Jura daiļrade neaprobežojas tikai ar "Menuetu" – viņš ir viens no latviešu rokmūzikas celmlaužiem, kas no pašiem sākumiem bijis arī grupas "Pērkons" dalībnieks, mūziķis un komponists. Juris ilgstoši bijis arī Latvijas Televīzijas režisors, dažādu lielu pasākumu un koncertu videorežisors, tāpēc saruna ar viņu,– tā ir saruna par Latvijas kultūrvēsturi un mūsu likteņvēsturi.
Liktenīgais skaitlis 4 un grupas nosaukums no smaržu pudelītes
1968. gada 4. novembrī 4 Jūrmalas 4. vidusskolas (tagad – Pumpuru vidusskola) audzēkņi: Juris Sējāns, brāļi Bartašēviči un Adrians Kukuvass dibina grupu jeb, kā toreiz sauca: vokāli instrumentālo ansambli. Visi ansambļa dalībnieki paralēli vispārizglītojošajai skolai mācās arī mūziku, un viņiem – vien 16.
Pirmie mēģinājumi notikuši tieši Sējānu dzimtas mājas lielajā istabā: "Otra mēģinājumu telpa bija mūsu grupas dalībnieka Andra Kronberga (savulaik grupas mūziķis, tagad – plaši pazīstams arhitekts, lielu nozīmīgu būvniecības projektu autors) garāžā,– tā kā mēs savā ziņā esam garāžas grupa," nosmejas Juris Sējāns.
Savukārt grupas nosaukums – ak vai! – radies pavisam necili: tas ticis izlasīts uz padomju laika smaržu pudelītes ar poētisku uzrakstu "Menuets", un no tās arī palienēts. Var jau būt, ka mūzikā izglītotie grupas dalībnieki labāk par citiem zināja, kas ir menuets, un proti: franču izcelsmes pāru deja, kam raksturīgs mērens temps, dziļi reveransi un mazi solīši ("pas menus"– franču val.), kuru dēļ, iespējams, radies dejas nosaukums. Taču menueta kā dejas aprakstā nav nekā no tās jaudas un gara, ko grupa modināja savos klausītājos. Ja nu vienīgi tīrā un trauslā dvēsele, mūsdienu acīm raugoties – pat zināma naivitāte un starojošs gaišums.
Viks jeb dzejnieks Viktors Kalniņš par "Menuetu" savulaik izteicies: "Par viņu gadiem labāk nerunāsim. Tas ir tāpat, kā uz skatuves redzēt dzīvus "Rolling Stones"."
Par grupas iedvesmas avotu var uzskatīt "Bītlus" un tās enerģijas strāvas, kas radīja Džoplinu, Hendriksu, Morisonu, Dilanu, Vudstoku un hipiju kustību, kas, kaut arī apgrūtinātos ceļos, taču atnāca līdz Latvijai,– tā bija vērtību latiņa, kurā grupa radīja un joprojām rada pati savu mūziku.
"Ko tu proti?"
Jura Sējāna un viņa draugu zvaigžņu stunda jeb drīzāk – slavas laika sākums bija piedalīšanās Latvijas Televīzijas konkursā "Ko tu proti?". Izrādījās, ka "Menueta" puiši prot gana daudz: viņus pamanīja toreizējais Latvijas Televīzijas skaņu režisors, mūziķis ar absolūto dzirdi Jānis Blūms, kas drīz vien kļuva par grupas vadītāju:
""Nāciet, es jums iemācīšu dziedāt, patīrīsim akordiņus, iemācīšu jums grupas sajūtu", tā viņš mums sākotnēji piedāvāja savu palīdzību," atceras Juris.
Vecākais "Menueta" ieraksts Latvijas Televīzijas arhīvā saistās ar 1971. gadu, kurā Jurim un draugiem ir jau 19. Grupa mazliet saldsērīgās noskaņās aranžējusi tautas dziesmu "Tumša nakte, zaļa zāle", un interesanti, ka senajā ierakstā kā nākamā izskan arī Jura paša agrīnā kompozīcija. Pirmajā brīdī šķiet savādi, ka 19 gadu jaunais Sējāns savai dziesmai izvēlējies tekstu: "reiz sāpes pāries, visas sāpes…", taču vēlie padsmit noteikti ir arī lielo jautājumu laiks sev pašam. Vēlāk "Menuets" lika daudz domāt, daudz sajust mums visiem.
