Cenšos būt pirmā, kas ziedo!
Ziedo ar dziesmu!
Šogad sabiedrisko mediju labdarības maratonā “Dod pieci!” aicina palīdzēt riskam pakļautiem bērniem un jauniešiem.
"Cilvēkiem patīk sekot labām, iedvesmojošām tradīcijām, cilvēkiem gribas būt sastāvdaļai no kaut kā jēgpilna. Es ceru, ka tas turpināsies, un kādreiz, pēc gadiem 70, par akciju "Dod pieci!" vēstures avotos rakstīs: tā sākās 21. gadsimta divdesmitajos. Tas būtu skaisti, man šķiet," Rūta smaida un raugās nākotnē cerīgi.
Savukārt organizāciju ziedot.lv tās vadītāja raksturo filozofiski: "Ziedot.lv ir kā tilts, uz kura satiekas tie, kam ļoti nepieciešami līdzekļi, un tie, kas ir gatavi nesavtīgi palīdzēt. Un es uzskatu tā: ja esmu tā, kas cilvēkus rosina labdarībai, tad man pašai ir jārāda piemērs un jāziedo pirmajai! Tāpat kā politiķiem – arī viņiem būtu jārāda priekšzīme tajā, uz ko viņi aicina. Piemēram, ja valstī ir uzstādījums, ka, lai mazinātu sastrēgumus Rīgā un lai galvaspilsētu padarītu zaļāku, mums vairāk jālieto sabiedriskais transports, tad, pirmkārt, viņiem pašiem ir jāizkāpj no savām dienesta mašīnām. Un tas pats arī ģimenē – ja gribi, lai bērns mazgā traukus, rādi piemēru pats!"
Ar ģimenes plecu pretī izaicinājumiem
Rūta stāsta, ka bez viņas ģimenes organizācijas ziedot.lv nemaz nebūtu: "Ģimenes pleca sajūta man vienmēr ir bijusi ļoti svarīga. Mans brālis Jānis, kas ir jurists un advokāts, ir ļoti daudz palīdzējis, konsultējis daudzos jautājumos."
Savukārt Rūtas mamma piebilst: "Rūta bez izaicinājumiem nevar!" – un Rūta tam piekrīt: "Jā, citādi man ir garlaicīgi. Mans vīrs jau smejas: kad tu iznāc dārzā ar lāpstu – es jau zinu, ka tūlīt sekos kādi pārkārtošanas darbi!" – bet es bez tā nevaru. Arī darbā tā ir," atklāj ziedot.lv vadītāja. "Varbūt tā ir kāda psiholoģiska nepilnība, mans komplekss, ka es nevaru tā ļoti rāmi dzīvot, bet tas mani dzen uz priekšu un liek kaut ko domāt."
Ģederta Eliasa dzīvokļa meitas istabiņā
Latvijas Televīzija Rūtai dāvina mākslas zinātnieces Gintas Gerhardes-Upenieces veidotu monogrāfiju "Māksla un Latvijas valsts. 1918—1940", kas jubilārei sagādā patiesu prieku: "No sirds novērtēju, jo ar gadiem arvien vairāk interesējos par vēsturi un arī par mākslu! Starp citu, manā biogrāfijā ir kāds interesants fakts: dzīves pirmo gadu pavadīju slavenā mākslinieka Ģederta Eliasa meitas istabiņā!" (tā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā sauca mazas istabiņas, kas dzīvokļos atradās pie virtuves, kur mitināties kalponei jeb istabmeitai – tāpēc tās sauca par meitas istabiņām – red.) "Eliass bija mana tēva krusttēvs, un tēvs pie Eliasa dzīvoja pēc atgriešanās no Sibīrijas. Toreiz dzīves vietu atrast nebija viegli, kur nu vēl cilvēkiem, kas atgriezies no izsūtījuma. Māksliniece neesmu, bet kaut kāda mākslas elpa, brīvības sajūta, šķiet, man piemīt. Jo arī mani vecāki audzināja būt patiesai, tēvs mācīja vienmēr domāt pašai ar savu galvu. Padomju gados tas bija ļoti grūti – skolas vide un mājas sarunas atšķīrās. Skolā es biju ļoti introverta, klusa, pieļauju, ka daudzi mani nemaz neatceras. Bet savā patiesumā es sacēlos pret skolas ēdnīcas taukainajām karotēm, skaļi paziņojot, ka ar tādām nu gan neēdīšu!" smejoties atceras Rūta, vienlaicīgi pierādot savu spēju redzēt lietas, kas prasās pēc uzlabojuma jau agrā bērnībā.
