noteiktu izmēru, tāpēc es apturēju garāmejošo akadēmijas profesūru un studentus: "Pag, pag, apsēdies, vai tev ir ērti?" Viņi sēdās un mēģināja un izteica viedokļus, kas – galu galā – saskanēja ar manējo. Ražotāji mani uzklausīja un padarīja krēslus platākus, un tagad tie ir ļoti ērti," bijušais rektors priecīgi sagrozās krēslā par gluži taustāmu savas darbības rezultātu.
No baleta uz kompozīciju
Jura Karlsona daiļradē ir daudz lielisku opusu, tai skaitā viņš ir četru baletu autors, kas komponējot, piemēram, "Sidraba šķidrautu", pie klavierēm izdejojis visas lomas. Tas izklausās gluži neticami, taču tikai līdz brīdim, kad uzzinām, ka Juris, kopā ar izcilajiem Zitu Ersu un Mihailu Barišņikovu, mācījies baletskolā.
Savukārt Jura mamma mācījusies kopā ar izcilo balerīnu un baletmeistari Helēnu Tangijevu-Birznieci: "Varbūt tāpēc mani tajā baletskolā arī uzņēma," smejas komponists. "Bet nu mana dejotāja karjera ilga tikai četrus gadus, – ārsti aizliedza turpināt. Nav nekāda lielā nelaime, – nedomāju, ka no manis būtu iznākusi Pļisecka! (Maija Pļisecka – izcila baletdejotāja, Maskavas Lielā teātra soliste, primabalerīna – red.)" par sevi ironizē Karlsons.
"Kas attiecas uz "Sidraba šķidrautu", man pašam, protams, pārsteidzošākais bija, ka šis balets tika arī iestudēts. Toreizējais operas direktors Andrejs Žagars mani sapazīstināja ar poļu horeogrāfu Kšištofu Pastoru, mēs pat bijām aizbraukuši paskatīties viņa uzvedumu Polijā, un, starp citu, Pastors man paskarbi toreiz pateica: "Trīs cēlieni mūsdienu baletā nav nepieciešami, – tik garus baletus šodien neviens vairs nespēj skatīties!" – un varbūt, ka viņam bija taisnība," atceras Karlsons.
Ar baleta kurpēm pa klasikas pēdām
Arī atlikušie baleti, skaitā trīs, – visi ir slavenu literāru darbu pārlikumi skatuves dejai – divu autors ir Rūdolfs Blaumanis. "Pirmais bija pēc Blaumaņa "Ugunī" – šim baleta viencēlienam bija laimīgs mūžs, tas ar panākumiem tika rādīts arī Maskavas Lielajā teātrī."
Savukārt trešā baleta literārais materiāls pieder zviedru bērnu rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas spalvai.
Savas asprātības upuris
"Daudz labas muzikālas idejas bieži rodas pēkšņi. Savulaik iedomājos, cik amizanti reklāmas plakātā, īpaši tādā lielā, ko izkar pa visu opernama sienu, izskatītos mans vārds: Juris Karlsons un turpat blakus: "Karlsons lido!", – pie nosacījuma, ja es būtu sakomponējis, piemēram, baletu par slaveno Lindgrēnas bērnu grāmatas varoni Karlsonu. Man pašam tas likās tik amizanti, ka es šo joku izmetu arī kādā sarunā ar operas vadību – direktoru Andreju Žagaru un baleta māksliniecisko vadītāju Aivaru Leimani, kam arī smiekli un jokošana nekad nav bijusi sveša lieta. Un ko domā? – viņi man nopietni atbild: "Jā, raksti augšā!"" stāsta komponists. ""Sveiki??? – es domāju. "Ko es tagad darīšu?"," atceras Karlsons, turpinot, ka šajā darbā nācies saskarties ar vēl lielāku izaicinājumu, proti: nācies pašam rakstīt arī libretu, jo neviens neesot bijis gatavs slaveno stāstu, sadalītu vairākās grāmatās, realizēt divu cēlienu baletam: "Sēdēju lauku mājā Zosēnos, dziļās šausmās, jo nekad nebiju to darījis. Pie tam, – tas bija ne tikai jāatrāda mūsu pašu profesionāļiem, bet arī Astrīdas Lindgrēnas fondam Zviedrijā. Bet nu, pateicoties Aivara Leimaņa menedžera talantam un brīnišķīgajai horeogrāfijai, balets dzīvo un tiek izrādīts joprojām."
Antonija citā rakursā
Veiksmīgā sadarbība ar horeogrāfu Aivaru Leimani turpinājās baleta izrādē "Antonija #Silmači" – uz Blaumaņa slaveno lugu paskatoties no Antonijas skata punkta: "Uz šo Leimanis mani pierunāja, jo es ļoti negribēju slaveno, mums – gluži kanonisko Blaumaņa darbu aiztikt.