Nejaušā sadarbība ar Imantu Kalniņu
Vaicāts par autoritātēm savā mūziķa ceļā, Juris Sējāns kā galveno izceļ komponistu Imantu Kalniņu, sadarbību, kura sākās it kā nejaušas sakritības dēļ.
Kopš 1969. gada Imants Kalniņš bija Liepājas vokāli instrumentālā ansambļa "2 BBM" (Bizbizmārītes un Bigbīta mācekļi) vadītājs, kura repertuārs sastāvēja no latviešu tautas dziesmām, dažām " The Beatles" kompozīcijām – protams, ka ne tikai "Menuets" ietekmējās no "Bītliem", arī Kalniņu sajūsmināja jauno angļu puišu sirsnība, talants un vitalitāte. 1970. gadā "2 BBM" festivālā "Liepājas Dzintars" ieguva 1. vietu, taču šajā pašā gadā Valsts drošības komiteja "2 BBM" aizliedza.
"Kad mēs sākām strādāt kopā ar Blūmu, tas bija noticis tikko, bet Kalniņam bija paredzēts mūzikas vakars, kopā ar dzejnieku Māri Čaklo! Un viņam nebija grupas, ar ko kāpt uz skatuves. Tad viņš uzrunāja mūs, un mēs piekritām," stāsta Juris. "Tā sākās mūsu sadarbība, kas savu augstāko punktu sasniedza ciklā ar Ojāra Vācieša vārdiem "Piecas balādes par Matisonu". Tur mēs ļoti lielu darbu ieguldījām, tad arī mans jaunākais brālis, ģitārists Leons pievienojās."
Ko tu vēl proti?
Interesanti, ka skatuve pieprasīja ne tikai muzikālās prasmes un kaisli, ar to vien nepietika. Vajadzēja prast vēl daudz ko citu.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem bija: ko grupa uzstājoties vilks mugurā? Ne 60., ne 70. gados neko puišiem piemērotu veikalā nopirkt nevarēja, arī audumu izvēle, no kā uzšūt, bija niecīga un puišu grupai neatbilstoša. Taču Sējāni var visu, senā, stiprā jūrmalnieku dzimta bija radusi atbildēt uz neatbildamiem jautājumiem: grupai tērpus uzšuva Jura brālis, kordiriģents Jānis Sējāns: "Pa ceļam uz koncertu katram vēl bija jāapdarina pašam tērpa pogcaurumi, Jānis bija strādājis pa naktīm, bet "tādus sīkumus lai dara katrs pats"– viņš teica!"– smejas Juris.
Nebija arī instrumentu, uz kā spēlēt. Grūti noticēt, bet arī tos mūziķi, ģimenēm palīdzot, taisījuši paši: "Alberta un Raimonda Bartašēviču ģimenē bija galdnieku prasmes, kas palīdzēja ģitāru korpusus taisīt un grifus. Mans tēvs savukārt jau mācēja ģitāru spēlēt, viņš palīdzēja ar mehāniskajām lietām," atceras Juris.
"Ģitāru garumu mēs noteicām no "Bītlu" fotogrāfijām uz viņu platēm, ko mēs pa kaut kādiem ceļiem jau dabūjām no jūrniekiem un visādi. Zinājām, ka Džons Lenons ir apmēram 1,8 metrus garš, tad paņēmām cirkuli, ahā, tātad tik gara ir ģitāra! Var teikt, ka sākumā ģitāru uzrasējām. Tas ir smieklīgi, bet tāds bija sākums."
Juris Kulakovs un "Pērkons"
Tieši Juris Sējāns uz "Menuetu" uzaicināja jauniņo mūzikas vidusskolas audzēkni Juri Kulakovu, kas savā vizuālajā stilā ar apaļo briļļu rāmi atgādināja Veidenbaumu (kura dzeju pēc tam pats ielika arī savā mūzikā, radot "Pērkona" līdz šim brīdim aktuālus hitus), taču savā talantā un domāšanā bija ārkārtīgi daudzpusīgs: prata spēlēt teju visus instrumentus, komponēja un pārzināja tehnoloģijas, bez kurām jaunā muzikālā domāšana vairs nebija iespējama.