"Mums ar draudzeni patika arī vērot savus klasesbiedrus un attēlot viņus tādā satīriskā sienas avīzē. Mēs to uzzīmējām pa kluso, ieradāmies skolā krietnu stundu agrāk un piekārām avīzi pie sienas. Tad laidāmies prom. Un vēlāk, kopā ar citiem to lasījām un brīnījāmies: "Ai, kas tad te sarakstīts? Un kas gan to ir pielicis?" – tādi bija mūsu radošie centieni," smejas Dimanta.
"Vecgarauši"
Rūtas dzimtas mājas ar amizantu nosaukumu –"Vecgarauši" atrodas Jaunpiebalgā: "Ir dažādi garauši Piebalgas pusē: "Īsgarauši", "Vecgarauši". Šī ir mūsu dzimtas māja no paaudzes paaudzē, kas, ja atklāti, klapatas un darbs vien ir," smejas Rūta. "Pie tam – tik tālu no Rīgas: jābrauc divas stundas! Un vēl: tā ir arī viena no aukstākajām vietām Latvijā, – Zosēni, Latvijas visaukstākā vieta, ir tikai kādus 6 km netālu. Un man ļoti nepatīk aukstums! Bet nu – kaut kāda pārmantojamības sajūta neļauj to nekopt, un tas ir pat kļuvis par hobiju. Kopš 1992. gada, kad mēs māju atguvām. Toreiz viss bija izpostīts. Tagad no diviem stāviem pirmais ir apdzīvojams. Darba ir tik daudz, ka reizēm nolaižas rokas. Bet es ceru, ka kāds aiz manis to turpinās."
Arī viens no mīļākajiem Rūtas komponistiem ir piebaldzēns – tas ir Emīls Dārziņš. "Īpaši tuvs man ir viņa "Melanholiskais valsis". Dodoties uz savām dzimtas mājām, es Dārziņa muzejmājai braucu garām, un vienmēr par viņu iedomājos."
"Zilais putniņš"
"Esmu vecākā māsa, brālis Jānis ir jaunāks, un bērnībā es biju viņam diezgan uzkundzējusies. Saprotams, ka viņš pretojās un mēs strīdējāmies. Un tad tēvs mums diezgan bieži uzlika plati ar Imanta Kalniņa "Zilo putniņu" – un lika klausīties. "Ak, šausmas!" mums likās, "kāpēc tas ir vajadzīgs?" Bet tagad es to saprotu – tā sirsnīgā, mūzikā izdziedātā saruna starp mīļo māsiņu un mīļo brālīti liek aizdomāties, ka nav tuvāka cilvēka par tavu brāli vai māsu. Par ģimeni vispār."
Ārpus rāmjiem
Rūtas tētim vispār ļoti paticis mūziku klausīties, arī uz septiņdesmito un astoņdesmito gadu moderno mūziku viņš skatījies ar dziļu izpratni: "Tētis reiz klausījās tolaik jauno dziesmu "Dzimtā valoda" grupas "Līvi" izpildījumā, es gāju garām un teicu: "Ak, kādas šausmas! Kas tā par balsi, kā viņš tur ķērc!" – taču mans tēvs atteica: "Meit, bet tu paklausies, ko viņš tur ķērc!" – un tas man lika aizdomāties!"
Varbūt tieši šis, tēta ļoti atvērtais un elastīgais dzīves skatījums palīdzējis Rūtai ieklausīties to cilvēku palīdzības saucienos, kas pirmajā acu skatienā šķiet pat noraidāmi, kritizējami, sabiedrībai kaitnieciski. Kaut vai šī gada akcijas "Dod pieci!" krīzes pusaudži, kas nonākuši kādu atkarību, depresijas un bezcerības gūstā. Spējā viņu bezvārdu izmisumā ieraudzīt saucienu pēc rūpēm un mīlestības, un to dot – tā ir visīstākā Ziemassvētku vēsts, kura allaž – ja vien gribēsim pamanīt! – mūs izrauj ārpus komforta zonas un domāšanas rāmjiem.