Taču galu galā, atrodot citu rakursu saturam, es aizrāvos. Pēc vienas "Karlsons lido!" izrādes es piegāju Elzai Leimanei, kura dejo Brālīša māti, un paklusi teicu: "Ziniet, es rakstu jums baletu. Jo nevaru nevienu citu iedomāties Antonijas lomā!" Elza Antoniju dejo joprojām, par ko man ir liels prieks un gods, jo Elza ir izcila, izcila baletdejotāja un lieliska aktrise!"
Karjeras sākums skaņu režijā
Atgriežoties laikā, kad Karlsons vēl tikai sāka savu ceļu lielajā mūzikā un mācījās konservatorijā (tagad – Mūzikas akadēmija) jaunais students atrada darbu Latvijas Radio, kur, būdams skaņu režisors, daudz sadarbojās ar izcilo Radio kori diriģenta Edgara Račevska vadībā.
Savukārt no 1975. līdz 1982. gadam Karlsons šai pašā amatā turpināja darboties Dailes teātrī, radīdams arī mūziku ap divdesmit teātra izrādēm, šo laiku raksturodams ar vārdiem "saldā indes garša": "Ir noslēpumaini un patīkami, ejot par teātra gaiteni satikt tik daudz leģendu. Vienā brīdī tev pretī nāk Eduards Pāvuls, nākamajā - Lilita Bērziņa velta tev kādu brīdi uzmanības vai Dimiters izmet kādu ironisku jociņu, jautājot, vai esmu sarakstījis vēl kādu gabaliņu jeb tas iepriekšējais bijis pēdējais," kinematogrāfisku atmiņu ainu uzbur komponists. "Tas man ļoti patika."
Kājām trīcot un sirdij sitoties
Toreiz, gluži jaunam mūziķim esot, Karlsonam ne reizi vien kājas trīcējušas, strādājot kopā ar lielajiem aktieriem: "Dailē muzikālās izrādes nebija nekāds retums, atceros, piemēram, izrādi "Sievietes, sievietes", kur piedalījās viss Dailes aktrišu zieds. Izrādei tika radīti ap 90 izcilu kostīmu – tas bija Baibas Puzinas darbs, bija fantastiska Jura Dimitera scenogrāfija. Visi bija lieliski mākslinieki, ar ko strādājām radošā grupā, draudzīgi satikām, bet … ne režisore Matīsa, ne mēs, pārējie – nevarējām atrast izrādes knifu. Kaut kā pietrūka. Kādā brīdī man ienāca prātā, ka varbūt tomēr vajag, lai aktrises arī kaut ko uzdzied,– īpaši tāpēc, ka Dreģei, kas bija galvenajā lomā, ir lielisks balss materiāls," atceras Juris.
"Tā radās dziesmiņas izrādei, ko aktrises nāca pie manis iedziedāt. Kā es biju nobijies, kad jāierodas bija Vijai Artmanei!" atceras komponists. "Viņa atnāca, nodziedāja ar pirmo reizi, un viss. Visu tik filigrāni, savai lomai atbilstoši izdomājusi, ar gari un zemi stiepto "L’ Amour!" dziesmas noslēgumā, ka man tur nebija ne ko pielikt, ne ko atņemt! Lūk, tas liecina, ka meistars ir Meistars! Viņš nerāda savas mokas, ne arī to, kā viss top, – īsts Meistars to izdzīvo sevī. Un rezultāts ir spožs!"
Ernests
"Pasaki, kā komponē?" tā savulaik, vēl mazs būdams, savam tētim Jurim Karlsonam, klēpī ierāpies, jautājis dēls Ernests. "Skaties! Paņem divas notis, un mēģini ar tām kaut ko darīt," es viņam stāstīju. "Tas varētu būt pavadījums. Un tad vajadzētu vēl dažas notis klāt, lai veidojas arī melodija" – tā es viņam stāstīju."
Tēva un dēla saruna toreiz notikusi miglainā svētdienas rītā: "Pēc tās es uzrakstīju divas klavieru prelūdijas: "Miglainā rītā" un "Pēc lietus". Un tad, kad kādu laiku vēlāk Ernests atnāca no skolas un teica, ka skolotāja lūgusi, lai uzrakstu speciāli viņam kādu skaņdarbiņu, es uzrakstīju trešo prelūdiju "Pie jūras"," stāsta komponists.
Ernests, kas savulaik izglītojies mūzikā, tagad strādā datortehnoloģiju jomā un dzīvo Berlīnē, joprojām atceras, ka savulaik tēta mūzika, īpaši opus "Ceļš" atstājis uz viņu lielu iespaidu. "Tā tas notiek, tāds ir mākslas noslēpums, ko nekad nevar atminēt iepriekš!"