Jurim Kulakovam sava vārda brāļa Sējāna aicinājums uz leģendāro "Menuetu" bija liels pagodinājums, tomēr "Menueta" mūzika viņam bija par mierīgu. Un, kad Kulakovs veidoja pats savu grupu, viņš, bez šaubām, aicināja arī Juri Sējānu līdzi. Grupas pirmā uzstāšanās bija 1981. gadā Mākslas akadēmijas studentu karnevālā – kas bija iezīmīgs ar padomijai nepatīkamu, radoši nepaklausīgu garu, kas, protams, vēl dumpinieciski fokusētākā formā piemita "Pērkonam" pašam.
Pēc grupas aizlieguma mūziķi solistes Ievas Akurateres Mežaparka mājā ierīkoja pagrīdes ierakstu studiju, un "Pērkona" ieraksti izplatījās līdzīgi kā savulaik "Bītlu" un citu padomju iekārtai nepieņemamu mūziķu daiļrade: no rokas rokā.
Vīrišķības pilns miers
Grupas "Pērkons" soliste Ieva Akuratere, ne mirkli nedomājot, atsaucas raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" aicinājumam sveikt savu kolēģi Juri Sējānu, ar ko, šķiet, viņiem ir daudz kopīga.
"Grupā Juris ir bass – viņš pārstāv vecās labās profesionālā roka tradīcijas, ko reti kāds šodien var atkārtot. Bass grupā ir kā diriģents, kas nosaka ritmu, kam visi seko," atklāj Akuratere. "Tas, ko es gūstu no Jura ārpus mūzikas, ir vīrišķības pilns miers. Viņš ir stabilitātes iemiesojums: kad Juris atnāk, viss it kā sakārtojas. Tas ir ārkārtīgi patīkami un svarīgi," atzīst Ieva. "Turklāt Juris ir cilvēks, ar ko taisīt plānu B! Viņš taču ir ne tikai mūziķis, viņš ir arī režisors, kam nav sveša dramaturģiska domāšana, kas, starp citu, piemīt arī man kā diplomētai aktrisei. Tāpēc, plānojot mūsu uzstāšanās reizes vai kādus pasākumus, tieši Juris ir tas, ar ko kopā izdomāt citus ceļus, papildu plānus. Nav šaubu, ka ar Juri tas izdosies."
Sējānu dzimta un zemenes
Šis gara spēks un stabilitāte, šķiet, aug no spēcīgās Sējānu dzimtas, kuras pamatu veidojuši Jura mamma Alise un tēvs Leons, abi jūrmalnieku dzimtu atvases. Ģimenē izaudzināti četri brāļi: vecākais Andris, jurists, izmeklētājs, otrais ir Juris pats, trešais brālis ir kordiriģents Jānis, savukārt ceturtais un jaunākais ir Leons.
Dzimtas ģerbonī attēlota kokle, kā mūzikas simbols, – mūziķis un liels dziedātājs jau bijis Jura tētis. Taču ne mazāk dzimtu raksturo nemitīga rosīšanās: šķiet, neviens darbs viņiem nav par grūtu, neviena problēma – neatrisināma! Ģerbonī krāšņi iezīmējas arī četras sulīgas zemenes, jo Melluži un Asari – tās ir ne tikai Sējānu dzimtas mājvietas, bet arī zemeņu audzēšanas tradicionālās vietas: gan Jura mammas Alises, gan tēva Leona dzimtai savulaik piederēja lieli zemeņu lauki. Zemenes veda gan uz Rīgu, gan Pēterburgu, pelnīja, audzināja bērnus, auga un attīstījās.
Dzimtas ģerboņa augšā – Jāņu ugunskurs, kas attēlo ģimenes mīļākos svētkus, kuros vienmēr tiek rīkoti koncerti pie jūras, kuros tagad jau piedalās arī apkārtējie iedzīvotāji.
Arī pati Sējānu dzimta kļūst kuplāka un kuplāka: Jura pirmajā laulībā dzimusi meita Maija Sējāne-Īle, precējusies ar sitaminstrumentu multimākslinieku Nilu Īli. Jura otrajā laulībā ar sievu Baibu dzimuši divi bērni – meita Līva un dēls Valters. Un jau sen Juris Sējāns ir arī laimīgs vectētiņš.
